Simt gadus svinējis dziedādams
Gadu mija ir svētki. Ja tie sakrīt ar paša dzimšanas dienu, tad svētki vienmēr būs dubultā. Ja gadu mijā izdodas nosvinēt 100. dzimšanas dienu, tad jubilāru jau sveic, sakot: «Cepuri nost, Ērika kungs!»
Gadu mija ir svētki. Ja tie sakrīt ar paša dzimšanas dienu, tad svētki vienmēr būs dubultā. Ja gadu mijā izdodas nosvinēt 100. dzimšanas dienu, tad jubilāru jau sveic, sakot: «Cepuri nost, Ērika kungs!»
Aiziet gads, kas pavadīts Latvijas simtgades zīmē. Paliekoši ir darbi, ko vidzemnieki darījuši, un emocijas, kas dāvātas un saņemtas, spēcinot piederības sajūtu savai pilsētai, novadam, valstij.
Aizejošajā gadā apgriezienus uzņēma deinstitucionalizācijas process*. Tas vienkāršoti nozīmē, ka reiz un dažādu iemeslu dēļ no sabiedrības pa daļai izstumtie mūsu līdzcilvēki atgriežas savējo viducī.
Sirds siltums, dziesmas un bērnu smiekli piepildīja ikgadējo apdāvināšanās mirkli, kad pie Valmieras Gaujas krasta vidusskolas pirmsskolas bērniem viesojās Lauvu kluba «Valmiera» atsaucīgie cilvēki.
Vīriņi ar garu, garu baltu bārdu un sarkanos mēteļos pašlaik rosās visapkārt. Dāvanu maisi būs pilni. Nav prātīgi tagad pēc darba iet lielveikalā, lai nopirktu kaut ko apēdamu. Redzot, kā ļaudis drūzmējas pie plauktiem un kasēm, vakariņas uzreiz var atcelt. Ja Ziemassvētkos gribas izbaudīt iepirkšanās trakumu, tad viss jau notiek, jo informācijas plūsma, kur, ko, par cik pirkt, ir tik milzīga, ka izvēlētajā virzienā tikai jādodas. Ziņu portāli un sociālie tīkli ir pilni ar ieteikumiem, kā pirkt, kā tērēt, un ne mazāk ir aizdevēju reklāmu, kas gatavi piepildīt naudas makus, lai dāvanu kalni ir mājās un vēl arī parādu nasta pār pleciem.
«Mums jāsaprot, ka viens otram un arī paši sev esam vislabākā dāvana. Un esam arī dāvanas Dievam. Kad ienāc Dieva ģimenē, tu atklāj savu patieso dzīves uzdevumu. Tu ļaujies,» tā valmierietis, sešu bērnu tētis, vīrs, privātās pamatskolas «Universum» direktors un mācītājs Valmieras Vasarsvētku draudzē «Atklāsme» ANDIS APSĪTIS. Ziemassvētkus gaidot, sarunā ar Andi aizdomājāmies par cilvēcību, dāsnumu, par godīgas sirds un labas skolas nozīmi cilvēka dzīvē. Arī par Ticības ceļu.
KĀRLI KRIŠJĀNI RUSMANI mazsalacieši sauc par novada Gada jaunieti 2018. Puisis ļoti daudz paveicis ārpus dzimtās puses. Kārlim izdevies likt Latvijas cilvēkiem domāt par to, kā starp mums jūtas cilvēki ar īpašām vajadzībām, kā līdzcilvēku attieksmei vajadzētu mainīties.
Pašvaldībā vērtē paveikto un plāno darbus 2019. gadam.
Rūķu darbnīcās tapušas rotas un maskas, vākti ziedojumi labdarības koncertā, un priekšā eglīšu laiks – Mazsalacā, Ramatā un Sēļos.
«Es tiešām un no visas sirds apbrīnoju savus kolēģus, kas katru dienu cenšas palīdzēt cilvēkiem šajos smagajos notikumos,» saka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Prevencijas un sabiedrības informēšanas nodaļas vecākā speciāliste Vidzemē SANDRA VĒJIŅA. Sandra jau vairākus gadus strādā arī par vieslektori Vidzemes Augstskolā, skaidrojot, kāds ir sabiedrisko attiecību speciālista uzdevums, cik svarīga ir darba pieredze.
Redzes pārbaude, izmantojot augstvērtīgas tehnoloģijas un zinoša speciālista pieredzi, – šo iespēju Valmierā piedāvā OptiO optika.
Drīz pietrūks latviešu alfabēta burtu, lai pirms vairāk nekā diviem mēnešiem ievēlētā Saeima definētu kārtējo plānu, kādu kabinetos un aizkulisēs stutējuši, uzsverot, ka tik daudz bijis sarunu un pārdomu, lai Latvija tiktu pie sakarīga galvgaļa, bet atkal nekā. Līdz šim bijusi vismaz imitēta rosība kuluāros, bet tagad prezidents kā liels aktieris nolēmis izturēt pauzi... Aktieri nav slēpuši, ka bieži vien pauze nav nekāda māksla, tas ir tukšuma brīdis tevī. Esi apjucis, aizmirsis un ceri uz čukstu no sufliera būdas.
«Mazāk to bērnu, kam vajadzīga mūsu palīdzība, nekļūst. Labais stāsts ir par to, ka viņi nenonāk bērnunamos, jo daudz lielāka ir iespēja nokļūt pie audžuvecākiem,» tā četru bērnu mamma, audžumamma un adoptētāja SANITA KOKENBERGA. Šo gadu viņa strādājusi «Pleca» komandā, ir mentore vairākām audžuģimenēm Vidzemē.
Valmieras Gaujas krasta vidusskola – attīstības centrs iesaistās starptautiskā projektā, piedāvājot mācības un pieredzes apmaiņu ārvalstu kolēģiem.
Uz Valmieras teātra skatuves tiek izspēlēts stāsts no pusaudžu dzīves «Nekas». Patiesībā «Nekas» ir milzīga jautājumu gūzma un atbilžu meklēšana.
Kāds jūsmājās ir decembris? Pārsvarā šo saucam par gaidīšanas, Ziemassvētku gaidīšanas laiku. Un reti kurš teiks, ka šie svētki viņam ir vienaldzīgi. Ne katram ir kristīga, ne katram folklorā balstīta pārliecība, bet pārsvarā šie svētki cauri laikiem un gadsimtiem saukti par gada gaišāko notikumu. Ja nevaram pateikt neko citu, tad mēdzam bilst, ka tas ir laiks, kad dzimst brīnums. Ticība gaišumam, kaut kam labākam gadu tūkstošiem bijusi svarīga visai cilvēcei.
«Ir jānonāk līdz sapratnei, ka, ja mēs domājam par viņiem, mēs paši dzīvojam un dzīvosim labāk, jo nav tāda stāsta par invalīdiem un mums. Mēs esam mēs,» saka valmieriete AIJA FREIMANE. Aiju daudzi zina kā mākslinieci, Latvijas Mākslas akadēmijas asociēto profesori, bet pēdējos gadus viņa izzina ilgtspēju. Nevis ekonomikā vai vidē, bet attieksmē. Viņa pēta cilvēku vajadzības un izaicina cilvēcībai. Nupat Aija piekritusi arī vadīt sociālo uzņēmumu, kuru veido Kocēnu novadā. Tajā darbavietas un secīgi labāku dzīvi plānots nodrošināt cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.
Labdarības akcijā «Nāc līdzās Ziemassvētkos!» šogad pirmo reizi notiks muzikāla izrāde – dziesmu stāsts.
«Čaklās bites bodē» ir sarūpēti dažādi roku darbi, kas svētku dāvanā būs neatkārtojami.
Kafejnīcā «Tērbata» esot īpaša atmosfēra. Zinātāji saka, ka šī vieta pat zīmē savus un pagaidām neatkārtojamus vaibstus pilsētas sejā, jo «Tērbatā» gribas atgriezties, lai brīvi pavadītu brīvu brīdi. Tas nav mazsvarīgi līdz sīkumam izplānotā ikdienā. Kafejnīcu «Tērbata» vada ZANE PIRSKO, kuras bērnība pagājusi Rūjienā, ģimnāzistes gadi Valmierā, bet tad viņa pati izlēmusi dzīvi griezt kājām gaisā: metusi sev izaicinājumu un vairākus gadus strādājusi ārzemēs, visilgāk Londonā. Pērn viņa atgriezusies mājās. To darījusi, lai būtu pavisam laimīga, un pašlaik viņa tāda ir.