Mujānu biedrības nama atdzimšana

Mujānu biedrības nams ir tikai 7 km attālumā no Valmieras, Mujānu ezera krastā. Kā jau bijušās Mujānu muižas teritorija, tā ir ainaviski skaista vide, jo savulaik, kā mēs zinām, muižas cēla visgleznainākajā vietā, kāda vien atrodama.

Mujānu biedrības nams ir Valsts nozīmes kultūras piemineklis un unikāla arhitektūras liecība. Jau vēsturiski nams 19. gs. ir būvēts kā izglītības un kultūras norišu vieta ar ietekmi plašā apkārtnē, un šodien, kad tas atdzimis, ir saglabājis vēsturisko auru un nozīmību. Nams ir atvērts lielāku un mazāku konferenču norisei, semināru, sapulču, kolektīvu saliedēšanas pasākumiem. Tur ik gadu notiek Pop-up restorāna diena, kā arī citi radoši un mākslinieciski sarīkojumi.

Atjaunotais nams ir gana liels un plašs. Lielā zāle var uzņemt līdz pat 150 personām, mansards – līdz 60. Kamīnzāle – līdz 30 personām un Kafejnīcas zāle – līdz 25. Namā ir arī SPA zona ar saunu un džakuzi.

Ekskursijām pašā namā saimnieku pavadībā nepieciešams iepriekšējs pieteikums, savukārt nama teritoriju var aplūkot arī ikdienā, kad netiek rīkoti pasākumi. Vienotā kompleksa teritorijā ar Mujānu dzirnavu ezeriņu, pils klēti un aizsargājamo parku atrodas arī Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis – Mujānu viduslaiku cietokšņa Baltais tornis.

Īsumā par interesanto priekšvēsturi

Kad pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas valsts nodibināšanās sākas saimnieciskās dzīves straujš uzplaukums, sarosījās arī mujānieši un 1921. gada 29. maijā 45 biedru sastāvā nodibināja Izglītības biedrību. To enerģiski un pašaizliedzīgi vada vietējās pagastskolas vadītājs Alberts Puriņš – Valmieras skolotāju semināra absolvents, profesora Jēkaba Mediņa skolnieks mūzikā un dziedāšanā. Biedrība jau toreiz īsti neatbilda savam nosaukumam, tās darbība bija daudz, daudz plašāka, jo biedrība organizējusi visu izglītības, kultūras un sabiedrisko dzīvi Mujānos un tuvākajā apkaimē, piemēram, pilskalnā organizēja Zaļumu svētkus ar dziesmām, dejām, rotaļām, Amora pastu pie labas mūzikas un bezalkoholiskas bufetes, kā arī Jāņus ar kora dziesmām, dejām, kur spēlēja ragu orķestris. Vaidavas ezera krastā Muzikāli dramatisku, saviesīgu vakaru ar kora dziesmām un deklamācijām. Tāpat arī Ziemassvētku eglīti u.c. Dibinājās deju ansamblis un dramatiskā kopa, arī koris, kas līdz pat 1940. gadam piedalījās arī Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos.

Daudzi sarīkojumi notika vietējā pagasta skoliņā, kura tik aktīvu kultūras dzīves piekritēju pulkus uzņemt nevarēja, tāpēc pašdarbnieki ar zirgiem apbrauca plašu apkārtni, sniedzot koncertus un izrādes. Ienākumus krāja santīmu pie santīma, lai tiktu paši pie sava Tautas nama, kas jau bija izlolots sapnis. Kad biedrība bija iekrājusi 63000 latu, tā nopirka jau sen nolūkoto, diezgan bēdīgā stāvoklī esošo bijušo muižas veļas mazgātavu, tā dēvēto vešas māju, arī Baltā torņa pils laukumu un zemes gabalu ar daļu dzirnavu dīķa.

Ar entuziastu atbalstu tika ziedoti kokmateriāli, lielākoties viss tika darīts pašu rokām. Darbus sāk 1930. gada pavasarī – uz muižas vešūža pamatiem tiek būvēts Izglītības biedrības nams, otrais stāvs ar plašu zāli, lielu, augstu skatuvi, aktieru istabām. Ēkas celtniecībai finansiālu atbalstu 1500 latu apmērā sniedz Kultūras fonds. Tikpat daudz piešķir arī Žūpības apkarošanas fonds krāšņu un telpu iekšējai izbūvei. Laikraksts «Valmierietis» tolaik rakstīja, ka biedrība Ziemassvētkos varēs jau iesvētīt savu «Gaismas pili». Tomēr atklāšana notika 1931. gada 19. septembrī ar svinīgu ceremoniju un koncertu, bet 20. septembrī tur spēlē R. Blaumaņa izrādi «Indrāni». Goda viesis – zemkopības ministrs Arturs Alberings.

Nu attīstījās vēl bagātāka kultūras un sabiedriskā dzīve. Zem Tautas nama jumta pasākumus rīko arī dažādas citas biedrības: Ugunsapdrošināšanas biedrība svin savu 50 gadu jubileju, svētkus rīko Baltijas Lauksaimnieku Biedrības Biškopības nodaļa, Aizsargu biedrība. Tiek organizēti kursi mājturībā un zemkopībā. 1936. gadā biedrībā jau ir 100 biedru un bibliotēka pieaugusi līdz 670 vienībām. Pagastā darbojas divi kori – nodibinās arī Mujānu vīru koris.

Padomju karaspēkam okupējot Latviju, slēdza daudzas Valmieras apriņķī darbojošās biedrības, tai skaitā Mujānu Izglītības biedrību. 1941. gada 13. martā Izglītības biedrības darbība tiek pārtraukta. Tās īpašumus – zemi, namu, bibliotēku, 74 rubļus skaidrā naudā un noguldījumu grāmatiņu pārņem Mujānu pagasta izpildkomiteja. Saimnieki biedrības namam mainās, mainās arī tā pielietojums. Apsējības balles mijas ar kolhoza kartupeļu un konservu ceha tukšās taras novietni. Tiek deportētas un svešumā aizklīst daudzas mujāniešu ģimenes, kultūras un sabiedriskā dzīve apsīkst.

1993. gadā Mujānu Izglītības biedrības darbība atjaunojas. Tās vadību uzņemas mujāniete, Kocēnu pamatskolas skolotāja Biruta Zviedrāne. 1995. gadā biedrība atgūst savā īpašumā biedrības ēku. 1997. gadā ar ārzemēs dzīvojošo un vietējo iedzīvotāju ziedojumiem tiek izremontēta zāle, pilnībā atjaunots grīdas segums, salabots jumts un veikti ēkas fasādes apdares darbi.

2016. gadā biedrība noslēdz nomas līgumu ar jaunajiem apsaimniekotājiem, un tālāk jau sākas Daces Kitneres un Mareka Nikas stāsts.

Mēs esam traki

Dace ir vietējā meitene, kas uzaugusi Mujānos, bet tagad dzīvo un strādā Rīgā. Ģimenē aug četri bērni, tāpēc jo vairāk izbrīna milzīgās darbaspējas un enerģija. «Man diennaktī ir 36 stundas,» smejoties saka Dace.

Ikdienā Mujānu nama kultūras dzīves menedžments lielākoties tiekot organizēts no Rīgas. Mūsdienu apstākļos tas ir iespējams.

Atskatoties uz jau paveikto, Dace atzīst: «Šis nebija viegls process un izrādījās arī dārgs hobijs. Mēs esam traki. Protams, ir gandarījums par to, kas jau paveikts. To nevarētu nosaukt par biznesa projektu, tā ir vairāk filantropija. Lielā mērā tāpēc, ka mans vīrs ir vēstures objektu fans, viņam bija sajūta, ka tā māja bez mūsu rokām aizies nebūtībā un vienkārši lēnām sabruks. Projekts ar finansiālu atbalstu ir tikai viens, un tā bija salīdzinoši neliela summa, pārējais ieguldījums ir par saviem līdzekļiem. Dažreiz dzīvē dari to, ko citi nedarītu. Dažreiz, pirms sākt kaut ko darīt, ir labāk nezināt, uz ko tu paraksties. Ja mēs tajā 2016. gadā būtu zinājuši, tad varbūt arī nedarītu. Noslēdzām līgumu ar Mujānu izglītības biedrību un nomājam ēku uz 25 gadiem. Biedrība neiejaucas mūsu darbā un redzējumā, kā visam tur jānotiek. Kā mēs saprotam, kā jūtam, tā arī darām.»

«Pašlaik apgūstam lielo zāli. Ejam savu ierasto taku un mēģinām atvest uz Mujāniem dažādus Rīgas teātrus, un ir lepnums, ka tas izdodas,» par pašreizējiem un nākotnes nodomiem stāsta Dace. «Man personīgi gribētos vairāk apgūt mansardu, vairāk mazāka formāta pasākumu, tāpēc ir uzsākta sadarbība ar cilvēku, kurš ar savām idejām paplašinās nama kultūras pasākumu piedāvājumu.

Jūnijā noteikti atkal būs Pop-Up – vienas dienas restorāns, kas ir kļuvis par mūsu tradīciju un rokrakstu, es teiktu, savā ziņā Valmieras teritorijā katru ceturksni tās ir jaunas vēsmas ēdināšanas ziņā, jo katrs pavārs nāk ar savu rokrakstu, izpratni par ēdināšanu. Nemainīgi ir tas, ka mēs maksimāli izmantojam vietējo ražotāju produkciju, bet katru reizi tas ir cits pavārs, un tieši tas, manuprāt, ir tas interesantais moments. Un viņi vienmēr ir bijuši radikāli atšķirīgi.»

Jautāta, vai ir pietiekama cilvēku atsaucība piedāvātajiem pasākumiem, Dace atzīst, ka atsaucība ir, taču neslēpj personīgo viedokli, ka ir grūti konkurēt ar pašvaldību nevienlīdzīgo finansiālo iespēju dēļ. Cik paši var atļauties, tik ir.

«Pēdējā teātra izrādē bija ap 80 cilvēkiem. Jāsaka godīgi, no tuvākā, blīvi apdzīvotā Kocēnu pagasta centra apmeklētāju bija ļoti maz. Vēl tuvāk Rīgas teātris diez vai vairs piebrauks. Tā, manuprāt, ir fantastiska iespēja, kad tev atved kvalitatīvu izrādi, profesionālus aktierus. To vajag izmantot, un mēs no savas puses strādāsim, lai kļūtu zināmāki.»

Nams, kas vēsturiski celts ar cilvēku pašaizliedzīgām pūlēm un skaidru izpratni par kultūras nepieciešamību un pat tās prioritāro nozīmi, turpina tāds būt. Tās saimniekus gandarī apziņa, ka viņi darīja un dara sabiedriski nozīmīgu darbu.

«Mēs gribam aptvert pēc iespējas plašāku publikas daļu,» saka Dace, «aicinot pie mums tautā iemīļotus mūziķus un aktierus, lai cilvēki sanāk, lai viņi šeit pulcējas, lai viņi gribētu nākt un arī atgriezties.»

Publicitātes foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Rakstu sērija – MĒS PAŠI» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2023.LV/RMA/03

#SIF_MAF2023