Lēmumi bez vidusceļa
Kamēr ukraiņi izcīna uzvaras un zaudē dzīvību kara laukā, mēs cīnāmies ar metāla un betona zaldātiem un netiekam ar tiem galā. Ir kauns. Gājuši gadi neatkarīgā valstī, un ikreiz par 9. maiju bija zināms, kurš pie okupācijas pieminekļa Rīgā ies, un noprotams, kas tur skanēs.
Beidzot ir izlemts, ka pieminekļa dzīvei jāpieliek punkts. Un tagad atkal ir jautājumi: kā to izdarīt? Nevis tehniski, bet politkorekti. Ja vienrīt šajā laukumā būs buldozeri, tad jārēķinās, ka Krievijas karogos satinušos un Georga lentītes saspraudušo bars būs klāt kā likts. Tad 10. maija ziedu traktors būs tikai tāds asumu pumpuriņš. Bet dabā jau tā iekārtots, ka jābūt pumpuriem, ziedēšanai un augļiem.
Kaimiņvalstī Igaunijā par bronzas Aļošu pamazām piemirstot, jo no Tallinas centra pirms 15 gadiem šis II Pasaules kara uzvaru slavinošais zaldāts tika pārvests attālāk. Kliegšana bija, protesti arī un negatīva publicitāte Krievijā, bet tagad 9. maijā skaļi par Aļošas iztrūkumu galvaspilsētas sirdī neviens neraud. Starp citu, Aļošam tagad vieta militārajā kapsētā, bet okupācijas pieminekli kāds kurzemnieks aicina vest pie sevis. Viņš uz savas zemes jau vietu radis vairākiem ļeņinekļiem.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv