Iedzīvojas, nezaudējot ukraiņu dabu

Bet tad nāca 2022. gada 24. februāris, un tas mainījis stipri daudz. Torīt katrs ukrainis, kurš dzīvoja Valmierā, zināja, ka viņš steigs pretim savējiem, savām saknēm, senču balsij un aicinās tautiešus drošībā. Tā darīja Irina, citi tautieši, kas bija šeit, un, ja atceramies, tad ukraiņi jau marta sākumā bija pie mums. Diemžēl karš turpinās, un ukraiņi paši saka, ka ir šeit aizkavējušies, iedzīvojušies, arī ilgu un enerģijas pilni.

Šajā rakstā tieši par viņiem, kas skaudrajā pavasarī pameta mājas, lai bēgtu no nāves, un patvērumu rada pie mums, – par Valmieras ukraiņiem, tā sauktajiem kara bēgļiem, bet tagad mūsējiem, savējiem. Visvairāk šis stāsts par tiem, kurus nākas biežāk satikt, kuri runā par sevi, aicina pie sevis latviešus. Par Kseniju, Viktoriju, Oksanu, Sofiju, par dažām ģimenēm, kuras turas cieši kopā Valmierā, par viņu paveikto kara laikā mīļās Ukrainas labā.

Uzcelts «Brīvības tilts»

«Mēs palīdzam mūsu Ukrainas aizstāvjiem,» sacīja Viktorija Jena, viena no brīvprātīgajām biedrībā «Brīvības tilts». Brīvprātīgo biedrību Valmieras ukraiņi dibinājuši, lai kopā darbotos, organizētu satikšanos, pasākumus un ziedojumu vākšanu, domājot par savas zemes aizstāvjiem.

«Esmu no Harkivas, un tur frontes līnija nemaz nav tālu. Mēs zinām savējos, kas ir brigādēs, kas karo, esam saziņā. Viņi konkrēti pasaka, kā trūkst, kas vajadzīgs, lai varētu noturēties, lai varētu izturēt tik ilgu laiku arī uz nulles, un mēs, esot šeit, esot zem mierīgām debesīm, darām, ko varam, pateicoties arī jūsu atbalstam, iedzīvotāju atbalstam, protams,» stāstīja Viktorija, sakot, ka līdzekļi vākti gan elektrotehnikai, kas nepieciešama karadarbībā, gan salikti pārtikas sūtījumi, gan higiēnas preces karavīriem frontē.

Viktorija ar bērniem jau pilnus trīsarpus gadus ir Valmierā. Viņai šeit patīk. Dēls mācās skolā, meita nodzīvojusi gadu un devusies atpakaļ uz Harkivu.

«Mīlestības dēļ. Mēs tovasar būtu svinējuši kāzas. Divas nedēļas pirms kara viņa saderinājās. Tagad abi Ukrainā ir kopā un gaida mūs atgriežamies,» stāsta Viktorija. Biedrībā darbojas vairāki aktīvie Valmieras ukraiņi, sakot, ka jādara, cik vien iespējams, jo savējie ir frontē, savējie ir arī pilsētās un ciemos, un nav vietas, kur Ukrainā šobrīd būtu droši, kur nevajadzētu atbalstu.

««Brīvības tilts» ir labs piemērs, kā mūsu bērniem, kas jau ilgu laiku ir Latvijā un sadraudzējas, visu laiku uzsvērt, ka viņi ir ukraiņi. Mācāmies kopā latviešu valodu, iepazīstam jūsu tradīcijas, bet mums ir savējās, mums ir valoda, kultūra, kas ir mūsu identitāte, un uzskatu, ka par to ar bērniem daudz jārunā. Tāpēc ir biedrība, plānojam un organizējam dažādus pasākumus, satikšanos. Kopā nāk ukraiņi, bet aicinām arī jūs un vienmēr priecājamies satikt,» tā Viktorija Jena.

MIRKLIS, kas neatstāj vienaldzīgu. Ukraiņi, latvieši, Valmieras novada iedzīvotāji un ciemiņi ir ziedojuši, lai Ukraina karu uzvar. Rudenī Valmierā viesojās Ukrainas aizstāvji, kas rehabilitāciju iziet Latvijā. Viņi satikās ar savējiem, ar Valmieras novada pašvaldības vadību, arī Oksanu Kiriļuku, kas visu šo kara laiku daudz dara Ukrainas attīstībai, sadarbojoties ar savas valsts mazajām pašvaldībām. Foto no notikumu arhīva

Tauta ar gribu un mugurkaulu

Ukraiņu kopiena regulāri satiekas Valmieras Integrētajā bibliotēkā. Viņiem nākts pretim, un laikā, kad telpa pirmajā stāvā nav aizņemta, ukraiņi rīko satikšanās pēcpusdienas.

«Bieži tās ir tematiskas, runājot par tautas svētkiem, tradīcijām, aicinām visus valmieriešus un dalāmies zināšanās. Mēs arī meklējam kopīgo un atšķirīgo tradīcijās. Bieži satiekamies, lai iedzertu tēju, parunātos. Ir mums idejas dažādu pasākumu rīkošanai,» sacīja Ksenija Bannikova, ukrainiete, kas ikdienā mudina uz tikšanos, runāt par dvēseliskām un praktiskām lietām.

«Mēs pašlaik daudz laika veltām savas valsts vēstures apzināšanai. Internetā, podkāstos ir ļoti daudz informācijas, to lasām, pārrunājam,» sarunā iesaistās Jekaterina Hmeļevska, kura Valmierā ir tikai mazliet ilgāk par gadu. Viņa ir no Doņeckas, no Slovjanskas. Viņa ir matemātikas, informātikas pasniedzēja, bet meita Jeļizaveta studējusi starptautiskās attiecības, angļu valodu, znots – tiesību zinātnes un informācijas tehnoloģijas. Viņi visi ir šeit un kļuvuši ļoti bagāti, jo bariņā ir arī gadu vecā Lilija. Meitiņa piedzimusi Valmierā.

«Mums ir ļoti svarīgs viss ukrainiskais, bet esam no valsts krievvalodīgākās daļas. Mēs spēcinām sevi tradīcijās. Jā, mēs daudz runājām krievu valodā, arī mājās un bieži vēl tagad, jo katra valoda ir bagātība. Tagad mēs mācāmies latviešu valodu, meitiņai visas pirmās grāmatiņas ir latviešu valodā, bet ar viņu runājam ukrainiski. Pati esmu šādā bilingvālā vidē uzaugusi, es biju ieguvēja,» sacīja Ļiza. Sākoties karam, viņi laimīgi dzīvojuši Mariupolē. Cilvēki no Slovjanskas, no Volnovahas satikušies, jauni, laimīgi. Caur Krieviju, filtrāciju kopā tikuši līdz Latvijai.

«Es negribu, ka mūsu mājas atdod Krievijai, bet, kā būs, mēs nezinām. Tagad esam šeit un domājam tikt augšup. Mācāmies valodu. Man angļu valodas zināšanas, viņam IT joma, es domāju, ka mums varētu izdoties,» saka Ļiza. Jauna dzīve šeit? Viņa vēl nezina. Daudz savējo Ukrainā.

«Te man gribas būt savējo kopienā, tāpēc nākam, kad tiekam uz satikšanos. Te runājam par kultūru, tradīcijām, kas mūsu ģimenē par pamatu liktas kopš vecvecmāmiņas laika,» dalās Ļiza, knibinoties ap laimes pakavu, cerot, ka šogad ceļš tomēr vedīs mājās, ka būs kara beigas, bet pagaidām par to maz liecību, jo notiek pretējais – apšaužu, sala, tumsas dēļ ukraiņi, visvairāk tie, kam mazi bērniņi, ir joprojām spiesti bēgt un meklēt atbalstu. Daudzi dodas uz valsts rietumu daļu, bet tie, kam savējie ārpusē, izvēlas arī tālo ceļu. Nesen Valmierā, Stacijas ielas kopmītnēs, kur daudzas ukraiņu ģimenes atradušas mājas, atkal klāt nākusi ģimene ar jaundzimušo uz rokām.

«Kas tik mūsu Ukrainā nav tagad izpostīts! Es būtu tāpat tur dzīvojusi, bet piedzima mazmeitiņa, tāpēc esmu šeit. Esmu arī darbos līdz ausīm, jo mani šis nebaida: varu pīrāgus cept, sakopt, zināju, ka darbiņu atradīšu. Cēsīs strādāju, izbraukāju, tagad Valmierā. Nāciet pie mums ciemos, esam mājīgi kopmītnē iekārtojušies. Tur Anna kūkas cep un mūsu ēdienus gatavojam – boršču, arī kuhtju, vareņikus. Atnāciet, pacienāsim,» tā Jekaterina, sakot paldies par latviešu viesmīlību, kaut stipri viesmīlīgi ir viņi paši.

VASARAS SAULGRIEŽI pie Valmieras muzeja senā ozola. Ir notikumi, kad ukraiņi tradīcijas rāda mums, bet šī bija iespēja iepazīties ar latvisko dzīves ziņu. Ukrainiete Sofija, kuras dēls frontē, ir no Nova Kahovkas. Pašlaik Valmiera ir viņas vienīgās mājas, jo dzimtenē viss nopostīts, okupēts.

Dara kopā ar valmieriešiem

Ražīga sadarbība Valmieras ukraiņiem izveidojusies arī ar Valmieras novada fondu, bet pašvaldības telpās ir darba vieta Oksanai Kiriļukai, kura vada Ukrainas Mazo pilsētu asociāciju Latvijā.

Oksana savējiem saka, ka jābūt kopā ar latviešiem – Ukrainas un Latvijas svētkos un arī ikdienā, un, lai nedomātu tikai par to, kā atbalstīt savējos karā, kas ir ļoti svarīgi, jādomā arī par Ukrainu pēc kara.

Oksana, sadarbojoties ar savas valsts Mazo pilsētu asociāciju, realizē projektu pēc projekta, stāstot par Eiropas Savienības iespējām. Redzot, ka Baltijas valstis ir blakus un sadarbojas, Oksana meklē sadarbības partnerus arī Igaunijā.

Reiz sarunā Oksana teica, ka viņai ir sapnis redzēt Ukrainu ziedošu, plaukstošu pēc kara, protams, atjaunotu, bet atjaunotu teju kā paraugu citiem, citu izaugsmei. Arī Oksana kopā ar savējiem, kopā ar Valmieras novada fondu, Valmieras attīstības aģentūru organizē virkni pasākumu, ir klātesoša pašvaldības norisēs, vācot ziedojumus Ukrainas aizstāvju atbalstam. Par savāktajiem ziedojumiem uz Ukrainu vestas automašīnas, droni, monitori un sīkākas, bet ļoti vajadzīgas lietas. Atmiņā paliekošais no pērnā gara veikuma?

«Daudz ir darīts, un darām, cik iespējams. Paldies Valmierai, paldies Latvijai, kas mūs atbalsta,» saka Oksana, atceroties virkni pasākumu, kad ukraiņu kopiena bijusi klātesoša – pilsētas svētkos, gadatirgos. Viņi cienājuši ziedotājus ar saviem nacionālajiem ēdieniem, bijuši sirdssilti sarunās.

Kāda īpaša, ļoti emocionāla diena arī bijusi – savējie tikušies ar savējiem. Valmieras ukraiņi ar Ukrainas aizstāvjiem, kuri ārstējas Latvijā.

«Tas bija pirms Ziemassvētkiem, kad varējām teikt paldies mūsu aizstāvjiem. Uzaicinājām uz Valmieru, lai to izrādītu. Laiks skrien ātri, bet mēs kopīgi ticam uzvarai. Lai dzīvo Latvija! Lai dzīvo Ukraina,» tā Oksana Kiriļuka, atgādinot, ka kara laikā Valmiera izveidoja sadarbību ar Čerkasu pilsētu, ka skolu jaunieši vairākkārt viesojušies pie mums, un ukraiņi zina, ka šīs saites nezudīs. Latvieši un ukraiņi vienmēr būs draugi. Ukraiņu sirdis ir latviešiem vaļā un pēc kara arī viņu māju durvis būs plaši vaļā, un viņi gaidīs ciemos.

SAVĒJO VIDŪ ir mājīgāk, interesantāk, un katra satikšanās ir svarīga. Valmieras Integrētās bibliotēkas telpās ukraiņi rīko radošas pēcpusdienas. Nāk paši, bērni un aicina arī valmieriešus. Viktorija Jena (no kreisās) ir labdarības biedrības «Brīvības tilts» dibinātāja, bet Ksenija Bannikova ir aktīva ukrainiete, kas apziņo, dalās ar idejām, lai katra kopā sanākšana būtu interesanta. Ārijas Romanovskas foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Ziemeļvidzeme – mūsu nākotnes reģions» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2025.LV/RMA/1.6.1/001