«Valmieras Magnēts» uzsācis savu 55. sezonu

«Orientēšanās ir ļoti ģimenisks sporta veids,» saka sacensību galvenais organizators, biedrības «Ziemeļvidzemes orientēšanās centrs» pārstāvis ANDRIS ROBALDS, kurš ir no trīsdesmitgadnieku paaudzes un «Magnēta» pirmsākumos nemaz vēl nebija dzimis. Toties pēdējos desmit gadus tieši viņš ir atbildīgs par sacensību organizēšanu un, strādājot Valmieras sporta skolā, piesaista tās audzēkņus orientēšanās sportam. «Magnēts» kļūst aizvien populārāks.

Kas orientēšanās sportā tik magnētisks, vai orientieristi nebaidās mežos saskrieties ar lāčiem, vai taisnība, ka orientieristiem viņu prasmes noder arī dzīves ceļos, un citus jautājumus noskaidrosim sarunā ar Andri Robaldu.

* * *

«Valmieras magnēts» ir pasākums, ko organizē biedrība «Ziemeļvidzemes orientēšanās centrs» sadarbībā ar Latvijas Orientēšanās federāciju. Biedrība orientēšanās sacensību organizēšanu pārņēma kopš 2000. gada. Biedrība pārstāv visu Ziemeļvidzemi. «Valmieras Magnēts» ir iknedēļas pasākums, kas notiek ik ceturtdienu. Norisinoties bez apstājas, «Magnētam» šī ir jau 55. sezona. Katras sezonas beigās ir orientieristu apbalvošana, kurā sveic trīs labākos no katras grupas, un grupu pavisam ir 24.

Kā tu nonāci pie orientēšanās sporta?

Tikai mācoties augstskolā, uzzināju par šādu sporta veidu, un tad arī dzīve ievirzīja organizatoriskajos darbos. Pēdējos piecus gadus esmu atbildīgais «Valmieras Magnēta» un citu orientēšanās pasākumu rīkošanā, ko organizē Ziemeļvidzemes orientēšanās centrs. Līdz 2000. gadam tās bija septiņas līdz desmit kārtas gadā, bet šobrīd sanāk pat līdz 26 nedēļām gadā.

Cik biedrībā biedru?

Pieaugušie 30 un vēl ir apmēram 60 bērni. Viņi gan biedra naudas nemaksā, mēs viņus atbalstām. Taču dalībai orientēšanās sacensībās biedrībā būt nav obligāti. Var piedalīties jebkurš.

Kas ir tie galvenie darbi, lai sagatavotu sacensības?

Vispirms ir jābūt plānam – kā un kur tas notiks. Jānoskaidro, vai iecerētajā vietā vispār drīkst ko tādu organizēt, vai mežs nav izcirsts, vai nav dabas liegumi, jāsaskaņo ar zemju īpašniekiem, jo ne visi ļauj skriet savā mežā. Jāsaskaņo ar Dabas aizsardzības pārvaldi, «Latvijas valsts mežiem», pašvaldību. Jāpasūta karšu zīmētājam izgatavot maršruta kartes, kas man kā organizatoram ir arī dabā jāpārbauda, kur būs kontrolpunkti, kur būs iespējams dalībniekiem novietot automašīnas, kur cilvēki pulcēsies u.c. «Valmieras Magnēts» gan notiek aptuveni līdzīgās vietās, tāpēc ir daudz iestrādņu un nav viss jāsāk pilnīgi no nulles.

Kad viss sagatavots, kas tālāk?

Dalībnieks atnāk, piesakās, saņem karti, kurā ir uzzīmēta distance ar kontrolpunktiem, paņem kompasu un dodas! Kontrolpunktos jāatzīmējas, un to mēs redzam, jo viss tagad notiek elektroniski. Ko senāk piereģistrēja ar roku, tagad ērti un vienkārši var izdarīt datorā.

Vai nebūtu jādara tā, lai dalībniekiem distance nav pārāk viegla un vienkārša?

Tas daudzējādā ziņā atkarīgs no meža un apvidus. Valmieras pusē orientēšanās spečukiem mūsu distances šķiet samērā vieglas, tās ļoti labi piemērotas iesācējiem, jo nav jābaidās nomaldīties. Distancēm ir vairākas grūtības pakāpes. Iesācējiem distances parasti ir pa taciņām, viņi netiek «dzīti» dziļi mežā, no kura var ārā tikt tikai pēc piecām stundām, nē. Kad apgūta vieglākā distance, nākamreiz var doties jau sarežģītākā.

Ar orientēšanās sportu pie mums, Latvijā, nodarbojas arī profesionāli?

Jā, ir arī pasaules čempionāti, vienīgi olimpiskajās spēlēs šis sporta veids nav iekļauts. Algu par šo nevienam nemaksā. «Valmieras Magnēts» ir treniņu seriāls, vienalga, vai esi profesionālis vai amatieris.

Hokejistiem, volejbolistiem maksā… Orientieristiem nemaksā. Nav godīgi.

Nav. Tas orientēšanās sportā ir diezgan problemātiski. Treniņus tas prasa nopietnus, bet tālāk pēc vidusskolas vai sporta skolas, ja nav, kas atbalsta, piemēram, treniņnometnes, lai sagatavotos pasaules čempionātam, viss jāsedz pašiem. Mēs kā Ziemeļvidzemes orientēšanās centrs savējos atbalstām. Pagājušajā sezonā tādi bija četri, kuri devās uz Eiropas čempionātu. Ir arī veterāni, kuri piedalās pasaules čempionātos.

Kādas īpašības piemīt orientieristiem?

Esmu bijis Latvijas junioru izlases biatlonists un, kad pirmo reizi bija saskare ar orientieristiem, biju ļoti pārsteigts, ka darbdienu vakaros šim sporta veidam sapulcējas divi simti cilvēku. Pirmais iespaids bija, ka viņi ir raksturā nosvērti un klusi. Tagad jau desmit gadus kopš esmu orientieristu vidū, varu teikt, ka šis sporta veids prasa, pirmkārt, galvu uz pleciem. Lai izietu distanci, ir jādomā.

Vai taisnība, ka orientieristi arī dzīvē spēj ātrāk noorientēties?

Jā, tā ir. Orientieristi ir ļoti gudri arī savās profesionālajās sfērās, piemēram, mums ir ārsti, skolotāji, matemātiķi, zinātnieki… Pārsvarā cilvēki šo sportu izmanto atpūtai pēc darba dienas, jo skrienot ir tikai tas viens uzdevums un no pārējām lietām smadzenes atpūšas. Orientieristi, iespējams, nokļuvuši pilnīgi svešā vidē, pateicoties savām iemaņām, ātrāk aptvers situāciju un pēc kartes atradīs vajadzīgo mērķi.

Cik cilvēku sacensībās piedalās?

Pagājušajā gadā bija jauns rekords – apmēram 170 dalībnieku katrā kārtā – gan no mūsu, gan blakus novadiem: Cēsīm, Smiltenes, Valkas. Ir dalībnieki no Rūjienas, Mazsalacas Burtniekiem, daudz no Valmieras, bet no sporta skolas – apmēram 40 bērni, kuriem es pats esmu arī treneris. Tā skolēniem ir lieliska iespēja. Es redzu viņu izaugsmi. Skolēni nereti arī tiek iesaistīti sacensību organizēšanas darbos, un tas dod plašāku priekšstatu par šo sporta veidu. Ar to viņi pelna sev bonusus, un vasarās mēs aizbraucam uz treniņnometnēm ārzemēs, piemēram, uz Čehiju, Somiju, Zviedriju. Tur ir citādi apvidi. Martā bijām Slovēnijā, divi busiņi – 18 audzēkņi no 12 gadu vecuma.

Pagājušajā sezonā «Valmieras Magnētā» piedalījās turpat 600 individuālo dalībnieku, no kuriem katrs ir startējis vismaz vienu reizi. Sacensībām tomēr ir arī savs limits, lai tās varētu organizēt un vadīt. Vienās sacensībās 200 – 250 dalībnieku ir optimāli labs skaits.

Kāda ir dalībnieku vecuma amplitūda?

Sākot no četru un piecu gadu vecuma līdz senioram, kam ir 82 gadi. Mans dēls pirmo distanci veica divu gadu vecumā.

Orientēšanās nav dārga nodarbe?

Nav. Dārgākais no visa ir piemēroti apavi. Tāpēc orientēšanās sports ir katram pieejams.

Sacensības notiek tikai siltajā laikā? Vienmēr jau nevar būt tikai pasakains laiks.

Šogad pirmo gadu bija arī ziemā, un dalībnieku aktivitāte bija ļoti liela. To mēs organizējām kopā ar Cēsu orientēšanās klubu. Ja mēs laika prognozēs redzam, ka, piemēram, gaidāms ļoti karsts laiks vai nokrišņi, saplānojam īsāku distanci.

Vai sacensībās ir notikuši kādi kuriozi?

Vienreiz kāds dalībnieks bija aizmirsis savus orientēšanās apavus mājās un bija atbraucis ar 'crocks' čībām. Toreiz nebija variantu, un viņš skrēja mežā ar tām. Labākais bija tas, ka šis vīrietis tajā dienā bija ātrākais no savas grupas 6 km distancē!

Cik liela ir teritorija, kurā notiek orientēšanās?

Divi līdz pieci kvadrātkilometri.

Vai orientieristi nav mežā sastapušies ar lāčiem?

Ir gadījies, bet ne gluži aci pret aci. Mežos aiz Strenčiem uz Rūjienas pusi pagājušajā sezonā bija manīti lāči vairāk nekā pusē no 26 kārtām. Grūtākais jau ir mums, organizatoriem, jo, ja neviens tur kādu laiku nav bijis, tad mēs, ierīkojot distances, esam pirmie un viņus iztraucējam. Orientēšanās sacensības visā Latvijā notiek daudz un bieži, taču nekādu nopietnu sastapšanos ar dusmīgiem dzīvniekiem nav bijis. Tāpat arī Igaunijā un Somijā, kur lāču ir vairāk un orientieristu piecas reizes vairāk nekā pie mums, un kur sacensības notiek katru dienu, nav dzirdēts par negadījumiem.

Sacensības notiek ne tikai mežā?

Jā, ir arī pilsētvidē. 55. sezona tieši sāksies ar distanci pilsētā. Rogainings ik gadu notiek pilsētā, kas pulcina ap 300 dalībnieku. Gaujas nacionālajā parkā, kas ir pati labākā vieta, varam skriet tikai no augusta. Ir vēl Kazu krāces, Baiļi, Pauku priedes, Ķeņģupītes meži, Strenči un citas vietas. Esam kopā ar pašvaldību organizējuši izzinošus maršrutus pilsētā, kur kontrolpunktos jāatbild uz jautājumiem par pilsētas vēsturi.

Kas orientēšanās sportā laika gaitā ir mainījies?

Modernizējušās tehnoloģijas. Sacensības organizēt ir kļuvis vienkāršāk, daudz ir izdarāms elektroniski, arī pašiem dalībniekiem ar dažādiem gadžetiem, kas cenas ziņā visiem pieejami, ir iespējams izsekot savam maršrutam, analizēt rādītājus un izdarīt mājasdarbu nākamajai reizei. Arī karšu zīmēšana kļuvusi vieglāka un precīzāka. Kādreiz to zīmēja ar roku, tagad tas notiek digitāli, un atliek vairs tikai aiziet un dabā pārbaudīt. Dalībnieku skaits orientēšanās sportā visus gadus ir bijis pietiekami liels. Agrāk uzņēmumi dažādi veicināja dalību, tagad cilvēki nāk brīvprātīgi. Trenēties var ne tikai mūsu novadā, bet arī, piemēram, otrdienās Cēsīs, trešdienās Smiltenē, ceturtdienās Valmierā. Orientieristu daudzums varētu būt kopā ap pieciem tūkstošiem visā Ziemeļvidzemē. Visi vienā laikā, protams, neskrien.

Vai ir gadījumi, kad piedalās visa ģimene?

Jā, orientēšanās ir ļoti ģimenisks sporta veids! Tādu ģimeņu ir ļoti daudz. Mazie izskrien savu marķēto distanci un, kamēr vecāki skrien savu, pavada laiku rotaļās vai arī vecāki skrien pēc kārtas.

Skrienot pa mežiem, orientieristi neko neatrod?

Šo to atrod. Kad sākas ogu un sēņu sezona, daļa orientieristu iet distanci ar maisiņu kabatā, pielasa to ar meža veltēm un atgriežas priecīgi vai arī dodas uz nolūkotajām vietām tūlīt pēc sacensībām. Cilvēki ir nākuši no meža arī ar briežu ragiem.

Vai mūsu orientieristi brauc arī uz starptautiskām sacensībām?

Brauc! Lielākās notiek Somijā.

Kā tu domā, kāds izskatīsies orientēšanās sports pēc piecdesmit, simt un daudz vairāk gadiem?

Orientēšanās būtība, manuprāt, nemainīsies, bet varētu mainīties apvidi, kuros pārvietojamies, un varbūt distanču veidi. Arī orientēšanās ar droniem varētu pievienoties kā izklaides pasākums.

2. aprīlis. Kazu krāces. «Magnēta» organizatoriskajos darbos Andris Robalds. Publicitātes foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Ziemeļvidzeme – mūsu nākotnes reģions» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2025.LV/RMA/1.6.1/001