Atklātā vēstule, kurā Vidzemes slimnīcas Dzemdību un ginekoloģijas nodaļas darbinieki izteikuši atbalstu kolēģiem Rīgas Dzemdību namā un vērsuši uzmanību uz nebūšanām pašu darbā, radījusi vētru, šoreiz laikam ne ūdens glāzē, bet kādā lielākā traukā.
13 jaunieši pēc pāris mēnešiem beigs mācības Mazsalacas vidusskolā, lai piepildītu nākotnes sapņus un dzīves plānus.
Maijā apritēs gads, kopš TLMS «Mazsalaca» dalībnieki un daudzi rokdarbu cienītāji par savu teju otro dzīvesvietu sauc Amatu māju.
Meteorologi martu sola saulainu. Pilsētas un lauku ļaudis pavasari tuvina, iegādājoties puķu un dārzeņu sēklas, kūdras maisus un stādu konteinerus.
Daži romu bērni mācās Valmieras bērnudārzos un skolās. Romi ir viena no sīkākajām minoritātēm Latvijā, taču ilglaicīga. Romi tāpat kā latvieši un krievi cīnās par labāku dzīvi: izglītību, iztikšanu, tāpēc pēdējos gados daudzi izceļo.
Tapis dokumentāls vēstījums par cilvēkiem, kas agri zaudējuši vecākus, piedzīvojuši vardarbību, tikuši pamesti un pazemoti, kuriem nolaupīta bērnība.
Politikāņu dzīves aizkulises, mazohisms seksā, dzimumu identitātes graušana — tas viss bijis iemesls skaļām runām par to, ka arī grāmatu saturs var būt skandalozs.
Šo skolu apmeklē zīdainīši, divgadnieki, pirmsskolas vecuma bērni, arī viņu vecāki. Nodarbību sarakstā gandrīz nav brīvu vietu.
Valmierā notika saruna par to, kādi ir resursi un kādas iespējas, romu dzīvi Latvijā, tostarp Valmieras un Vidzemes pašvaldībās, padarīt labāku.
Tikai sliņķi Latvijā nevar atrast darbu — tā bieži dzird runājam. Arī pašvaldībās uzsver, ka jāattīsta atbalsta pakalpojumi, nevis jāpiešķir pabalsti, lai cilvēki neierakstītos uz palikšanu bezdarbnieku rindās, bet atgrieztos darba tirgū. Strādātu, lai pašapliecinātos, gūtu iedvesmu, krātu pieredzi, saņemtu atalgojumu, justos sociāli aizsargāti. Darbs būtībā sniedz drošības sajūtu, taču Latvijā šī sajūta ir ļoti mānīga.
Tā par Mazsalacas novadu saka novada pašvaldības domes priekšsēdētājs HARIJS ROKPELNIS.
Popularizējot tautas muzicēšanas un dejošanas tradīciju, interesantas nodarbības notiek Sēļu muižā.
Pagājis mēnesis, kopš šajā sezonā Latvijā noteikts gripas epidēmijas sākums.
Tas nozīmē, ka vēl vismaz līdz marta vidum būs ziņas par saslimušajiem, jo vīruss cirkulē un neatstājas vairākas nedēļas, tad padodas pavasara saulei. Taču gripa atgriežas katru gadu, un, izrādās, tā notiek jau gadsimtiem ilgi.
Bērnu rotaļu vietas pieejamas lielveikalos, kafejnīcās, pat bankās, bet kultūras iestādēs tas pagaidām ir retums.
Ir cilvēki, kuri par atvaļinājuma laiku sauc tikai un vienīgi vasaru, taču ir tādi, kuri brīvās dienas un nedēļas taupa, lai tieši tagad — janvārī, februārī, vēl martā — paspētu brīvību baudīt kalna galā.
Vai jums ir gadījies kādam teikt, lai aizver muti un paklusē? Baidos, ka tikai ļoti sterilā un pārpareizā ģimenes vai darba vidē kādam nav nācies savējos pieklusināt. Jā, varbūt ir vajadzējis par sabļaustīšanos atvainoties, taču tas noticis aci pret aci, izrunājot, kas un kā. Vienkārši garām debatēm par to, kas gadījies, kāpēc bijis jāpāršauj pār strīpu, nav laika, ir jāstrādā tālāk, jo darbs darbu dzen. Arī cents pie centa jāliek, lai sanāktu algai, peļņai kaut drusku un nodokļiem.
Vakar Valmierā notika 22. Starptautiskais jauno pianistu konkurss.
Kalnos, kur trases arī mākslīgi radītas, ziemas prieki turpinās pilnā sparā. Slēpošanas trases, kas pašu spēkiem šķūrētas, un slidotavas, kas ik pārdienu lietas, pašlaik pabojātas.
Atvērtība, nevis noliegums, smaids, nevis grumbu rievas sejā, spītējot ikdienas grūtībām.
Īpašas fotogrāfijas, stāstu varoņu balsīs ierunāti dzīvesstāsti, apraksti dažādās valodās tagad dzīvo savu dzīvi, bet pilda svarīgu uzdevumu — liek cilvēkiem visās pasaules malās aizdomāties par cilvēku ar invaliditāti dvēseles spēku.
Par mammu vai tēti neviens nepiedzimst, jo šīs sociālās lomas ir jāapgūst tāpat kā jebkas šajā dzīvē. Taču mācīties var tad, ja ir paaudzēs likti pamati, uz kuriem būvēt stāstu par sava bērna bērnību. Pāris nedēļu laikā Latvijā miruši trīs bērniņi. Viņiem bijuši vecāki, kur kāds gadiem, cits vēl tikai mēnešiem mācījies kļūt par vecāku, bet nekas nav sanācis, jo nav izpratnes par šo atbildību pat ābečnieka līmenī.