Kad pasauli pārmaina bērni

Vecmāmiņas mājā

Kad ar Kristīni mēģinājām intervijai norunāt viņai piemērotāko laiku,  jutu, ka pirmajā brīdī viņa samulsa, jo: «Faktiski esam ceļa jūtīs. Aviobiļetes ir makos, čemodāns gandrīz sapakots, pēc dienas jābūt Londonā. Jābrauc raudzībās! Mums tur piedzimusi otra krustmeita.»

Kristīne tomēr atrada brīdi, lai mūs uzņemtu Rūjienā, Raiņa ielā 21, — savas vecmāmiņas mājā, kas kopš viņas aiziešanas mūžībā nu esot Kristīnes ģimenes ziņā. Sarunu iesākot, vaicājam, vai viņa šajā mājā uzaugusi.

«Piedzimu Jelgavā, kur mamma ar tēti vēl mācījās. Kad vecāmāte palika viena, ģimene pārvācās pie viņas. Tad nu, cik vien sevi atceros, tik arī esmu Rūjienā. Te arī vidusskolu pabeidzu, bet... vidusskolas laikā man piedzima meita Paula Šarlote. Protams, ar to tuviniekiem sagrāvu viņu cerības par manu tālāko skološanos. Ja man nebūtu bērnu, tad tagad droši vien būtu augstas skolas beigusi un strādātu labi atalgotu darbu kādā bankā.

Meitiņa manā dzīvē ieviesa nopietnas korekcijas. Nācās meklēt tādu tālākās izglītības iegūšanas veidu, ko varētu apvienot ar ģimenes rūpēm. Meitiņa un dzīvesdraugs Gundars man bija pirmajā vietā, tādēļ nolēmu neklātienē studēt interjera dizainu. Sestdienas veltīju braukāšanai un lekcijām. Tad uznāca valsts ekonomiskā krīze, kad students pat kārtīgu prakses vietu nevarēja atrast, kur nu vēl darbu. Kaut kā izgrozījos, dažādus darbus darot. Galvenais — augstskolu pabeidzu! Piedzima dēls Valters. Mājās sēžot un mazo auklējot, spriedu, ka vajadzētu kaut ko pasākt, lai nepiezogas pēcdzemdību depresija. Padzirdēju, ka Naukšēnos iesācējiem notiek kursi par polimērmālu izmantošanu rokdarbos. Pasniedzējas bija no Valmieras. Pieteicos! Un tieši šie kursi man iedeva to, kas tagad esmu, ko daru un kā nopelnu iztiku.»

PROCESĀ. Kristīne rāda, ko un kā ar samīcītajiem polimērmāla pikučiem viņa tālāk dara.

Jāņa Līgata foto