Dainis Lemešonoks

Būs interesanti vērot, vai zemsaviešu un kreiso strīds par mežu (ne)ciršanu aizies dziļumā, kritiski pārsniedzot abu politisko spēku arvien neizbēgamāko vajadzību «profilēties» savu vēlētāju acīs?

Nav noticis nekas traģisks, pat ne ārkārtējs. Normāla biznesa prakse: lielražotājs nopērk mazo, lai nemaisās pa kājām. Vien alusmīļa naivajā sirdī iezogas vilšanās.

Uzņēmēju organizāciju striktā turēšanās pie pavasarī izteiktā piedāvājuma valdībai – atrast nākamā gada valsts budžeta projektā iespējas ietaupīt 850 miljonus eiro – droši vien ir nereālistiska. Taču politiski svarīga. 

Premjerpartijā briest notikums, kas mūsu pārpārēm «safrizētajā» politiskajā kultūrā šķiet teju skandalozs. Būšot reāla konkurence uz Vienotības valdes priekšsēdētāja amatu.

Šī ir diena starp mūsu vēsturei īpaši nozīmīgiem datumiem. Vienā pirms 34 gadiem valsts atguva patiesu neatkarību. Otrā pirms 86 gadiem svešu varu slepens darījums iedzina Latviju pusgadsimtu ilgušā nebrīvē.

Finanšu ministrs Arvils Ašeradens un viņa vadītā iestāde, piesakot lielākus skaidras naudas aprites ierobežojumus, tagad droši vien jūtas saņēmuši «dunci mugurā».

Mums visiem, pieņemot biedrības Tiesiskums.lv piedāvājumu pieprasīt obligātajā iepirkuma komponentē (OIK) atņemtās naudas piedzīšanu no valdības, nevajadzētu pārāk ļauties vēl nenomedītā lāča ādas dalīšanai. 

Nupat pāris lielos Rīgas medijos sacelta liela un tukša vaimanāšana par policijas «pat­vaļu un rasismu» kaimiņu novada Skujenes pagastā.

Šīs ceturtdienas rītā Igaunijas sabiedrības iniciatīvu portāla – mūsmāju manabalss.lv līdzinieka – reģistrētais parakstu skaits, atbalstot pazeminātu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi pārtikas precēm, pārsniedza 74 tūkstošus.

Atvainojos, ka apnicīgi atkārtojos, bet tomēr: visu mūsu turpmāko likumdevēju un valdības politiku noteiks bailes no bīstami tuvā nākamā gada 3. oktobra. Sākas izmisīga grābstīšanās (un grābšana).

Kāpēc mums vajadzētu uzskatīt, ka politiķi piedāvā iesaldēt savas algas tāpēc, lai tās, mūs kaitinot, nepieaugtu? Tikpat labi tas ir risinājums, lai tās nesamazinātos. 

Svētki jau nolīgoti un nojāņoti, Pēterdienā tiem jāliek punkts.

Mēs esam dažādi. Tāpēc arī tik dažādi ir mūsu Līgosvētki, lai kā censtos folkloristu fanātisms vai, gluži otrādi, lielveikalu dārdošais komerctroksnis. Taču kopīga ir mūsu vēlme – nu, vai arī kādam tikai ieradums – tos svinēt.

Vispirms Kristīnei Saulītei uzspieda vēlēšanās lietot «čomiem iešķiebta pasūtījuma» datorprogrammatūras brāķi, pēc tam – atkāpties no amata. Un vēl pārmeta, ka neprotas godu un tūļājas.

Tāpat kā vairākiem citiem latvju politikas apcerētājiem un aprakstītājiem (dažkārt – apzelētājiem), manī vēlēšanu priekšvakarā cīnās divējādas sajūtas.

Interesanti, kāpēc kāda cita partija, kas cīnās par novada domi, nereģistrēja viena kandidāta sarakstu, piemēram, Jūrmalā? Būtu kampaņai vairāk naudas, krāsaināki bukleti, ar tiem pilnākas novadnieku past­kastes...

Latviju pārņem jauns cenu kāpuma vilnis. Protams, politiķi nespēj palikt malā un par visu vari cenšas problēmai, kā smejies, vēl piesviest savas piecas kap..., tpū, centus.

Mūsu (ne tikai tagad) valdošie politiķi ir kā sinoptiķi, kurus dzirdot solām saulainu laiku, roka pati stiepjas pēc lietussarga. Jo īpaši tad, kad tiek runāts par nodokļiem.

Saimnieciskās ziņas no ziemeļiem kopš gada sākuma kļūst arvien pesimistiskākas, to vērtējumos ieskanas arvien histēriskākas notis. Tauta un veikalnieki ar bezspēka šausmām gaida 1. jūlija «fiskālo pastardienu».

Uz vienu no, iespējams, nopietnākajiem jautājumiem drīzo vēlēšanu sakarā – par Jāņa Baika (Valmierai un Vidzemei) «tiesībām uz aizstāvību» – laikraksta lasītājiem centās atbildēt Saeimas deputāts* MĀRIS KUČINSKIS (Liepājas partija/Apvienotais saraksts).