Lidojums – reizi tūkstošgadē

Tiem, kam bija laime šo laiku aktīvi izdzīvot un tajā līdzdarboties jau no «Baltica 88» folkloras svētkiem, no «Helsinku-86» uzdrīkstēšanās atklāti iziet pie Brīvības pieminekļa un nolikt tur ziedus Latvijai, no Vides aizsardzības kluba publiskajām sapulcēm un tur izvirzītajām prasībām vietējiem funkcionāriem, no 1989. gada 25. marta Tautas gājiena uz Brāļu kapiem, lai pirmoreiz atklāti godinātu 1949. gada deportācijās cietušos, no 1989. gada Baltijas ceļa – vēl pasaulē neredzētās triju valstu vienotības līdz pat 1990. gada 4. maijam, kad visā Latvijā, pieplokot pie radio, tauta ar TICĪBU un CERĪBU skaitīja līdzi jaunievēlētās AP pirmās sesijas deputātu balsojumam «PAR» Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanu, 138 izšķirošo balsu vēsts «Latvijai atkal būt!» likās loģisks un likumsakarīgs iznākums visam Atmodā kopā pārdzīvotajam. Kad tas bija noticis – reizē ar gavilēm un apsveikumiem cilvēki cits citam neslēpa prieka asaras.

Katram par šiem Latvijas jaunlaiku vēsturē tik svarīgajiem gadiem ir savas atmiņas. Man pirms 4. maija no rakstāmgalda arvien vēl patīk izņemt kādu mapīti, kurā vien dažas fotogrāfijas. Viena no tām – valmierieša Jāņa Tančera lielformāta fotogrāfija, uzņemta 1990. gada 21. aprīlī Rīgā, Dau­gavas stadionā. Tur, Tautas frontes aicināti, no Latvijas pilsētām un toreizējiem rajoniem kopā sabrauca Vislatvijas deputātu sanāksmes dalībnieki – vairāk nekā 8000 cilvēku. Politiskajā referendumā pirms 4. maija AP sesijas viņi deva savu vēlētāju atbalstu Tautas frontes sagatavotajai Neatkarības deklarācijai. Kaut kas nebijis! Pilsētu un rajonu deputāti no pavisam 8086 iespējamām balsīm Neatkarības deklarācijai pārliecinošā atbalstā deva 8003. To vidū bija arī mūsu balsis! No Valmieras pilsētas un Valmieras rajona deputātu pulka Jāņa Tančera fotogrāfijā redzu Dzintaru Vītolu, Artūru Narbutu, Jāni Ērgli, Viesturu Lucānu, Gunti Apini, Viktoru Danci, Edgaru Čapu, Induli Frišfeldu, Andu Piebalgu, abus Jāņus Kalnačus (viens tolaik  pieminekļu sargs, otrs tipogrāfijas darbinieks!), Hariju Jostu, Rutu Lilienfeldi, savus bijušos kolēģus Jāni Motivānu un Andri Briedi, kā arī vēl daudzus citus tolaik mūspusē aktīvus Latvijas patriotus.

Žēl, ka 1990. gadā vēl nebija mobilo tālruņu, jo tad manā atmiņu foto mapītē noteikti būtu arī kādas lauku mājas bilde ar laikraksta «Liesma» kolektīvu. Mēs 4. maiju un tam sekojošo izšķirīgo balsojumu vadījām kolēģa Gunta Vīksnas laukos, skaistā vietā, ko sauc par «Dīķmalām». Kā jau laukos, uz malkas plīts cepām zivis, gatavojām salātus, klājām galdu ar baltu gald­autu un gaidījām tās dienas svarīgāko brīdi. Bija tik vasarīgi silts, ka pa zaļo zāli staigājām basām kājām. Radio uz palodzes bija uzlikts uz skaļāko! Tāpat kā daudzviet Latvijā, arī mēs skaļi skaitījām AP deputātu balsis, īpaši iegavilējoties pie mūsējo – Ivara Brieža, Ziedoņa Ziediņa un Edmunda Krastiņa – «Jā». 4. maijs iezīmēja jauna laika sākumu katram no mums un visiem kopā. Arī turpmākais ceļš līdz 1991. gada rudenim, kad notika Latvijas valstiskās neatkarības starptautiska atzīšana, nebūt nebija rozēm kaisīts. Atcerēsimies, kā jau 15. maijā Interfrontes atbalstītāji visiem paņēmieniem mēģināja atjaunot padomju varu. Neizdevās!

Atcerēsimies 1991. gada janvāri, kad OMON ieņēma Preses namu, bet vēlāk, pēc PSRS karaspēka asiņainās vardarbības Viļņā, Rīgā neticami ātri tauta uzcēla aizsardzības barikādes un turpināja Baltijas ceļā iesākto nevardarbīgo pretošanās kustību. Sagraut 4. maija Republikas neatkarības ideālus neizdevās! Pagājuši 30 gadi. Lai arī atkal mūsu sabiedrībā ir paspēts uzcelt ne vienu vien nevajadzīgu biro­krātijas mūri, lai arī paši savā zemē atkal nedrīkstam darīt to un šito, tā tomēr ir mūsu valsts, mūsu brīvība, mūsu valoda un neatkarība. Lai arī nākas pārlaist periodiskas turbulences, tomēr Lidojums turpinās. Novēlēsim tam vēl labvēlīgāku laiku!