Katram bērnam vajag mājas

Bērniem, kas nokļūst šajā ārpusģimenes aprūpes sistēmā, vajag ne tikai mājas kā jumtu virs galvas, bet vajag arī daudz kā cita – palīdzību, atbalstu un vismaz viena mīloša, bērna vajadzībās, izaugsmē, attīstībā ieinteresēta pieaugušā klātbūtni. 

Vai sistēma to var nodrošināt? Uz papīra ir visas iespējas. Kā? Ja kāda iemesla dēļ bioloģiskie vecāki vairs nevar uzņemties uz laiku vai pavisam rūpes par bērnu, viņam var iecelt aizbildni, viņam var meklēt audžuģimeni, un ārkārtas gadījumā viņš nonāks institucionālajā aprūpē. Ja vajadzēs blakus profesionāļu komandu, tad ir mums krīžu un aprūpes centri, ir ārstniecības iestādes, kur pieejams jau cita veida atbalsts un padoms. Viss it kā ir, un Valmieras novadā pieejamie statistikas dati par ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem to apliecina. Kopā par 136 bērniem Valmieras novadā lemts, ka viņiem jābūt ārpusģimenes aprūpes sistēmas daļai, lielākā daļa no bērniem dzīvo pie aizbildņiem – 82, un tas ierasti nozīmē, ka rūpes uzņemas vai nu vecvecāki, vai radi, četriem ir iecelta ārkārtas aizbildnība, un tā ir bērniņiem, kas dzīvo pie mums, atbēguši no kara Ukrainā, 42 no bērniem dzīvo audžuģimenēs, un tikai astoņiem tiek nodrošināta institucionālā aprūpe, kas pieejama SOS bērnu ciematos un citu pašvaldību bērnu un jauniešu ārpusģimenes aprūpes centros, jo Valmieras novadā šāda centra nav. 

Izrādās, tieši pēdējais manis uzrakstītais teikums ir tas, kas Valmieras novadā un valstī liek zvanīt trauksmes zvanus par to, ka ārpusģimenes aprūpē ir klāt krīzes brīdis. 

Ja atceramies, tad pirms gadiem desmit, varbūt pat 15,  mēs bieži dzirdējām saukli, kas pēc būtības bija spēcīga un attaisnojama pārliecība: «Latvija bez bērnunamiem!», un tas bija laiks, kad daudzas pašvaldības šos ārpusģimenes aprūpes centrus likvidēja, piekrītot, ka katram bērnam ir jāaug ģimeniskā vidē. Attīstījās audžuģimeņu kustība, pirms dažiem gadiem tika uzsākta un turpinās arī specializēto audžuģimeņu apmācība, bet audžuģimeņu trūkst. 

Valmieras novadā to skaits ir mainīgs, jo dažas atsakās tālāk strādāt, citas paņem īsāku vai garāku pauzi, jo būt audžuģimenei ir atbildīgs un grūts darbs. Jā, kāda ģimene arī pieņem šo atbildīgo lēmumu kļūt par audžuvecākiem, raksta iesniegumu Valmieras novada bāriņtiesā, saņem pašas izvēlētā ārpusģimenes atbalsta centra pakalpojumus, piedalās mācībās, iegūst statusu. Ģimeņu, kas izdara izvēli par labu šim darbam, pienākumam un mīlestībai, vienmēr var būt vairāk, bet Valmieras novadā strādā vairāk nekā 40 audžuģimenes, un liktos, ka tas nav maz, bet, Latviju kopumā vērtējot, pamatoti izskan viedoklis, ka audžuģimeņu trūkst, tās noveco vai cilvēki vienkārši nogurst. Bērnu skaits Latvijā samazinās, bet šie skaitļi nekorelē ar vajadzību skaitu ārpusģimenes aprūpē, jo tur esošo bērnu skaits nemazinās. 

Iemesli? Dažādi, tie atšķiras, bet būs sabiedrībā dzirdēti: vecāki bērnus atstāj novārtā, pārmēru lieto alkoholu, lieto arī narkotikas un citas apreibinošās vielas, un tā ir vardarbība. Pamešana novārtā ir viens no vardarbības veidiem. Ir arī citi: emocionālās, fiziskās un seksuālās vardarbības gadījumi, kad bērnam palīgā jānāk jau nopietnai profesionāļu komandai. Ja audžuģimenē nonāk bērns ar ilgstošu traumatisku pieredzi, un tāda būs visiem bērniem, par kuriem bāriņtiesa lēmusi, ka bērns jāizņem no ģimenes, ikdiena nemaz nav viegla. Bērnam ir grūti, ne tikai nonākot svešā mājā, vidē, apstākļos, bet viņam ir grūti pašam ar sevi, viņam var būt ielaistas veselības problēmas, atpalicība attīstībā, sarežģīti iekļauties izglītības procesā, kam jānorit ne mazāk sarežģītā un nepārtraukti reformētā izglītības sistēmā. 

Audžuģimenei vajadzētu būt kā īslaicīgai bērna ārpusģimenes aprūpes formai, bet visbiežāk arī šis noteikums paliek pierakstīts vien uz papīra, jo biežāki ir gadījumi, kad bērni audžuģimenēs pavada vairākus gadus, kamēr bioloģiskie vecāki it kā kārto savu dzīvi un it kā sadarbojas ar pašvaldību sociālo dienestu darbiniekiem. Katrs it kā paņem laiku, un tikmēr atvases ir pabeigušas pamatskolu un audžuģimeni sauc par savu. Viņi ir uzauguši ārpusģimenes aprūpes sistēmā. Nemaz nav tik reti gadījumi, kad bērni no audžuģimenēm tiek adoptēti, iegūstot patstāvīgas un jaunas ģimeniskās saites, vai viņus adoptē paši audžuvecāki, jo izveidojušās mīlošas bērnu un vecāku attiecības. 

Kas ir bērnu interesēs? Daudzi teiks, ka ārpusģimenes aprūpes sistēmu nemaz nevajadzētu ne reformēt, ne spēcināt, ja lielāku atbalstu no valsts un pašvaldības saņemtu katra ģimene, kurā aug bērni. Valda pārliecība, ka katram bērnam vislabāk ir uzaugt pie saviem vecākiem, savā ģimenē, un, ja katra ģimene saņemtu atbalstu pakalpojumu un finanšu izteiksmē, tad ne tikai krīžu ģimenēs būtu mazāk, bet arī bērni Latvijā dzimtu vairāk. 

Grūti nepiekrist. Taču, kā centienos uzlabot demogrāfijas situāciju Latvijā, tā kārtojot ārpusģimenes aprūpes sistēmu, procesi notikuši daudzu gadu garumā, notikuši situatīvi, kampaņveidīgi, bet pietrūcis kopējā redzējuma, un vienmēr kāds puzles gabaliņš pazaudēts kopējā lielajā bildē. Pēdējo pāris gadu laikā ir bijuši centieni un šis tas arī izdevies, sasmeļot izlietu ūdeni. Ģimeņu, bērnu jautājums skanējis tūlīt aiz drošības, valsts aizsardzības, izglītības jautājumiem, un pieņemti lēmumi gan par lielāku finanšu atbalstu, gan palielināts pakalpojumu grozs ārpusģimenes aprūpes sistēmā iesaistītajiem, bet pārmaiņām uz labu būs vajadzīgs laiks. Arī labam grūdienam ir jābūt ar inerci, kas rāda perspektīvu, kas palīdz noticēt, ka sistēma, finanses, atbalsta kopums arī turpmāk būs līdzīgā apmērā, ka turpmākās vajadzības tiks no jauna uzklausītas, diskutētas, pieņemtas, ka sistēmas spēcināšanā ir nevis ielikti daži miljoni, bet ka tie ir miljoni, kas velsies kā sniega bumba un radīs labus risinājumus, lai vismaz vienu sistēmu valstī izdotos sakārtot tā pamatīgi, pārredzami un līdz galam. Līdz galam noteikti vēl tāls ceļš ejams. 

«Ir saulaina diena, skaties ārā pa logu, un šķistu, ka visam jābūt tik labi, bet šodien darbā uz vietas nav tikpat kā neviena kolēģa, jo visi ir izbraukumos uz gadījumiem,» sacīja Valmieras novada bāriņtiesas priekšsēdētājs ANDRIS ALPEUS, piebilstot, ka gadījumi ir nopietni, jo bērni no ģimenēm jāizņem. Kādā vecāki pārmēru lietojuši alkoholu, citā noticis seksuālās vardarbības gadījums pret nepilngadīgu meiteni, vēl kāda mamma bērnu ar nopietnām veselības problēmām pametusi ārstniecības iestādē. 

Arī iepriekš manis rakstītais tēmas izklāsts ir informācija, kas iegūta ilgā sarunā ar amatpersonu, kurš pats un kura vadītais kolektīvs ikdienā saskaras ar ļoti daudziem izaicinājumiem ārpusģimenes aprūpes sistēmā. 

Andris saka, ka par šo jomu, izdarīto un problēmām viņš varētu runāt stundām un dienām ilgi, bet, kad mudinu ielikt sarunu rāmī un definēt tos jautājumus, kas tiešām samilzuši, Valmieras novada bāriņtiesā min divus nopietnus un pēc iespējas ātrāk risināmus jautājumus: pirmkārt, ja Valmieras novadā nav pašvaldības dibināta aprūpes centra bērniem, kuriem nav iespējams atrast aizbildni vai audžuģimeni, tad ko darīt sociālajiem darbiniekiem, kuriem bērna izvietošanai vietu atsaka arī kaimiņos, jo centri ir pārpildīti un pamatā tie strādā sava novada vajadzībām, tie arī saglabāti vien trešdaļā Latvijas pašvaldību, un, otrkārt, ja likvidēja sociālās korekcijas izglītības iestādi Naukšēnos, tad cik ilgi valstī veidos sen apsolīto «Bērnu un jauniešu drošo māju»? 

«Ir krīze bērnu ārpusģimenes aprūpē, bet es par 90 procentiem varu apgalvot, ka šī krīze vairāk attiecas uz noteiktu bērnu profilu, jo visgrūtāk ir piemeklēt vecākus bērniem, ļoti bieži pusaudžiem, kuriem ir smagas uzvedības problēmas un noteiktos gadījumos arī ielaistas un nopietnas veselības problēmas,» paskaidroja Andris Alpeus. Neatrodot resursus par problēmbērniem gādāt – viņus neuzņem audžuģimenes, tiek saņemti atteikumi no aprūpes centriem kaimiņos –, Smiltenē, Madonā, Jelgavā un citviet ir saglabāta pašvaldību dibināta institucionālā aprūpe, centri, kas reiz tika saukti par bērnunamiem, bet Valmieras novadā tāda centra nav. Jā, darbojas «Valdardze», bet tur konkrētu laiku atbalstu saņem vardarbību cietuši bērni, arī viņu mammas. Tika arī izveidots Valmieras SOS bērnu ciemats, kur māju kapacitāte nav bezizmēra, un SOS ciemats ir orientēts atbalstīt bērnus no dažādām pašvaldībām, jo ne velti arī divi Valmieras novada bērni, kuriem lemta institucionālā aprūpe, dzīvo Īslīcē, jā, divi arī Valmierā, kāds Smiltenē, kāds Rīgā. 

«Bet bērni, kuriem ļoti nopietni uzvedības traucējumi, ir. Kaut viens, divi gadījumi, ko uzreiz atceros, un tam bērnam vajag vietu, kur būt, vajag mājas, bet sociālie darbinieki nevar atrast, un arī mēs esam izmisumā. Mēs strādājam komandā, arī valsts un policijas darbinieki, arī pašvaldības sociālais dienests un bāriņtiesa, un 2024. gada nogalē tika izveidota ģimeniskai videi pietuvināta sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma «Māja bērniem» attīstībai Valmieras novadā darba grupa, lai meklētu labāko risinājumu, kā situāciju sakārtot mūsu pašvaldībā. Esam speciālistu redzējumu prezentējuši pašvaldībā, risinājumi tiek meklēti, bet pašlaik jautājums ir iestrēdzis Latvijas SOS bērnu ciematu asociācijas un Valmieras novada pašvaldības diskusijā, kā panākt vislabākos sadarbības aspektus,» vērtēja Andris Alpeus, metot akmeni arī valsts dārziņā, kur sola, bet ļoti gausi risina otru svarīgu vajadzību – «Bērnu un jauniešu drošās mājas» izveidi. 

Vienkārši sakot, tāda korekcijas iestāde, kāda bija Naukšēnos, ir ļoti vajadzīga, un to arī Tiesībsardzei atklātā vēstulē atgādinājusi Latvijas Pašvaldību savienība, norādot, ka četru gadu laikā likumprojekta virzība nav notikusi. Tiesībsardze Karina Palkova reaģējusi un virknei biedrību, asociāciju, arī Saeimas komisijām, Labklājības un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai un pašai Ministru prezidentei Evikai Siliņai adresējusi vēstuli, kur izklāstījusi problēmjautājumus un norādījusi, ka situācija jāsakārto, lai nebūtu asu pretrunu starp iespējām un uz papīra pausto, kā norāda Tiesībsardze, tad «bērna vislabākās intereses ir primāras neatkarīgi no viņa ģimeniskā statusa, un valstij ir pienākums nodrošināt šo bērnu dzīvības, veselības un attīstības aizsardzību».

PUSAUDŽI kļūst arvien agresīvāki, un vardarbība arvien jūtamāk ielaužas skolu vidē. Šādu pierakstu pie augšpusē skatāmās kolāžas portāls LV bija ievietojis pirms 11 gadiem. Situācija nav uzlabojusies. Vardarbību, atstumtību cietis bērns ir ar traumatisku pieredzi. Pusaudžu gados viņš izreaģē vientulības šausmas un ir neciešams. Ja bērnu neatbalsta ģimene, vecāki, viņš var nonākt ārpusģimenes aprūpes sistēmas virpulī un diemžēl kļūt par to, kam teju neiespējami atrast jaunas mājas un bērnu cienošas sirdis.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Ziemeļvidzeme – mūsu nākotnes reģions» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2025.LV/RMA/1.6.1/001