Artusam Kaimiņam iestājies nervozs laiks — viņa līdz šim neapstrīdētām pretenzijām uz parlamenta «galvenā āksta» slavu uzrodas iespējams konkurents. Diez vai Valdim Kalnozolam pietiks veselā saprāta un gribasspēka izbeigt latviešu jaunbagātnieka ieradumu uzvesties paštaisni un ārišķīgi.
Valdības apstiprināšana it kā apliecina, ka krīze valsts varā ir uzveikta. Taču galvenie jezgas aizsākumi — iekšējās ķildas un varas spēles «Vienotībā», tāpat tās naidošanās ar Nacionālo apvienību — joprojām nav likvidēti. Neizskatās, ka vispār kāds taisītos ķerties klāt problēmu saknei, jo patlaban viss šķiet uz brīdi nokārtojies: rullējam tik’ droši tālāk un nelauzām lieki galvu...
Militārie teorētiķi dziļi Rietumos ir sākuši apcerēt Ziemeļatlantijas alianses iespējas nosargāt savu ziemeļaustrumu robežu — atzīstot to par neiespējamu misiju. Šiem cilvēkiem tas šķiet varen atraktīvi: bezrūpīgi spriest par Trešā pasaules kara izcelšanos Latgalē. Viņiem ir pilnīgi vienalga, ka mums, baltiešiem, šāda spriedelēšana izraisa kārtējās izbīļa lēkmes un neticību NATO vairoga drošumam.
Ceturtdien pēc Saeimas sēdes izvaicāju deputātu INESI BOĶI par valdības veidošanas samezglojumiem un viņa paša iespējām tos ietekmēt.
«Vienotības» daždažādie ministru un citu amatu pieprasījumi sakņojas vēlmē uzburt ilūziju, ka partija tomēr kaut ko iegūst no pašas sarīkotās valdības gāšanas.
Kārtējā ņemšanās ap «negribētu» algas pielikumu Saeimā* mums atgādina, cik dziļi liekulība ir iezīdusies sabiedrības apziņā, kļuvusi par tās morāles mērauklas pamatu. Mēs slēpjamies no patiesības un vēlamies, lai politiķi turpina spēlēt izrādi, kurai neviens vairs netic.
Valsts prezidenta aicināto valdības veidotāju MĀRI KUČINSKI izvaicāju par šobrīd politiski būtisko.
Māris Kučinskis ir dzīvs piemērs prātulai «Tikai slikts karavīrs savā plecu somā nenēsā maršala zizli» — tiklīdz dzīve deva izdevību, viņš to pacentās izmantot pēc labākās iespējas. Pat ja tiešām, kā izteicās pats valsts galvas nominētais valdības veidotājs, Saeimas vairākumu savākt neizdosies un kandidēšana uz Ministru prezidenta amatu paliks kā greznākais ieraksts viņa Curriculum Vitae, Latvija ir Kučinskim pateicību parādā, ka viņš izbeidza neslēpto gumijas stiepšanu un bakstīšanos, par kādu izvērtās tagadējā politiskā krīze.
Nav nekādas valdības veidošanas — ir tikai klaja «Vienotības» pazemošana, zaļzemniekiem un Nacionālajai apvienībai nesodīti izbaudot koalīcijas partnera bezspēcību. Baidos, ka bezgaumīgajā spēlē iesaistās arī Valsts prezidents — tā vietā, lai izbeigtu partijisko striptīzu. Tā tiek grauta visas valstsvaras autoritāte, bet politiķiem ir vienalga — līdz 13. Saeimas vēlēšanām ir tālu, tauta tāpat visu aizmirsīs...