Ieaugusi Latvijas zemē

Mūs sapazīstināja... zemenes, jo tolaik viņa, savulaik tepat toreizējā Valmieras rajonā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā pavisam nejauši satikusi savu dzīves mīlestību un tāpēc izvēlējusies par dzīvesvietu Latviju, bija lielāka zemeņu lauka īpašniece Valmieras netālā pievārtē – Valmieras pagasta Vējiņos, kas pārsimt metrus pa labi no Valmieras – Valkas šosejas tepat netālu Rūpnieku ciematiņā. Kundze ar pavisam latvisku uzvārdu Rudzīte prot piecas valodas – alfabēta secībā tās ir franču (ar augstskolas diplomu), krievu, latviešu, rumāņu un ukraiņu. Kura, jūsuprāt, ir viņas dzimtā? Nu, laikam jau tomēr nodod vārds – Minodora, ikdienā gan savējie viņu vairāk sauc par Doru vai Dorīti. Tas ir rumāņu vārds, jo mana sarunas biedrene MINODORA RUDZĪTE ir no inteliģentas un turīgas rumāņu dzimtas nākusi. Arī tagad viņai liela daļa radu dzīvo Rumānijā, otrā pusē robežai ar Krievijas agresijas nomākto varonīgo Ukrainu. Savulaik Ukrainai bija atdoti kādreiz Rumānijai piederējušie Piekarpati, tur arī Minodora dzimusi kuplā sešu bērnu ģimenē vēl PSRS laikā, kad pastāvēja Ukrainas PSR.

Savu mūža mīlestību Minodora Latvijā gluži nejauši satika 1982. gada ziemā, kad kopā ar draudzenēm pēc ekskursijas uz toreizējo Ļeņingradu attapušās ar pavisam trūcīgiem finanšu resursiem vispirms Rīgā, tad Minodora kopā ar vēl četrām ceļotājām devusies palīdzību meklēt pie draudzenes, kura strādājusi sezonas darbos toreizējā Valmieras rajonā. Draudzenes durvis ciet, naudas arī nav... Lai sapelnītu mājupceļam uz Ukrainu, Minodora kopā ar dvīņumāsu nonākušas Valmieras sovhozā, kur gan kopmītne viesstrādniecēm, gan darbs lauku brigādē atradies. Tā tas turpinājies līdz tam liktenīgajam aukstajam februāra vakaram, kad viņai sanācis ilgāk darbā aizkavēties. Pakaļ neviens neatbraucis, uz kopmītni Minodora devusies kājām pa ceļu bez lielām cerībām kādu vedēju sagaidīt. Te pēkšņi no aizmugures liels kravas auto piebraucis, apstājies. Un kabīnē smaidījis garš latviešu puisis Guntis, Minodoras nākamais vīrs...

Starp citu, sākumā Rudzīšiem te, plašajā mājā – sovhoza kopmītnē, bijušas vien divas istabiņas, tikai vēlāk, jau brīvās Latvijas laikā, izdevies no Amerikā dzīvojošā bijušā Vējiņu saimnieka mazdēla šo māju nopirkt. Ar laiku četras kopmītnes kaimiņu ģimenes tikušas pie saviem mitekļiem, tagad šī lielā māja pieder Minodorai un Guntim. Sēžam trijatā plašajā Vējiņu mājas virtuvē, malkojam kafiju un šķetinām tuvākus un tālākus laika pavedienus.

Tu esi tāda kārtīga lauku sieva, kurai allaž atrodas ko darīt savā saimniecībā. Kā ar zemeņu biznesu, tu taču tur iekšā biji kādus pārdesmit gadus?

Pa šiem gadiem pamazām esam zemeņu tīrumus arvien vairāk samazinājuši, var teikt, ka pērn šo biznesu jau nolikām malā. Nu, nevarējām vairs izturēt to cīņu katru gadu ar lielajiem baltajiem maijvaboļu kāpuriem! Varbūt kādu pushektāru zemenes esam saglabājuši no tiem gandrīz četriem, kas kādreiz bija. Lai pašiem pietiek, vēl radiem un draugiem. Varbūt tagad atliks vairāk laika tepat pie mājas ko padarīt, vēl kādu puķīti iestādīt. Pilsētā dzīvot? Nekādā gadījumā! Un Valmiera taču tepat blakus. Horoskopā esmu Vērsis, mana stihija ir zeme. Tas pilnīgi atbilst manam raksturam (smejas)! Es bez zemes nevaru!

Kad pati pēdējo reizi biji dzimtajā pusē Ukrainā?

Pirms 2022. gada kara. Manējie dzīvo netālu no Ukrainas robežas ar Rumāniju – Černovickas apgabalā.

Vai tevi nešokēja tas, kas sākās jau vēlāk – 2022. gada 24. februārī?

Protams, ka šoks bija. Arī no mana dzimtā ciemata vairāki ir karā krituši, šķiet, kādi pieci vai seši vīrieši. Apkārtējos ciematos arī tāpat ir frontē bojā gājušie. Tiesa, mana dzimtā vieta no frontes līnijas šobrīd atrodas ļoti tālu, taču reizēm arī kāds drons līdz turienei tomēr atlido, tā man māsa un brālis ir stāstījuši, viņi dzīvo dzimtas mājās, es ar viņiem kontaktējos. Tad jau arī trauksmes sirēnas viņi dzirdēt dabū!

Vai tavos tuvākajos rados neviens karā bojā nav gājis?

Nē, bet kādos tālākos rados gan. Mans brālis kā volontieris darbojas, viņš piegādā palīdzības kravas uz vajadzīgajām vietām. Viņš ir man stāstījis par kara radīto postu, ko pats savām acīm redzējis – kas tur darās! Manējie Ukrainā ar bitēm nodarbojas, pērn ļoti laba medus raža bijusi. Taču cilvēkiem uz vietas nav naudas, par ko šo medu nopirkt, tad nu nākas vest medu puišiem uz fronti, lai vismaz viņiem kāds labums tiek.

Vai tu šeit, Latvijā, arī kaut kādā veidā mēģini ukraiņiem palīdzēt?

Nu, ko es daudz varu! Protams, saviem radiem, kas man Ukrainā tagad dzīvo, es palīdzu. Nekādas pakas gan nesūtu, tas ir pārāk sarežģīti, palīdzu ar naudiņu. Tad viņi var nopirkt uz vietas to, ko viņiem vajag.

Tagad Latvijā brauc iekšā bēgļi no Ukrainas, vai tu esi ar šiem cilvēkiem tikusies?

Nē. Taču ar maniem tuvākajiem radiem mēs ar vīru Gunti esam stingri norunājuši – ja viņiem tur paliek par karstu, tad lai uzreiz brauc pie mums uz Vējiņiem. Pie mums šeit visiem vietas pietiks!

Ko jūs, divi pensionāri, tagad pa māju darāt? Ziemā ārā īsti nav ko darīt, tev, Minodora, atliek vien makšķerēšana un medības... Vai uz ledus šoziem vēl neesi bijusi?

Nē, bet gribas (garšīgi smejas), jo makšķerēt man vairāk patīk ziemā. Pati no sava dīķa reiz esmu uz ūdas desmitnieci līdaku no āliņģa uz ledus dabūjusi! Bet vislabāk ir, ja ziemā izdodas trīsdienniekā līdz Peipusam aizbraukt. Tad man mobilais atslēgts, vienīgais stress uz ledus lauka – copēs vai necopēs? Pagājušajā vasarā abi ar Gunti pa Burtnieku makšķerējām, labas raudas saķērām. Lielas raudas uz makšķeri nāca, līdakas un zandartus mēs ar spiningu nemeklējam, to vairāk dēls mīl darīt.

Ja jau raudas māki saķert, tad gan jau proti arī zivis garšīgi pagatavot?

Pirmā recepte man prātā vēl no bērnības, kad maziņi dzīvojām pie mammas. Mums kalnā bija upīte, kurā dzīvoja tādas mazas zivtiņas, kaut kas foreļveidīgs. Nārsta laikā šīs zivis ar mazu murdiņu ķērām. Kad mēs, bērni, priecīgi atnesām lomu mājās, mums teica – paši arī taisiet! Atceros, ka nemaz zivtiņas netīrījām, tikai apviļājām kukurūzas miltos un bez sālīšanas likām cepties pārmaiņus no abām pusēm tieši uz karstās plīts virsmas, tad zivīm pavisam cita garša! Apceptās zivtiņas likām katlā, virsū krējumiņš, pipari, lociņi, arī sāls... Sautējām. Pēc tam taisījām mamaligu – tā ir biezputra, kas arī no kukurūzas miltiem, un klāt mūsu mamma lika nevis pienu, bet gan ūdeni un saldo krējumu. Un vārīja to putriņu – nevis biezu, bet tādu drusku plānāku. Kopā ar zivtiņām tas bija ļoti garšīgi, apēdām ar visām galvām!

Vasarā tomēr darbu arī mazais zemeņu lauciņš prasa, gan jau arī ko citu laukā audzējat...

Jā, pie zemenēm darba daudz. Protams, arī kartupeļus un visu pārējo audzējam. Sev.

Kā tagad modē teikt – esat pašpietiekami...

Jā. Piena produkti, tie jāpērk, visu pārējo jau varam paši izaudzēt. Tāpat medībās kādu gaļu sanāk dabūt.

Minodora, tu taču arī medniece vēl! Kā ar medību trofejām pēdējā laikā?

Pēdējā laikā tā īsti nekas nav trāpījies, pirms pāris gadiem bija aļņa teļš. Tur, kur viņu gaidīju slēpnī, bērzs pie bērza bija, kā es viņam trāpīju, to vēl šodien nesaprotu (smejas)...

Vai tu medībās ar dzinējiem neej?

Ja man ir ierocis, kāpēc man jāiet medībās ar dzinējiem? (Starp citu, Minodora Latvijas pilsonību savulaik ieguvusi tad, kad vajadzējis medību ieroča iegādei atļauju kārtot! Viņas mednieku stāstiņu groziņā arī kāds nu jau vismaz desmit gadus vecs atgadījums, kad ar vienu šāvienu Minodora no 70 metriem uzreiz divus meža rukšus nogāzusi!)

Kas tev, Minodora, pašai savā zivju dīķī tepat Vējiņos notiek?

Zivis aug. Bet savā dīķī jau nav interesanti makšķerēt. Bija man atbraucis brālis, viņš dzīvo Beļģijā, tad nu viņš tā kārtīgi pamakšķerēja, gan līdakas, gan arī karpas dabūja.

Cik tālu šodien pasaulē tava dzimta izklīdusi? Tu dzīvo Latvijā, brālis – Beļģijā. Kur pārējie?

Mēs vecākiem bijām seši. Vecākais brālis aizgāja bojā, man ir vēl divi brāļi, esam trīs māsas. Divas, arī mana dvīņumāsa, dzīvo mūsu dzimtajā ciemā, turpat arī viens brālis.

Vai pa šiem garajiem gadiem Latvijā rumāņu valodu vēl aizmirsusi neesi?

Nē. Kā es varu aizmirst?

Kā ar rumāņu valodas pielietojumu? Vai uz Rīgu vēl jābrauc tulkot?

Sākumā vajadzēja doties tulkot – tikai mutvārdos – no rumāņu valodas biežāk, toreiz brauca no Īrijas un Anglijas Latvijā rumāņu čigāni un tika pieķerti savās mahinācijās. Toreiz braucu gan uz tiesu Rīgā, gan kādreiz arī uz kādu cietumu. Tagad tulkot sanāk krietni retāk, pēdējā reize bija nu jau pirms vairākiem gadiem, kad mobilo telefonu firmai Trodeks bija tiesvedība pret rumāņu čigāniem. Arī toreiz nācās doties pie viņiem uz cietumu. Nu jau laikam viņi atbrīvoti, būs savu atsēdējuši (smejas)!

Bet kā ar ukraiņu valodu? Vai tu šodien vari ar ukraini aprunāties?

Jā. Kāpēc ne?

Pastāsti par savu dzimtu šeit, Latvijā...

Mums ar Gunti ir dēls un meita, viņiem katram pa diviem bērniem. Sanāk, ka mums jau četri mazbērni. Dēls dzīvo Lizdēnos, meita – Mārsnēnu pusē.

Atgriežamies atkal pie tavām rumāņu saknēm. Saki, ko mums, latviešiem, būtu labi no rumāņiem pamācīties...

Varbūt tādu labu sacensību garu, kas, manuprāt, rumāņos iekšā. Piemēram, dzīvo divi kaimiņi, varbūt pat divi tuvi radinieki, blakus katrs savā mājā. Kolīdz viens uzbūvējis lielāku māju nekā otrs, tā atpalicējs – nav pat svarīgi, ka viņam varbūt nemaz liekas naudas nav – uzreiz mēģina savējo atkal lielāku uzbūvēt, lai bagāto kaimiņu pārspētu! Un tā atkal un atkal... Šī sacensība iet no paaudzes uz paaudzi, ne viens, ne otrs no kaimiņiem negrib piekāpties!

Ko tu domā par šodienas Latviju?

Malači latvieši, ka pie savas valodas turas, šajā valstī latviešu valodai jābūt vienīgajai – citu variantu jau nav! Es gribētu, lai Latvijā cilvēkiem būtu vairāk darba, lai jaunieši nebrauktu prom. Lai viņiem būtu darbs tajā profesijā, kurā viņi izglītību ieguvuši un kuru izmācījušies, lai jaunajām ģimenēm nevajadzētu garās rindās stāvēt uz vietu bērnudārzā, lai jaunajām māmiņām būtu, kur bērniņus likt. Manuprāt, par jauno paaudzi valstij vairāk jādomā, gan jau mēs, vecie, paši kaut kā tiksim galā!

AR VĒRĪGU SKATU. Vējiņu saimniece Minodora Rudzīte pie savām namdurvīm, kuras vajadzības gadījumā gatava plaši atvērt saviem Ukrainas radiem, ja viņiem kara dēļ nāktos pamest dzimtās vietas.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007