Jaunie laiki Vecbrenguļu «Storēs»

Labais stāsts par dzīvi, saimniekošanu un jušanu laukos šoreiz no Brenguļu puses, kur mājā, kas rakstos minēta pirms pāris gadu simteņiem, rosīgi saimnieko un sirsnīgi dzīvo Maija ar ģimeni.

Šalc koki, smaržo pankūkas

«Manas robežas sajūtās ir krietni tālu no manis. Ja man būtu jādzīvo dzīvoklī, tad būtu grūti. Šķiet, ka pietrūktu skābekļa. Kāpēc citi iet pastaigā uz parku, iet kokus mīļot, bet te es eju pa koku aleju, un tā ir dzīva enerģija, redzi zvaigžņotās debesis, kas vienkārši ir, un tu esi tāds darbīgs, kad vajag, bet arī mierīgs,» sajūtās par laiku, kas paiet lauku mājās, dalās Maija Zvirbule. «Stores» ir ģimenes īpašums jau teju 20 gadus. Maija ir četru bērnu mamma, divi bērni jau izauguši, bet divi vēl ik dienas dodas skolas gaitās uz Valmieru un vakaros atgriežas savās mājās, savā lauku sētā.

«Visa dzīve rit šeit, bet ir ļoti patīkami, jo nav tā, ka jāpiespiežas aiziet uz ofisu, lai vakarā atgrieztos ar sāpošu muguru. Te ir jāiet, jādara, ja vajag, tad arī četros, piecos no rīta, jo ir tirgus dienas, kad jāgatavo produkcija, katru dienu ir savs solis jānoiet pie manām gotiņām,» «Storu» rosību ieskicē Maija, sakot, ka pašlaik šajā mājā notiek tāda pilna cikla saimniekošana, jo tiek audzēti gaļas lopi, gaļa tiek iegūta, pārstrādāta un realizēta produktos, ko pati Maija arī ražo.

«Produktu kvalitāte – tas ir pašsaprotami. Tos ražojam no liellopu gaļas, un mūsu lopiņi ir bioloģiski sertificēti. Vēl ļoti svarīgi, lai produkts būtu garšīgs,» uzsver Maija un rāda, kā āra mājā viņa strādā no rītiem, kad jātiek pie garšīgajām frikadelēm, burgerkotletītēm, pankūkām, ko vest uz tirgu.

««Stores» ir mūsu preču zīme, un teikšu, ka Valmierā, REKO tirdziņā, un Rīgas klientiem arī labi atpazīstama. Tagad cenšos iegūt pircējus Cēsu vakara tirgū. Ir cilvēki, kas labi zina mūsu produkciju un brauc to iegādāties saimniecībā, ir tādi, kas pasūta, un es labprāt pievedu. Ziniet, kad dzirdu: «Tās pankūkas ir tik garšīgas!», tas ir patīkami. Cilvēks pat nesaka otram, lai pērk, bet paliek pie sajūtas, ka ļoti garšīga produkcija, un tas priecē,» stāsta Maija, atzīstot, ka sākotnēji baltās govis izvēlētas, lai apsaimniekotu zemi ap «Storēm», tad domāts, ka jāatrod rūpals, kas nes atspaidu ģimenei, ikdienas vajadzībām, bet pirms īsāka laika Maija jau ķērusies klāt «Storu» gaļas produktu izgatavošanai, jo saimniecības izmaksas augušas augumā, bet pašu gatavoti produkti, došanās uz tirgiem bijis labs risinājums, lai darbotos un attīstītos.

Godalgo ar bronzu

«Citi cilvēki mīl zirgus, aitas, kazas un kaķus, bet man vienmēr mīļas bijušas govis. Tas man kaut kā ģenētiski laikam, jo vecmāmiņa par govīm gādāja, strādāja, slauca. Un es turos pie savām gočiņām, tā viņas saucu. Apzināti audzējam gaļas lopus, Šarolē govis, jo, ja būtu piena lopkopība, tad gan jūs mani te ieraudzītu pārgurušu un galīgi ne tajā izskatā, kādā pati vēlos būt,» savas personības nākamo šķautni ieskicē Maija, bet pārtraucu viņu pusvārdā, jo vēl vairāk par «Storēm» varēja uzzināt pirms kādas nedēļas, kad tika nosaukti konkursa «Novada garša» laureāti. Maijas ražotā liellopu gaļas aknu pastēte tika pie Bronzas medaļas.

«Jelgavas universitātes pasniedzēji, pārtikas tehnologi, pavāri izgaršoja un novērtēja. Tikām pie Bronzas medaļas. Bet man arī bija sajūta, ka tirgū piedāvājam garšīgus produktus. Kā to zināt? Gatavo, mēģini, centies, bet garšot dod bērniem, draugiem, paziņām. Ja bērni teiks, ka produkts ir garšīgs, tad būs,» tā Maija.

Bet saruna ar «Storu» saimnieci nebūtu līdz galam patiesa, ja mēs neparunātu arī par citu medaļas jeb Maijas dzīves pusi un sasniegumiem sportā. Pušplēstā vārdā jau viņa bilda, ka, lai labi izskatītos, lai būtu formā, kad gadu skaitlis iet smuki pāri 40, ir daudz jāstrādā. Sports, aktīvs dzīvesveids un veselīgs uzturs. Bet te uzreiz jāsaka, ka Maija nav nūjotāja un kaloriju skaitītāja, jo viņa tās azartiski tērē sporta zālē.

«Kad rīta darbi padarīti, es cenšos ap desmitiem nokļūt pilsētā, sporta zālītē, un tur es savam ķermenim lieku kārtīgi strādāt, lieku lielas kardioslodzes, ir spēka treniņi. Tas viss, lai es justos labi, lai sev un citiem patiktu,» tieša ir Maija, neslēpjot arī to, ka nevēlas strauji novecot un vēlas ilgāk izskatīties jauna un skaista. Un vēl viņa piedalās Latvijas fitnesa un bodibildinga federācijas rīkotajās sacensībās, parādot savu augumu, nolasot katru labi uztrenēto muskuli. Tās ir sacensības, kur sevi pierāda sievietes ar stipru gribasspēku un pārliecību, ka sieviete ir skaista jebkurā vecumā.

«Īpaši skaistas ir sievietes, kuras atrod laiku rūpēm par sevi,» precizē Maija.

Fotogrāfijā apturēts laiks

Mums katram ir kāds vaļasprieks – ēst gatavošana, grāmatu lasīšana, teātra apmeklēšana, dārzkopība, bet Maija saka, ka viņai tiešām patīk piedalīties fotosesijās – tām gatavoties, sagatavot savu ķermeni, apģērbu, ļauties sarunām ar fotogrāfu un gaidīt rezultātu.

Jaunā «Storu» saimniece ir bijusi žurnāla «Klubs» vāka modele, un Maija domā, ka reiz viņa varētu sarīkot arī savu fotosesiju portretu izstādi. Tāpat Maija lēš, ka tik skaistas bildes, kādas viņa radījusi kopā ar fotogrāfu Andreju Poplavski, varētu greznot savu vai svešu interjeru. Pēdējā fotosesija Maijai bijusi pie jūras. Laikā, kad gaiss un ūdens jau uzsit drebuli, viņa ļāvusies baudai būt kadrā.

«Vai es tā padaru dzīvi interesantāku? Nē, jo tā ir mana dzīve! Tāda es esmu! Tā ir manas dzīves priekpilna daļa, kurai es arī gatavojos, es atkal strādāju, lai būtu šis rezultāts,» norāda Maija un lepojas ar vairāku fotosesiju bildēm. «Man sociālajos tīklos ir divi profili. Savā Facebook profilā es vairāk vēstu par «Storēm», par savu darbu, tirgošanos, produktiem, bet Instagram jau ir pilnīgi cits vēstījums. Un tā abpus esmu es, tāda ir mana dzīve. Es ikdienu vadu savējo, ģimenes lokā, tirgū tagad uzvelku biezo jaku, uzlieku cepuri, bet šo skaistuma sajūtu man vajag iekšēji, sevis dēļ,» tā Maija.

Ko gribētu «Storu» mammīte?

Milda un Eduards Stokini «Storēs» ir saimniekojuši Ulmaņlaikā un līdz pat brīdim, kad padomju vara viņiem Latvijas laika paraugsaimniecību atņēma. Tad Eduards kļuvis par šoferi kolhozā, bet Mildiņa, kuru mīļi saukuši par Storu mammīti, slaukusi kolhoza govis.

Saimniecība, kuru savulaik apmeklējis Kārlis Ulmanis, kurā strādāts vairāk nekā 100 hektāros, krievu laikā tika pārvērsta par neko, bet senā māja sadalīta dzīvokļos.

«Šī māja paliks maniem bērniem, tas jau tagad ir viņu īpašums,» saka Maija un turpina: «Vecākais dēls Mārtiņš izpētīja šo māju vēsturi, lasīja par cilvēkiem, kas te savus soļus pagalma takās minuši. Zinu, ka mūsmāju vecie saimnieki bija strādīgi cilvēki, kas darbā sevi nežēloja, ar prieku daudz paveica. Viņi stādīja kokus, veidoja apkārtni, plānoja parku, investēja inovācijās, un es domāju, ka viņi būtu vēlējušies saviem bērniem šo visu saglabāt un atstāt, bet viņu bērni diemžēl agri mira, arī vecais saimnieks Eduards agri devās mūžībā. Viņiem tika atņemts tas, kur bija ielikta sirds, bet es zinu – kamēr vien es dzīvošu, te strādāšu. Tagad šīs ir mūsu ģimenes mājas. Vēlāk lai bērni izlemj, kāds «Storu» stāstam būs turpinājums,» tā Maija Zvirbule, pačukstot, ka ģimenes māju durvis nav slēgtas. Tās vienmēr vaļā labiem, Latviju mīlošiem cilvēkiem, un daudzi tik skaistā vietā pat nākot savas ģimenes svētkus svinēt. Maijas piedāvājums – burgeru ballīte, lai labais lauku stāsts ņemas spēkā, dažādībā un turpinās.

DZĪVE LAUKOS ir brīnišķīga, jo tāda ir bijusi mana izvēle, saka «Storu» saimniece Maija Zvirbule. Jaunībā viņai bija savs skaistumkopšanas bizness pilsētā, bet tagad viņa ražo gardākos liellopu gaļas produktus un katru dienu rūpējas par gaļas lopu ganāmpulku. Ārijas Romanovskas foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007