Jūras valdnieka Poseidona dāvanas

«Mans hobijs sākās korī «Jumara», kur pirms padsmit gadiem radās ideja, ka mēs varētu rotāties ar rotām no jūras koka. Pie vienas no koristēm sestdienās un svētdienās rīkojām radošās darbnīcas. Rotas korim taisījām rupjākas, lielākas. Vienā no koncertiem tās izkārām uz zārdiem.

Ar laiku izdomāju, ka, ikdienā strādājot ko citu, arī pati varu darināt rotas no jūras koka. Un panesās! Mājās koku izžāvēju, tad tas manā redzeslokā nonāk otrreiz. Kad atnāk Mūza, tās sniegto iedvesmu cenšos iestrādāt rotaslietā,» stāsta Gita.

Vai mantojumā ticis kāds mākslinieka gēns?

Ko var zināt! Bet man šī darbošanās ļoti patīk. Speciālās izglītības nav, bet kaut kas no tā sēž iekšā. Nevar teikt, ka galīgi nekādu prasmju nav, arī krāsu redzējums ir.

Vai Latvijā ir daudz jūras koku izstrādājumu meistaru?

Braucot pa tirdziņiem, viena sastapta Pāvilostā, zinu vēl vienu, bet mums katram ir sava niša. Piemēram, daži no jūras kokiem taisa gleznu rāmīšus. Tā ka konkurences praktiski nav. Pati uz tirdziņiem vairāk dodos vasarā. Mana atpazīstamības zīme: «Jūras dīva». Iepriekš bija arī interneta veikaliņš, taču esošās nodokļu sistēmas dēļ tas pašlaik ir slēgts, un, ja neesi reģistrējies kā PVN maksātājs, nedrīksti tirgot. Bet no jūlija būšot citādi, tad, iespējams, mans veikaliņš būs atpakaļ.

Kāpēc tieši jūras koki?

Tie uzrunā ar to, ka ir jau dabas veidoti. Tā arī savai «Jūras dīvas» zīmei apakšā uzrakstīju: rotas, kuras veidojusi jūra un es. Kociņš, ko krastā paceļu, nav daudz jāapstrādā, vien noņemu nost netīrumus, smiltis, aļģes. Koks paliek tāds, kāds no jūras izskalots. Arī formu nepārveidoju, vienīgi vairākus saderīgos jūras dāvātos dēlīšus salieku kopā – vai tā ir rota, lampa, pakaramais, vai pulksteņi. Rotām reizēm pievienoju kādu akmentiņu, dzintariņu, stikliņu.

Jūras koks uzrunā arī ar to, ka ir jūras apskalots, apmīļots, izveidots, nogludināts un pats par sevi runā.

Kāds ir no jūras nācis koks? Trausls vai tieši otrādi – ciets?

Arī vasarā lasu tādus sīkākus kociņus, bet šis gadalaiks kokiem nav īsti piemērots – vislabākie tie ir pavasaros un rudeņos, kad no jūras tikko izskaloti un kādas trīs dienas tos žāvējusi saulīte. Tajā brīdī koks ir vispatiesākais, un arī lieks mitrums nav jānes mājās. Sniegā pacelts, tas ir pilnīgi samircis, tad arī jāizvērtē, vai no tāda vispār var ko izveidot. Ja koks jau rokās salūst, turpat to arī atstāju. Arī ne katrs lielais koks ir derīgs.

Atrasti arī lieli koki?

Arī tirdziņā mana prece nav no tām, ko tūlīt nopērk. Tā ir galvā jāapgreido, vai tas der vai neder. Un, ja cilvēks pie maniem izstrādājumiem pienāk otro, trešo reizi, saprotu, ka viņam ne tikai patīk, bet viņš domā par izstrādājuma pielietojumu. Arī jaunajiem patīk šis dabas piesitiens, šis stils. Katram kociniekam ir savs rokraksts, un mēs labi sadzīvojam.

Jūras malā var atrast, kā makšķernieki rāda, izplešot rokas, – nu TĀDUS kokus! Bet, ja uzreiz neieraugu, ko no tāda varu uztaisīt, pēc pieredzes zinu, ka tas atkal mētāsies pa pažobeli, tāpēc to turpat arī atstāju. Kaut gan ir gadījies, ka pēc laika šo pašu koku ieraugu citām acīm un – IR! Piemēram, viens no pulksteņiem tika salikts no trim kokiem. Laikam esmu latvietis praktiskais, jo uzskatu, ka dekors arī ir laba lieta, bet, manuprāt, svarīgāks ir tā praktiskais pielietojums. Tāds izstrādājums ir pulkstenis, kas vienlaikus ir gan dekors, gan pulkstenis, tātad tam ir pievienotā vērtība. Maniem pulksteņiem no jūras koka nav iezīmētas ciparnīcas, jo cipari tikai sabojātu šo dabiskumu. Ja kāds nesapratīs laiku, tas paliks tikai kā dekors.

Pulksteņiem forma netiek mainīta, koki tikai tiek salikti kopā, veidojot tos pēc iecerētā lieluma.

Esmu darinājusi arī lampas, svečturus, kādus traukus, fotorāmīšus. Kad pirkstiņi zina, ko darīt, viss kaut kas rodas. Ja kādam mani darinājumi patīk, esmu priecīga, ka tie nonāk kādā mājā. Vispār pēc rakstura esmu entuziasts individuālists.

Interesanti, ar ko šie jūras koki, nonākot sauszemē, atšķiras no nocirsta zemes koka?

Kad nocērt dzīvu koku, līdz tam, kad to var apdarināt, kokam ir jāizžūst. Šiem jūras kokiem jāizžūst tikai no jūras ūdens.

Kādi instrumenti darbā noder?

Visi, ar kuriem var apstrādāt koku – birstes, skrubji, urbīši, frēzes. Rotu taisīšanai palīdz tas pats nagu urbis, ko izmanto manikīrs (kā nekā pati esmu manikīre). Arī nagu lakas, spīdumiņi noder, bet līmes vietā lietoju akrilu. Pati koku arī drāžu un urbju.

Kad koka rotu meistaram ir tas pļaujas laiks un kur šo jūras koku tā vairāk?

Tūjas jūrmala nav tik bagāta, visvairāk koku var nomedīt Saulkrastos, kur savukārt labākā vieta ir pie nūdistu pludmales (rudeņos un pavasaros tur ir tikai nūdisti). Tur tad arī ir manas veiksmīgākās medības. Koku parasti noskatu, nolieku to kādā man zināmā vietā un pēc laika braucu pakaļ. Lielākiem kokiem mums uztaisīta ķerriņa, lai vieglāk nogādāt līdz mašīnai. Laikapstākļu ziņā ražīgākās dienas ir pēc vējiem. Vasarā bieži vien koki saulē izdēd, kļūst trausli, tādi neder. Bet, ja tikai nedaudz apžuvuši, tas nekas. Lielākam kokam tas nav tik svarīgi.

Vai koku medības ir darbs vai pie viena arī atpūta?

Protams, arī lasot kociņus, var atpūsties. Kad pludmalē ir daudz ļaužu, nejūtos sevišķi ērti, man patīk vakari, neliela krēsla. Lielākoties braucu viena. Citiem ir jāstrādā, bet man ir tā privilēģija, ka savu darba laiku varu organizēt pati. Un tūlīt sāksies laiks, kad atkal gribēsies strādāt. Mūzai vajag gaismu!

Akmentiņi rotām arī tiek krastā salasīti?

Vidzemes akmeņainajā pludmalē no Tūjas uz priekšu ir skaisti akmentiņi. Un, ja pastaigas laikā neesmu ieraudzījusi piemērotu koku, tad akmeni noteikti. Dzintaru gan pati neesmu atradusi. Vidzemes jūrmalā tā praktiski nav, dzintars vairāk sastopams Kurzemes pusē. Dzintara mednieki visbiežāk to vētrainā laikā atrod melnajās aļģēs. Ja kāds man dzintaru iedod, to esmu iestrādājusi arī savās rotās. Interesantāks, protams, ir neapstrādāts dzintars. Starp citu, ir cilvēki, kuriem dzintars patīk, un ir tādi, kuriem nepatīk. Gaume ir dažāda, tāpēc kādam akmenim virsū klāju spīdumiņu, bet citam ne, jo tas pats par sevi ir skaists. Bet vairāk akmeni izvēlos kā papildinājumu kokam, nevis tikai akmeni.

Man ir jautājuši, vai no jūras koka taisu arī auskarus. Jā, esmu to darījusi, bet man ir uzskats, ka auskariem jābūt apmēram vienādiem. Vienādu akmeni varbūt var atrast, bet vienādu jūras koku laikam ne.

GITA ŠICE kādā no pastaigām pie jūras. Foto no personiskā arhīva

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007