Izvētītas pūra lādes
Dvieļi, sienas un galda segas, kuras omītes darinājušas vēl pirms I Pasaules kara un Ulmaņlaikos, pašlaik apskatāmas izstādē, kas sarūpēta pensionāru dienas centrā «Atvasara».
Dvieļi, sienas un galda segas, kuras omītes darinājušas vēl pirms I Pasaules kara un Ulmaņlaikos, pašlaik apskatāmas izstādē, kas sarūpēta pensionāru dienas centrā «Atvasara».
Aizķērās ielu aptaujā uzrunāto cilvēku domas par to, ka cilvēkam ir sapnis mācīties mūža garumā: apgūt valodas, vienu, otru, trešo profesiju, bet skaidrs, ka, tikai gadiem ejot, ko padarīsi, nāk tā apjausma, ka daudz vairāk mēs mācāmies strādājot, krājot pieredzi. Es pat teiktu, ka visvairāk mācāmies tad, kad mums neviens vairs neliek atzīmes, bet paši jau esam sev gan lielo uzslavu devēji, gan pļauku cirtēji.
Seši nepilngadīgie no Vjetnamas, kuri grupā nelegāli šķērsojuši Latvijas robežu, jau desmit dienas uzturas sociālās korekcijas izglītības iestādē «Naukšēni».
Sociālās korekcijas izglītības iestāde «Naukšēni» darbojas 18 gadus. Pašlaik iestādē mācās un dzīvo 24 nepilngadīgie, kuri bijuši konfliktā ar likumu.
Šosestdien Sēļu muižas parkā ceps kārtaino ābolmaizi, atzīmējot Dzejas dienas. Īpaša loma pasākumā būs atvēlēta muzikantiem, dziesmu autoriem no tuvākas un tālākas apkārtnes.
Amatierteātris «Ramata» sāk jauno sezonu.
Parka ielas pārvadu, iespējams, nojauks
Pirms pāris dienām atklātas Paralimpiskās spēles Riodežaneiro.
RIO komandā ir 11 atlēti, kuri aizstāvēs Latvijas vārdu un godu. Vakar uz starta izgāja titulētākais Latvijas paralimpietis Aigars Apinis. Mājās palika daudzi sportistu ar invaliditāti draugi, paziņas, kuri tur īkšķus. Starp viņiem arī cēsnieks AIGARS MIKLĀVS. Cilvēks, kuru Latvijā sauc par ratiņbasketbola krusttēvu un tagad arī šefu.
Atzīmējot Vispasaules fizioterapijas dienu, Vidzemes Rehabilitācijas centra fizioterapeiti devušies izbraukuma vizītē uz zemnieku saimniecību «Lejasvagaļi» Jeru pusē.
Vidzemes slimnīcas uzņemšanas nodaļas traumpunktā katru nedēļas nogali palīdzību meklē ap 60 pacientu, viņu starpā daudzi traumas guvušie ir bērni.
Daudzās pasaules valstīs Tēva diena ir ierakstīta oficiāli svinamo dienu sarakstā, lai tā ir brīvdiena un laiks, ko tētiem pavadīt kopā ar ģimeni. Latvijā Tēvu dienu atzīmē septembra otrajā svētdienā. Tā pamazām kļūst par tradīciju, kuru varēs šosvētdien baudīt.
Esam blakus, lai jaunai meitenei izdotos transplantēt aknas, lai kāds bērns spētu pateikt: «Mamma!», lai cits pieceltos kājās, ietu uz skolu, mācītos un reiz būtu izglītots, darbīgs cilvēks, kurš Latvijā maksās nodokļus. Baiba atveseļosies pēc smagās operācijas, pēc pāris gadiem atgriezīsies darba tirgū un maksās nodokļus, tāpat kā viņas mamma to dara, strādājot sanitāres darbu. Viņa saka paldies līdzcilvēkiem, jo uz Latviju nevarēja paļauties.
Septembra vidū apritēs 15 gadi, kopš Latvija ir bagāta ar Zvannieku mājām. Pa šo laiku tajā spēku smēlušies simtiem pieaugušo un bērnu, bet ļoti daudziem vecāku pamestiem bērniem tur nosargāta dzīvība.
Ceļojums ir vienīgā lieta, kuru nopērkot tu kļūsti bagātāks.
Viņai vieglāk būtu nosaukt valstis Eiropā, kurās nav būts, bet daudz redzēts arī plašajā pasaulē. Tāpat citu aiz citas viņa var rindot kalnu grēdas, kas izstaigātas. Sirdī dziļi iekritusi Venēcija un katra kalnu kore, kura ļāvusi paraudzīties lielā tālumā, saprotot, ka tiešām tā ir — kalniem pāri ir citi kalni.
Saruna ar valmierieti ANITU KUZMU, kura gandrīz jau 20 gadus sadarbojas ar ceļojumu firmu «Impro», lai aplūkot pasauli vestu ceļotgribētājus.
Īpašs rīts. Nē, īpaša bija jau vakardiena. Pavisam godīgi, es esmu cilvēks, kuram nevis nepatīk, bet kuru pat tracina komercializēti svētki. Man tik tiešām pietiek ar tēriņiem ikdienā. Bieži pie sevis smejos: ja gribu dzīvot Eiropā, patērētāju sabiedrībā, ja Dieviņš mani te nolicis, tad ar to laikam ir jāsamierinās. Mēs sen vairs nevaram būt pastalās, bet brīvi.
1. septembris — Zinību diena. Latvija ir viena no valstīm, kur šo notikumu svin.
«Atceros, ka man gribējās skolu pabeigt, steigt tālāk, bet bija naktis, kad vēl ilgi par skolas dzīvi sapņoju. Tajos rītos pamostoties, biju diezgan bēdīga, jo mani neatstāja tā dīvainā sajūta: tas dzīves posms man ir beidzies. Dzīvē kolekcionēju visu labo, kas ar mani ir noticis. Viss skolas laiks tāds bija, un palikušas tās gaišās atmiņas,» stāsta Valmieras Drāmas teātra aktrise un izrāžu vadītāja REGĪNA DEVĪTE.
SOS ciematu darbinieku, tajā strādājošo mammu un auklīšu galvenais mērķis ir palīdzēt bērnam izdzīvot laimīgu bērnību un sagatavot viņu pieaugušo dzīvei.
Saucam atpakaļ aizbraukušos, bet neredzam palicēju vajadzības.
Valmieras SOS bērnu ciematā dzīvo 64 bērni. Daži pāris mēnešus, citi jau deviņus gadus. Ciemats nedēļas nogalē atzīmēja 9 gadu jubileju.