No rīta līdz nākamajam rītam jeb 25 gadi Čākuru saimniekošanai Ķoņu dzirnavās

Nereti par Ziemeļlatvijas industriālā mantojuma pērli dēvētās Ķoņu dzirnavas 25 gados ir piedzīvojušas ļoti intensīvu, pozitīvām pārmaiņām piesātinātu laiku. Vēsturiskās, tradicionālās vērtības ir bijušas kā balsts jaunam, laikmetīgam saturam un noformējumam. Ir izdevies to visu apvienot, tāpēc ikviens ciemiņš tur izbauda gan lauku dabiskumu, gan māksliniecisku šiku.

Katram skaidrs, ka dzirnavu ģeogrāfiskais novietojums nav labvēlīgs tūrisma uzņēmējdarbībai, kam būtu noderējušas blīvi apdzīvotas teritorijas un lielu autoceļu krustpunkti, tāpēc darbošanās jo vairāk prasījusi piepūli, izdomu un nemitīgu darbu Ķoņu dzirnavu un visa plašā piedāvājuma popularizēšanā, lai cilvēki būtu ieinteresēti mērot tālu ceļu līdz gandrīz pašai Igaunijas robežai. Tikpat labi varam arī nojaust, cik skaudra ir uzņēmēju ikdiena ne pārāk atbalstošās valsts nodokļu politikas dēļ, turklāt pārciests ir arī kovida laiks. Tas viss summējies lielāku un mazāku uzvaru virknē un Ķoņu dzirnavas piepulcina to nedaudzo Rūjienas apkārtnes uzņēmumu skaitam, kuri spējuši noturēties un darboties tik ilgi.

Ātriem soļiem dzirnavu vēsturē

Vēsturisko datu par dzirnavām ir saglabājies maz. Zināms, kā tās celtas vairāk nekā pirms 200 gadiem. Barona Menzenkampfa ģimene dzirnavās saimniekojusi līdz 1922. gadam. Pēc agrārās reformas dzirnavas tiek pārdotas Ernestam Lāmanim. Uz to brīdi dzirnavās esot strādājuši divi strādnieki, darbojušās divas ūdens turbīnas, divi maļamie gaņģi, putraimu, skrošu gaņģis, vilnas kārstuves un vērpjamā mašīna. Vēlākajos gados ir zāģēti jumta dēlīši, kārsta, vērpta un šķeterēta vilna, malta labība un bīdelēti milti.

Dzirnavas darbojās arī kara gados, kaut gan strādnieku trūkuma dēļ bija mazāk noslogotas.

1949. gadā Ernestu Lāmani izsūta uz Sibīriju, bet dzirnavas nonāk kolhoza rīcībā. Ķoņu dzirnavas apsaimniekoja kolhozs «Pionieris», «Tālavietis» un kolhozs «Cīņa». To darbība aitkopībā un vilnas apstrādē palīdzēja saglabāt dzirnavas un vilnas apstrādes iekārtas, papildinot ar vēl citām.

1959. gadā Ķoņu dzirnavās tiek uzstādīta Rīgā 1922. gadā ražota vilnas vērpšanas iekārta, kas pirms tam 1924. gadā bijusi Rīgā Hartmaņu firmā «Rīgas tekstils». Savukārt 60. gadu sākumā, kad dzirnavās saimniekoja kolhozs «Cīņa», ir nomainītas arī vilnas kāršanas iekārtas pret lielākām, kas atvestas no Bērzaines pagasta Baļļu dzirnavām. Iekārtas ir ražotas Vācijā.

1992. gadā Ķoņu dzirnavās atgriežas Ernesta dēls Arnolds Lāmanis un saimnieko septiņus gadus. Tad 1999. gadā dzirnavās sākas Ilgoņa un Mirdzas laiks.

No 2000. gada dzirnavās ražo elektrību, dzirnavu pagrabstāvā izveidojot hidroelektrostaciju.

2004. gadā Latvijas Industriālā mantojuma fonds atzīst Ķoņu dzirnavas par industriālo mantojumu.

2005. gadā uz vecās kūts pamatiem uzbūvē jaunu viesu namu, restaurē aizsprostu un izveido zivju dīķi.

2012. gadā Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāte uzdāvina 19. gadsimtā Polijā ražotu vilnas plucināšanas, kāršanas, vērpšanas iekārtu. Šāda iekārta ir vienīgā Latvijā.

Visi kopā

Ķoņu dzirnavas, protams, vispirms ir vēsturiska vieta un unikāla ar to, ka ir viena no pirmajiem mehāniskajiem uzņēmumiem Latvijas laukos, ar saglabātajām iekārtām un kur var vienuviet aplūkot darbībā vilnas kāršanu, vērpšanu, šķeterēšanu un miltu malšanu. Bet tas nebūt nav viss. Dzirnavas piedāvā arī daudzveidīgas kultūras un izklaides iespējas gan vasaras sezonā ārā pie dabas, gan mājīgajās iekštelpās. Te īsāku vai garāku laiku iesaistījušies un līdzdarbojušies daudzi novada kultūras cilvēki, katrs atstājot savu pienesumu dzirnavu īpašās noskaņas veidošanā. Tāpēc dzirnavas ir tik mainīgas un spēj priecēt daudzajās pārvērtībās. Saimniece Mirdza ir dzirnavu dvēsele. Var tikai apbrīnot viņas viesmīlību un nenogurstošo radošo garu.

Novembris mums Latvijā ir pelēks, drēgns un nemīlīgs laiks, bet Mirdza savā nebeidzamajā optimismā saka, ka šis ir labs laiks, jo cilvēkiem atkal vajag vilnas segas un spilvenus. Tās nevar nepatikt, jo ir no dabiskas vilnas un ar košu apdari. Tieši segas ir viens no dzirnavu veiksmīgajiem, ilgstošajiem piedāvājumiem, kam ir arī pastāvīgs pieprasījums.

«Gadi paskrējuši ļoti ātri,» saka Mirdza. «Liekas, ka tikko taču sākām. Ir bijis jāstrādā no rīta līdz nākamajam rītam, un tā visu laiku.» Kad jautāju par piedzīvoto 25 gados, Mirdza teic, ka nemēdz daudz atpakaļ skatīties. Labāk uz priekšu. Lūk, jau tuvojas Ziemassvētki! Pagalms izgaismots spuldzīšu virtenēm, un pavisam drīz varēs sākties jaukais Ziemassvētku gaidīšanas un svinēšanas laiks.

«Kovida laikā šis tas nav pagūts izdarīt,» saka Mirdza, «bet es priecājos par to, jo tagad tas jau būtu novecojis. Tūrismā visu laiku vajag kaut ko jaunu, un tajā pašā laikā jāsaglabā un jāatjauno jau esošais, kas nolietojas. Uzturēt visus kultūras objektus, dabiskās lietas, ir ļoti dārgi. Nolietojas arī, piemēram, gultasveļa, segumi, siltumsūkņi, veļasmašīnas un viss cits…»

Šajos 25 gados ir pieauguši Čākuru bērni Armands un Imarts, izauguši mazbērni Marta, Roberts, Dārta un Kārlis. Viņi visi tagad ir lieliski palīgi.

«Ir labi, ka Imarts te strādā,» priecājas Mirdza, «Ilgonis ir apmācījis viņu visās jomās. Imartam ir savi plāni telpu siltināšanā un citās lietās. Marta ir spējīga un gudra, un viņu viss interesē. Viņa vēl ir vidusskolniece, bet jau ārkārtīgi daudz palīdz. Arī Martas draudzenes piestrādā par viesmīlēm – tik strādīgas, tik atbildīgas! Martu ļoti interesē rokdarbi. Viņai būs jāiet tālāk mācīties, un tad jau redzēs, kā būs,» spriež Mirdza.

Jautāta, par ko ir gandarījums, Mirdza teic: «Par visu! Man prieks, ka mēs strādājam kopā ar māsu Mārīti, ka esam ģimene, ka viss notiek un katram sava loma, savs darbs un ieguldījums. Es priecājos par šuvēju Sanitu Mišku, par Judīti Birkavu, par vedeklu Zandu, kura palīdz virtuvē. Mazbērni uzkopj apkārtni. Armands, Ilgonis... Visi esam kopā. Par to vislielākais prieks.»

Ar skatu uz priekšu

Nesen Mirdza kopā ar mazmeitu Martu bija devušās pieredzes braucienā uz Skotiju. «Secināju, ka viņi tur nedara neko, kas nav izdevīgi. Izpētījām, ka tur jau viss notiek mehanizēti, pa vieglo – ar pogu, kamēr pie mums čaklā Mārīte staigā līdzi iekārtai, nevis spiež podziņu! Apskatījām arī divas apģērbu rūpnīcas – augstāka un zemāka līmeņa,» par redzēto lietišķi saka Mirdza un piebilst, ka nav jau slikti redzēt, kā citi dzīvo, un pie reizes apjaust, vai un cik pareizs ir pašu izvēlētais ceļš, kas ir tas, ko varam mācīties no citiem un ko noteikti nevajadzētu darīt. Mums vēl daudzviet viss vēsturiskais ir dzīvs un darbojas, kamēr citur ir vairs tikai atmiņas par to, vai kā Skotijā, kur palikušas vien tukšas industriālās rūpniecības ēkas, taču tajās demonstrē vairs tikai video par to, kas šajās ēkās ir bijis kādreiz.

Pārbraucot mājās ar pārliecību, cik svarīgi ir saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu, ir atkal vairāk enerģijas ikdienas darbiem.

«Četrus pēdējos gadus, kādi tie bijuši, ir grūti noturēt pavāru, jo darbs ir nevienmērīgs. Nereti liekas, ka atkal esi atgriezies sākumā. Piemēram, atkal pati gatavoju piparkūku mīklu, vakar izgatavoju 14 kg. Dažkārt, kad mazāk ciemiņu, pati esmu pavāre,» stāsta Mirdza, taču tad atkal domas pievēršas gaidāmajiem darbiem, piemēram, nākamajam gadam jau pieteiktas vairākas kāzas. Bet pirms tam vēl Ziemassvētku prieki, uz kuriem Ķoņu dzirnavas aicina draugus, skolēnu grupas, ģimenes izzināt vilnas stāstu, baudīt Ķoņu maizīti un zāļu tēju, ļauties skaistām fotosesijām un piedzīvot vēl daudz ko citu.

Ķoņu dzirnavas un viesu nams. Publicitātes foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007