Jānis Daliņš būtu priecīgs un lepns

Šobrīd Latvijā laikam pašā modernākajā sporta bāzē, kas vienā komplektā apvieno gan vieglatlētikas stadionu ar futbola laukumu un ietilpīgām tribīnēm, gan vieglatlētikas manēžu, gan viesnīcu, gan ēdināšanas bloku un arīdzan biroju un konferenču telpas, ir nopietns piedāvājums gan profesionāliem, gan jaunajiem sportistiem, gan sporta entuziastiem ne tikai no Valmieras novada un Latvijas. Par visām šīm lietām stāsta MEGIJA STĀLBERGA, Jāņa Daliņa sporta kompleksa vadītāja

Ja varētu dažos skaitļos raksturot visa kompleksa iespējas, piedāvājumu...

Piedāvājumi ir daudzi un dažādi. Piemēram, viesnīcā mums ir 100 gultas vietas, 30 istabiņas, arī divas konferenču telpas. Mums ir pasaules vieglatlētikas standartā sertificēta vieglatlētikas manēža ar četriem celiņiem aplī un astoņiem celiņiem taisnē pa vidu. Mums ir augstlēkšanas, divi kārtslēkšanas un divi tāllēkšanas sektori, vēl papildus treniņu taisne, šķēpa un diska mešanas sektori, lodes grūšanas sektors... Mēs visu laiku papildinām spēka zonas platformas inventāru. Ārpusē mums ir pasaules vieglatlētikas standartā sertificēts stadions ar astoņiem celiņiem apkārt pa ovālu un deviņiem celiņiem taisnē. Vecajā stadionā pirms rekonstrukcijas sektori bija pa vienam, bet tagad ir divi šķēpa mešanas, četri lodes grūšanas un četri kārtslēkšanas sektori, viens diska mešanas sektors, četri tāllēkšanas sektori, varam uzstādīt divus augstlēkšanas sektorus plus vēl bedre šķēršļu skrējienam... Stadions tagad uztaisīts tā, ka atkarībā no vēja plūsmas, no kuras puses tas pūš, sektorus var pamainīt, lai sportistiem būtu labvēlīgi apstākļi. Tribīnēs ir 1280 vietas, vienu reizi sanācis tās piepildīt, tas bija uz UEFA spēli, kas šeit notika 2023. gadā. Stadionā ir četras lielās un sešas mazās ģērbtuves, pāri par 30 tualetēm... Jau trīs gadus esmu stadiona vadītāja un varu teikt: manuprāt, būtiskākā nianse – lai šis komplekss tiešām kalpotu šim sporta veidam, lai sportistiem būtu maksimāli labi un lai viņi varētu šeit sasniegt labākos rezultātus. Daliņa stadionā par to ir maksimāli padomāts.

Jānis Daliņš būtu lepns?

Noteikti!

Samērojot izdevumus un ienākumus, vai varam teikt, ka šī nacionālās nozīmes sporta būve ir pašpietiekama, t.i., iztiek bez dažādām dotācijām?

Par dotāciju to nevarētu nosaukt, bet ir novada pašvaldības līdzfinansējums uz treniņu bāzes īri sporta skolai. Kaut ko papildus pašvaldība mums nedod, ja nu vienīgi mēs palūdzam kādas lielākas iekārtas iegādei iespējami īsākā laikā, taču arī tad nav 100% garantijas, ka tiks iedots. Ja skatāmies gada griezumā, tad izdevumus mēs nosedzam. Vai komplekss atpelnīs visus ieguldījumus tā celtniecībā – vairāk nekā 21 miljonu eiro? Es teiktu, ka nē, bet, lai noturētos virs ūdens un papildus nopirktu inventāru un visu apsaimniekotu maksimāli labi, es domāju, ka to varēs teikt arī pēc desmit gadiem.

Sākam ar āra daļu. Cik noslogots ir vieglatlētikas stadions sezonas laikā?

Vasaras sezonā – nežēlīgi! Skaitļi katru gadu aug, es allaž saku, ka šis gads ir trakāks nekā iepriekšējais, ka trakāk vairs nevar būt... Un nāk nākamais gads, un tas ir vēl trakāks (smejas)! Piemēram, pērn mums bija trīs pasākumi paralēli. Manēžā notika Eiropas čempionāts galda hokejā, paralēli tam stadionā notika Latvijas U-18 un U-20 čempionāts vieglatlētikā, kur mums vajadzēja sadalīt plūsmas pa ģērbtuvēm plus vēl nodrošināt iesildīšanās zonas manēžā vieglatlētiem. Un tam visam pa vidu vēl iespraucās Latvijas virslīgas futbola čempionāta spēle. Ja skatāmies uz stadionu, tad mēs faktiski katru gadu aizvadām šeit gandrīz visus Latvijas čempionātus vieglatlētikā, pie mums notiek visas virslīgas spēles futbolā, arī dublieru spēles. Pie mums brauc uz nometnēm, un ne tikai vieglatlēti. Jā, vasaras sezonā par stadiona noslodzi nevaram sūdzēties.

Šķiet, ka tuvākajos gados mēs laikam futbola laukumā vietējos futbolistus vairs neredzēsim. Vai tas neiecirtīs kādu robu kompleksa budžetā, jo zāliens taču prasa regulāru un profesionālu kopšanu?

Arī līdz šim futbola spēles nekad nav nosegušas izdevumus zāliena uzturēšanai. Šie darbi mums ir ārpakalpojumā plus vēl mūsu pašu tehniskā personāla darbi, laukumu gatavojot spēlei. Kopumā gada griezumā šie izdevumi pārsniedz ieņēmumus par laukuma īri. Tāpēc nebalstāmies tikai uz šīm virslīgas spēlēm, šis zāliens paredzēts, piemēram, arī bērnu futbola nometnēm. Šogad tādas nometnes plāno arī divi futbola klubi, kas nav vietējie.

Laikam nevajag satraukties par vieglatlētikas manēžas noslodzi treniņiem un sacensībām. Iespējams, uz to gribētāji ne tikai no Latvijas stāv rindā...

Tur ir veseli kari (smaida)! Ir reizes, kad nākas arī pateikt nē. Vieglatlētikas savienība katru gadu pie mums organizē Latvijas izlases nometni daudzcīņniekiem, piesaistot labākos sportistus un disciplīnu trenerus. Tad nu pārējie arī grib pielasīties klāt pie šīs nometnes. Pērn ziemā bija gadījums, kad bija nometnes no Ādažiem, Jelgavas, Rīgas, kas rezervēja viesnīcas citur, bet aizvadīja treniņus paralēli... Toreiz biju spiesta teikt, ka viņu visu tur kopā vienkārši būs par daudz – kādi padsmit treneri un varbūt pat simt bērnu! Ir super, ja ir daudz, bet nav arī labi, ja ir par daudz, tad tu aizej nākamajā grāvī... Parasti ziemā mums pirmdienās un trešdienās piebraukā Cēsis, piektdienās – Sigulda, reizēm arī Rūjiena, trešdienās – arī Limbaži. Protams, šeit trenējas Valmieras sporta skolas bērni, bet, kad ir brīvlaiks, tad pie mums brauc no Rīgas, Siguldas, Salaspils... Brauc igauņi no Viru, Pērnavas vieglatlēti mums jau rezervējuši laikus viesnīcā līdz 2026. gadam. No Igaunijas puses ir interese gan no Tallinas, gan no Pērnavas, Viru un Tartu, Valmieras sporta skolai ir sadarbība ar Valgu. Mums ir sadarbība arī ar Lietuvas Vieglatlētikas federāciju, viņu izlases sportisti pie mums brauc uz divām trim nedēļām uz nometnēm rudens un ziemas periodā. Ja skatāmies uz Baltiju, tad interese ir liela, bet tas nav tā, ka – oi, te mums ir komplekss, un tagad visi pie mums brauks! Patiesībā pašā sākumā jau bija jāiespringst un vēl aizvien ir jāiespringst! Tas, ka pie tevis brauc, nenozīmē, ka darbs padarīts, darbs sākas brīdī, kad viņi atbrauc un kad tev jānodrošina tā pakalpojumu kvalitāte, ko tu pats reklamē. Par mums izrādījuši interesi arī Somijas un Nīderlandes vieglatlēti, kuri arī šogad brauks uz nometnēm.

Viesnīca. Vai šeit tiek izmitināti tikai sportisti un treneri? Ja nu ir kāds potenciālais klients no malas – pilnīgs nesportists?

Prioritāte, protams, ir sportistiem un treneriem, jo tam šis komplekss tika celts. Kad ir brīvas vietas – lūdzu! Mums ir arī sadarbība ar Valmieras novada pašvaldību, ja ir ciemiņi, viņi var rezervēt viesnīcu arī šeit. Pirmo pusotru gadu visi uzskatīja, ka šeit viss domāts tikai augstu sasniegumu sportam, tikai lielajiem sportistiem. Tad mēs veidojām komunikāciju uz āru, ka tas nav tikai viņiem vien domāts, ka šis pakalpojums ir visiem.

Telpās ir iespēja ne tikai ar vieglatlētiku nodarboties. Kurš un kā var šīs iespējas izmantot ikdienā?

Faktiski pie mums treniņus var aizvadīt jebkura sporta veida pārstāvji. Protams, tas nenozīmē florbola laukumu pa vidu manēžai... Pie mums uz nometnēm brauc Latvijas kamaniņu izlase uz fiziskajiem treniņiem, no rītiem to pašu dara futbolisti. Te trenējas badmintona, tenisa, volejbola, florbola, orientēšanās sporta pārstāvji, hokejisti... Mēs arī cenšamies katru gadu papildināt mūsu inventāra klāstu, lai būtu optimāls piedāvājums katram sporta veidam. Piemēram, kārtslēkšanā un šķēpa mešanā jāintegrē arī vingrošana, tas nozīmē līdztekas, vingrošanas stieni, zviedru sienu... Ar šādām niansēm cenšamies mūsu ēku visu laiku papildināt!

Labu slavu iemantojis ēdināšanas bloks. Te valmierieši un arī ciemiņi labprāt pusdieno.

Jā. Pie mums ir kafejnīca Rekords, te darbojas uzņēmums Kantīne B. Mūsu sadarbība ir ļoti laba, ar sporta vidi viņi ir uz tu, jo nupat Kantīnei B atvēries Pienītis pie Valmieras Olimpiskā centra. Ja par Rekordu runājam, tad brauc pie mums rīdzinieki, kuri īpaši šeit iecienījuši Valmieras salātus, kas šeit ir uz izķeršanu, un viņi teikuši, ka Kantīnei B jāiet uz Rīgu, lai rīdziniekiem parādītu, kas ir normāls ēdiens (smaida)!

Esam nonākuši līdz darītājiem. Cik liels ir kopējais šīs sporta bāzes apkalpojošais personāls?

Neskaitot mani, 23 cilvēki. Maksimums ir bijis 24. Ziemā mūsu ir mazāk, vasarā – vairāk. Personāls mums ir diezgan liels, taču reizēm šķiet, ka uz visu šo plantāciju tas ir par mazu. Ir brīži, kad arī man nākas nolikt visus papīru darbus pie malas un pašai pieķerties pie kādām praktiskām lietām. Tam es arī neiebilstu, jo man patīk!

Kādi lielākie pasākumi šogad gaidāmi Jāņa Daliņa stadionā? Varbūt trīs pašus svarīgākos...

Domāju, ka šogad vairāk būs nometnes, arī Latvijas un Baltijas čempionāti vieglatlētikā. Vienīgais, kas pie mums notiks pirmo reizi, būs starptautiskā treneru konference, kas organizēta kopā ar Eiropas Vieglatlētikas savienību. Tā trīs dienas novembrī Valmierā pulcēs vieglatlētikas trenerus no dažādām Eiropas valstīm, tēma būs par vertikālām lēkšanām un sprintu. Varbūt mazāk būs teorētiskā sadaļa, jo teorija jau nemainās, vairāk būs esošo treneru pieredze, filozofija, uztvere, arī tīri praktiskā puse, kaut kādu stereotipu laušana...

Kāpēc Eiropa izvēlējās Jāņa Daliņa stadionu, Valmieru un Latviju?

Man vajadzēja izdomāt tēmu, to paveicām kopā ar Valmieras sporta skolas treneri Reini Krēgeru. Tēmas būtība – nevajag domāt, ka agrīnā specializācija vieglatlētikā ir atslēga augstu sasniegumu sportam. Ļoti aktuāla tēma, kurai esam atļāvušies pieskarties un sasaukt speciālistus no Eiropas, kas varētu ne tikai Latvijas, bet arī citiem Eiropas treneriem dot šo pieredzi un zināšanas. Jo šīs problēmas U-20 un U-23 vecumā nav tikai mums, tās ir arī igauņiem, lietuviešiem, cik lasu žurnālos, arī angļiem. Faktiski visur, vienkārši šī sistēma katrā valstī ir mazliet citādāka.

MEGIJA STĀLBERGA. Autora foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007