Bauda ievilina lamatās

Ir ierasts, ka dzimšanas dienā vai citos svētkos galdā jābūt kādam konditorejas izstrādājumam. Bet kāpēc gaidīt īpašu notikumu, ja ir prasme pašam ko mājas kārtībā uzcept un savējos palutināt arī ikdienā? «Tā ir tikai tradīcija vai vienlaikus jau atkarība?» jautāju Vidzemes slimnīcas uztura speciālistei AGNIJAI IRKLEI.

«Diemžēl pārmērīga saldumu lietošana un atkarība iet roku rokā, jo saldais kārdinājums kairina tos pašus baudas centrus, ko atkarību izraisošas vielas. Nereti pacients, klients stāsta, ka, atsakoties no smēķēšanas vai alkohola, sācis intuitīvi kompensēt iztrūkstošo baudu, našķojoties ar cukurotiem produktiem. Tā iegūstot ne vien mierinājumu, bet arī baudu,» apstiprina speciāliste.

Kādā vecumā atkarība no saldumiem sāk veidoties un kāda ir vecāku loma, situāciju kontrolējot?

Saldā garša ir pirmā, ko izbauda uz mūsu mēles esošās garšas kārpiņas, un tas notiek, jau atrodoties māmiņas klēpī, jo bērniņu ieskaujošie augļūdeņi ir saldeni. Tad mazulis iepazīstas ar mātes pienu, kas, pateicoties laktozei jeb piena cukuram, arī ir saldens. Sākot piebarošanu, liela nozīme ir nepiedāvāt saldus, kur nu vēl saldinātus ēdienus, biezeņus, putras, ko nereti izvēlas pieaugušie pēc saviem ieradumiem un garšas uztveres. Būtiski ir atcerēties, ka bērna garšas kārpiņas ir vēl «nesabojātas» ar industriālajām garšām, un viņš piecu sešu mēnešu vecumā nespēj izvērtēt, kas viņam garšo vai negaršo. Viņa mutē tiek ielikts nezināms veidojums ar citādu garšu, konsistenci, tekstūru, ko bērns nereti intuitīvi cenšas izstumt no mutes. Bet vecāki aplami nospriež – viņam negaršo. Piedāvā ko «garšīgāku», un diemžēl nereti tas ir ne vien banāns, bet pat biezpiena sieriņš kā pirmais piebarojums. Ļaujiet mazulim aprast ar jauno produktu, tā konsistenci, piedāvājot tīru dārzeņu biezeni no vietējiem, sezonāliem dārzeņiem! Vairākas reizes vienu un to pašu, jo bērns nav eksperimentu objekts.

Mūsdienās ir pieejams daudz labas informācijas par bērna piebarošanas uzsākšanu un veikšanu, aprakstīti soļi, kādā vecumā, kādus produktus ieviest ēdienkartē un veicināt bērna ēdināšanu no ģimenes kopgalda jau gada vecumā, BET ļoti svarīgi ir atcerēties, ka tas ir ieteicams tikai tad, ja ģimene ievēro veselīga un sabalansēta uzturu ikdienā, pie tam nepārsātinot ēdienus ar intensīvām garšām, sāli, cukuru.

Aplami ir vērtēt bērna vēlmi pāris mēnešu vecumā ēst «pieaugušo ēdienu», jo viņš taču skatās un sniedzas pēc tā, kas vecākiem, vecvecākiem tiek likts mutē. Līdzīgi mazulis reaģēs arī, ja tiks baudīts kāds alkoholiskais dzēriens vai smēķēšana. Vai tāpēc jūs viņam to ļausiet?

Ja bērnu ir skāris liekais svars, noteikti nevajag paļauties uz mītu, ka gan ar laiku izaugs garumā un virssvars pazudīs, vai norakstīt uz to, ka kādam no vecākiem ir liekais svars un «tie ir gēni». Ir vienkārši visu norakstīt uz gēniem, bet nereti vēl lielāka nozīme ir ikdienas ieradumiem, ģimenes piemēram, audzināšanai, emocionālajai veselībai, vēlmei sevi izzināt un veselajam saprātam. Paskatieties godīgi no malas – vai ikdienas uzturs ir veselīgs, sabalansēts, cik bieži lietoti dārzeņi un cik saldumi. Pašiem nereti to ir grūti izvērtēt, vajadzīgs neitrāls, bet profesionāls skats no malas. Nav jācer uz burvju zālītēm, jo viens ir skaidrs – būs nepieciešama dzīvesveida maiņa.

Vai atkarību no saldumiem var ārstēt?

Ir dažādi paņēmieni, kā mazināt atkarību no saldumiem, bet, kā jebkurā cīņā ar atkarībām, cilvēkam pašam jāgrib tikt no tās vaļā, jebkādu apstākļu dēļ, jāmeklē palīdzība, informācija, atbalsts. Vēršanās pie uztura speciālista šādā situācijā ir pareizs lēmums, jo nav ieinteresētāka un zinošāka cilvēka ēšanas un veselības saistībā kā uztura speciālists, kurš spēj izvērtēt piemērotāko ceļu katram individuāli, mērķa sasniegšanai palīdzēt turēties pie nospraustā ceļa.

Lai cik maigā vārdiņā censtos nosaukt virssvaru, aptaukošanos, tuklumu, adipozitāti, tas ir un paliek neveselīgs ķermeņa stāvoklis, hronisks iekaisums, kas ar laiku rada virkni nevēlamu seku atkarībā no aptaukošanās pakāpes un ilguma. Aptaukošanās ir hroniska slimība. Tā ir visaptveroša problēma un skar visas orgānu sistēmas. Liekais svars ir saistīts ar tādām veselības problēmām kā otrā tipa cukura diabēts, problēmām sirds-asinsvadu sistēmā, locītavām, gremošanas sistēmas traucējumiem, žultsakmeņiem, ēšanas traucējumiem, arī menstruālā cikla traucējumiem meitenēm vai pāragru menstruāciju sākšanās dzimumhormonu izmaiņu dēļ.

Cilvēka organisms ir radīts apbrīnojami izturīgs, bet mums nevajag to izaicināt. Pirmkārt, ir jāapzinās, ka problēma (virssvars) ir skārusi, un tad jau atbilstoša speciālista vadībā var to risināt.

Mūsdienu sabiedrībā valda uzskati, kā jāizskatās cilvēkam. Nav noslēpums, ka vienaudžu attieksme pret tuklajiem mēdz būt nesaudzīga.

Lai arī daļa jauniešu šo uztver vieglāk, tomēr vairums agri vai vēlu saskaras ar izsmiešanu, pat ja no vienaudžu puses tas netiek ļauni domāts. Ģimenēs un sabiedrībā būtu plaši jārunā ne vien par ēšanas traucējumiem, bet arī par psihoemocionālo veselību un sabiedrības normām, izpratni un iejūtību.

Diemžēl statistika saistībā ar bērnu un jauniešu virssvaru un aptaukošanos ir skarba.

Liekais svars vai aptaukošanās Latvijā skar katru piekto piecgadnieku, katru ceturto deviņgadnieku, 30% jauniešu un vairāk nekā 50% Latvijas pieaugušo. Diemžēl liekā svara problēma turpina arvien pieaugt. Statistikā izteikti redzamas pandēmijas sekas. Pēc pandēmijas bija laiks, kad viens pēc otra uz konsultācijām tika vesti bērni, jaunieši ar virssvara problēmām, kam par iemelsu bija ne vien pārmērīga ēšana, bet arī nepietiekamas fiziskās aktivitātes. Diemžēl šīs pandēmijas sekas nekur nav pazudušas, un divu gadu laikā gūtos nelāgos ieradumus nav tik viegli lauzt un ievirzīt veselīgās sliedēs.

Vai atkarībai no saldumiem ir saistība ar cilvēka psihisko veselību?

Teju visam ir saistība ar mūsu psihi, emocijām. Nav noslēpums, ka daļa cilvēku mēdz «apēst stresu», un šeit pieslēdzas iepriekš minētais baudas centru apmierinājums. Stresa gadījumā izdalās hormons kortizols, kas rosina pastiprinātu izsalkuma sajūtu un liek izvēlēties cukuru un taukiem bagātus produktus, piemēram, šokolādi, kūciņas. Ēdot šādus produktus, izdalās dopamīns, kas pa nervu šūnām transportē apmierinājuma sajūtu, palīdzot veidot motivāciju, jo rada pacilātību. Uzņemot saldumus, veidojas arī t.s. laimes hormons jeb serotonīns. Regulāri nonākot stresa situācijās, kuras cenšas pārvarēt ar saldu ēdienu vai dzērienu uzņemšanu, izveidojas paradums, bet, lai sasniegtu iepriekš gūto patīkamo sajūtu, būs nepieciešams arvien lielāks cukura daudzums. Līdzīgi kā citu atkarību gadījumā.

Pieminējāt nepietiekamās fiziskās aktivitātes... Kā kustības ietekmē cilvēka ķermenī notiekošos procesus?

Svarīgi ir zināt, ka ir vienkāršie ogļhidrāti, kas, nonākot gremošanas traktā, ātri asimilējas, nonāk asinsritē un dod enerģiju. Otra ogļhidrātu daļa ir saliktie ogļhidrāti, kas daudz lēnāk uzsūcas, ilgāk dod sāta sajūtu, pakāpeniskāk nepieciešams insulīns un pakāpeniskāk paaugstina glikozes līmeni asinīs. Ikvienam, jo īpaši sportistiem un cilvēkiem ar vielmaiņas traucējumiem, ir jāmāk atšķirt un pareizi likt lietā kā vienkāršos, tā saliktos ogļhidrātus. Tas nav tik sarežģīti, kā pirmajā brīdī varētu likties, jo daudzi jau zina, kas ir vienkāršie jeb t.s. ātrie ogļhidrāti (cukurs, milti, saldumi, kūciņas), bet saliktie – pilngraudu produkti, kartupeļi.

Vai fiziskās aktivitātēs iztērēto enerģiju vispār ieteicams atjaunot, lietojot saldumus?

Neregulāram sportotājam vai cilvēkam, kas vēlas mazināt virssvaru, šāda kompensācija nav nepieciešama. Par enerģijas atjaunošanu (glikogēna rezervju atjaunošanu) būtu jārunā aktīviem sportotājiem, profesionāliem sportistiem vai pēc aktīvām, ilgstošām sportiskām aktivitātēm. Tur tad ir atkal pāris knifi, kas jāatceras pirms un pēc slodzes uztura un šķidruma uzņemšanai – laikiem, uztura apjomam un sastāvam.

Nereti tiek teikts – esmu cītīgi pastrādājis, bijusi smaga diena, esmu pelnījis ko gardu. Bet tā ir tikai sevis mierināšana, baudas centru kairinājums, bet ne fizioloģiska nepieciešamība pēc uzturvielām.

Par ko liecina pieaugušo pastiprināta tieksme pēc saldumiem? Par tuvojošos cukurslimību?

Pastiprināta tieksme pēc saldumiem var būt ne vien pagātnes ieradumu iespaidā, bet arī liecināt par uzturvielu nesabalansētību ēdienkartē; par palielinātu fizisku vai garīgu slodzi; miega trūkumu vai sliktu miega kvalitāti; paaugstinātu stresa līmeni.

Ilgtermiņā cukura atkarība var novest pie svara pieauguma, palielināt risku sirds-asinsvadu slimībām, cukura diabētam, zobu kariesa attīstību, negatīvi ietekmēt ādas veselību un imunitāti, zarnu mikrobioma disbalansu, nelabvēlīgi ietekmēt hormonālo balansu.

Vai joprojām ir iespēja pret šo atkarību cīnīties?

100%, bet pirmais solis ir saprast, ka pastāv problēma. Es pat atļautos apgalvot, ka lielākā vai mazākā mērā dažāda veida ēšanas traucējumi skar lielāko daļas sabiedrības. Neveiksmīgie mēģinājumi «atmest» saldumus nereti vēl smagāk ietekmē kā fizisko, tā emocionālo veselību, tādēļ vērsieties pie speciālista, kam ikdiena ir strādāt ar cilvēku veselību saistībā ar uzturu, tātad uztura speciālista, dietologa. Neveidojiet akcijas organismam, strādājiet pie pakāpeniskas neveselīgo ieradumu nomaiņas, dodiet organismam laiku pakāpeniski aklimatizēties, iepazīstiet sevi un savas garšas izjūtas no jauna.

Liela loma ir arī ģimenes ārstiem, kuri liek pacientam aizdomāties, ka kaut kas nav kārtībā ar viņu ēšanu, un mudina doties pie uztura speciālista. Cilvēka veselība ir multiplu pasākumu kopums, un paldies ikvienam ārstam, speciālistam, trenerim, kas individuāli pieiet pacientam un nepieciešamības gadījumā virza pie citiem speciālistiem, tajā skaitā pie uztura speciālista. Kopā mēs esam spēks un varam sasniegt ļoti labus rezultātus veselības profilaksē un terapijā!

AGNIJA IRKLE. Foto no personiskā arhīva

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Rakstu sērija – MĒS PAŠI» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2023.LV/RMA/03

#SIF_MAF2023