Laime tāpat vien
Pēkšņi darbdienas vidū zvanīja kāds paziņa un, atrazdamies Rīgā pārpildītā ielu krustojumā un savā auto gaidīdams luksoforā parādāmies zaļo gaismu, priecīgs teica, ka tikko sajuties laimīgs, un, nebaidīdamies būt nesaprasts, mēģināja to sīkāk izstāstīt, bet, kā jau tas ar laimi ir, vārdos izteikt to ļoti grūti.
Laime it kā ne no kā, laime par savu esību. Tā ir viegluma sajūtā, kad esi atbrīvots no fiziskās pasaules smaguma, ko mēs nesam plecos visu savu dzīvi. Laime, kas paceļ uz saviem spārniem neilgā lidojumā un izgaist, atstājot cilvēku apskurbušu un samulsušu. Laime tāpat vien, par to, ka esi.
Varētu domāt, ka tādi brīnumi atgadās tikai ar tiem, kuri pievērsušies garīgās pasaules izzināšanai, un tik sarežģītai, ka citiem no tādām pārgudrībām gurst prāts un nāk miegs. Katrs, protams, to saskata un jūt, kā spēj, bet iemesls priekam par esību patiesībā ir ik uz soļa, un ikviens to var kopt un attīstīt. Kurš gan to nezina, ka viss, kas vajadzīgs laimei, visbiežāk ir skatiena vai rokas stiepiena attālumā, nemaz nerunājot par sevi pašu. Ar prasmi mīlēt dzīvi būsi harmonijā ar pasauli, lai kur tu būtu.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv