Kad Grūsītes nav
Mūžības diena aizvadīta. Arī Valmieras Pilsētas kapos bija neierasti daudz cilvēku, tādēļ pievakarē, kad sāka krēslot, kapsēta ar neskaitāmām sveču gaismām atkal ieguva to īpatnējo, vienreizējo kopskatu — it kā no lidmašīnas raugoties uz ugunīs mirdzošu pilsētu. Tikai šī — mirušo valstība. Ierasts, ka, aizdedzinot piemiņas gaismu, godu parādām ne tikai konkrētajam zem septiņām pēdām guldītajam, bet arī vēl daudziem citiem konkrētai dzimtai piederīgiem, ar kuriem mums dzīves laikā ir bijusi tā laime satikties un par kuriem joprojām glabājam atmiņas. Žēl tikai, ka tad, kad esam jaunības maksimālisma pilni, tik maz vērības pievēršam tam, ko stāsta mūsu vecvecāki vai kāds cits radinieks. Tad gadās kā nesen manam Rīgas brālēnam.
Viņš Lāčplēša dienā zvana: «Noliku uz galda mūsu vectēva foto, aizdedzināju svecīti, un tā pieminējām mūsu senci — Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībnieku. Bet, kad ciemos atnāca dēls ar savu draudzeni un vaicāja, kad un kur dzimis viņa vecvectēvs, kā sauca māju, kuru viņš uzcēla uz Latvijas valsts pateicībā par cīņām dāvinātās zemes, atbildes diemžēl nezināju. Vai vari līdzēt?»
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv