Dainis Lemešonoks

Ar premjera prasību «ievērot paritāti» nesenajā ministru demisijā bija paredzēts gaisināt Nacionālās apvienības vadoņu dižmanību. Taču rikošetā tā trāpīja «Attīstībai/Par!».

Ministru prezidentam jābūt gluži vai pateicīgam Nacionālajai apvienībai par tās ultimātu. Partijas prasība aizvākt Mariju Golubevu no valdības ļāva Krišjānim Kariņam izrādīt sabiedrībai viņa eleganci politiskos risinājumos un veselīgu humora izjūtu.

Nelabvēļi melš, ka miljonārs Uldis Pīlēns sacerējies kļūt par nākamo Rīgas pils iemītnieku. To zina vien pats arhitekts-būv­uzņēmējs – bet vai viņš to skaidri teiks? Taču tas daudz ko izskaidrotu.

Būtu Ministru prezidentam – un Krišjāni Kariņu balstošajam valsts galvam – vairāk dūšas, viņam vajadzētu pieņemt Nacionālās apvienības ultimātu: «Lūdzu, Dzintara kungs, tur ir durvis! ZZS, nāc iekšā!»

Pēc sākotnējā entuziasma uzplūdiem – sabiedrībai, pašvaldībām, valstij cenšoties palīdzēt pie mums patvērumu atradušajiem kara bēgļiem – iestāsies neizbēgami atplūdi.

Karš – ģeogrāfiski ļoti netāls, bet psiholoģiski pavisam tuvs – liek mums daudz ko pārvērtēt: gan to, kas agrāk šķita vērtīgs un apraudāti «zaudēts», gan to, ko vēl nesen nekādā vērtē neturējām.

Manu vecāku virtuvē joprojām, gan tikai kā vēsturisks «dizaina elements», stāv godmaņkrāsniņa. Viņiem, kara un pēckara (mammai – arī Sibīrijas) bērniem, tā arī visos «treknajos» un mierīgajos gados šķita pietaupāms rezerves variants.

Rīt – Lielā Piektdiena (vismaz tiem, kuriem tā svēta), pēc Klusās Sestdienas – laiks olu ripināšanai un šūpoļu kāršanai. Svētki, vispārējs prieks, pavasara atmoda...

Atnācu mājās no veikala (mūsu ģimenē šī ir mana mājsoļa daļa). Atkal – ar sajūtu, ka papīra cenrāžu vietā praktiskāk būtu preču plauktiem pieskrūvēt ko līdzīgu taksometra skaitītājam. 

Varētu jau teikt: kāda gan lepnajai Valmierai un tās sapulcētajam dižnovadam vispār daļa par tādu ļoti tālu un visādi necilu lāčukaktu – galvaspilsētu – un tajā uzšūmētām domes intrigām? Diemžēl ir gan.

Mums, latviešiem, tagad ir dota iespēja nokārtot savas vēsturiskās saistības. Gluži līdzīgas «somu parādam Rietumu civilizācijai», ko piesauca Mannerheims, pateicoties karavīriem par viņu izturību Ziemas karā.

Nu ko, beidzot tas ir pateikts! Ne tikai skaļi, bet arī no augstas tribīnes. Krišjānis Kariņš Saeimai vakar paziņoja: valstij nopietni jāapsver doma nākotnē pāriet uz kodolenerģiju.

Nu ko, 2 eiro par litru benzīna, cenai draudot kāpt vēl, – arī tādi ir «kara postījumi». Turklāt Covid-19 nekur nav atkāpies tikai tāpēc, ka Ukrainai, visai pasaulei un arī mums pēkšņi radies daudz bīstamāks drauds.

Velkas necilvēciska kara otrā nedēļa. Arvien biežāk dzird: ukraiņi cīnās arī par mums (pat ar zemtekstu – mūsu vietā). Jā, šis ir mūsu karš. Ko esam paveikuši uzvaras, miera vai vismaz pamiera labā?

Tikai atbilde uz šo jautājumu dos skaidrību, cik dziļš, asiņains un necilvēcīgs būs Putina iebrukums Ukrainā. Jo šķiet neiespējami jebkādā veidā no ārpuses viņam (atceroties 2008. gada iebrukumu Gruzijā) «uzspiest mieru».

Vakardien piedzīvotajā Saeimas sensācijā, tās «veselīgajiem spēkiem» liedzot Sanitai Osipovai kļūt par Augstākās tiesas tiesnesi, varam mēģināt saskatīt «sudraba maliņu»: trešajā valsts varas atzarā politiķi saredz reālu spēku.

Infotehnoloģijas padara mūsu dzīvi arvien ērtāku un dāvā pašu vērtīgāko, ko nopirkt nevaram – ietaupīto laiku. Taču katram ieguvumam ir sava cena.

Arvien uzstājīgākas – gan pie mums, gan kaimiņos – kļūst runas, ka jāatceļ sanitārie ierobežojumi, kvadrātkodi un «zaļais režīms». Kaut kad tam neizbēgami bija jānotiek. Taču vai tiešām tik ātri?

Vai tiešām šis ir labākais brīdis, lai Covid-19 pārslogotajā Latvijas veselības aprūpē atklātu vēl vienu «frontes līniju», strikti uzspiežot ārstiem un mediķiem ievērot pacientu cilvēktiesības?

Tas, ka Rīgā vakar grupiņa antivakseru centās – ar svilpieniem un trokšņiem traucējot valsts galvas un tieslietu ministra uzrunas – izjaukt Gunāra Astras pieminekļa atklāšanu, ir pretīgi, bet diemžēl neizbēgami.