Argods Miglāvs un viņa hronika
Četri brāļi, visi kopā dzied un spēlē orķestrī. Tas bija kaut kas maz redzēts pat tajos gados, kad «dzīvā» mūzika publiskās ballēs un mājas viesībās nebija retums. Miglavi — Argods, Paulis, Edvīns un Valdis — Rūjienas pusē bija visai populāri. Pa reizei piesaistot kādu no tuviniekiem, mazais un sirsnīgais orķestris spēlēja uz nebēdu. Muzicēja arī Ingas Utenas televīzijas «Spietā» dziedošo ģimeņu konkurencē, Mazsalacā ieguva pirmo vietu un piedalījās finālā Rīgā, kur vietas gan vairs nedalīja.
Visi četri tagad kopā retāk, bet kādreiz dzimtas saietos uzdziedot gan, — vecākā brāļa Argoda mājās pie sienas fotogrāfija, kur brāļu sveiciens Pauļa sievas jubilejā. Un ar dziedāšanu saistīts arī šīrudens apbalvojums: Valmieras domes pateicība par Kultūras centra kora «Baltie bērzi» hroniku, ko ilgus gadus ar apbrīnojamu rūpību veidojis ARGODS MIGLĀVS. Paliec pie manis, dziesma«Baltie bērzi» joprojām ir unikāla parādība Latvijā kā vienīgais politiski represēto vīru koris. Tāds dibināts 1992. gadā un, kā perfekti piefiksēts Argoda hronikā, pirmais koncerts noticis 1993. gada 13. martā. Nesen novembrī koris piepulcēja pilnu Kultūras centra zāli ar Guntas Matisones filmu par «Baltajiem bērziem» un mazu koncertu piedevās. Nu gan uzvirmojusi doma, ka nosaukums būtu jāmaina, jo politiski represēto palicis pavisam maz — daudzi koristi jau dzied citos dvēseļu dārzos. Bet te ir tas gadījums, kad pati būšana kolektīvā ir tik nozīmīga, ka... Paliec un neaizej, dziesma, tādi vārdi vienā no vīru mīļākajiem gabaliem. Aizgājušo vietā nākuši citi vīri, un puisīši (tā Inga Zirne sauc savējos, un viņi savukārt savu jauko diriģenti gatavi uz rokām nēsāt) dzied. Ja es nedziedātu, manis vairs nebūtu, Argods nosaka.BrāļiMiglavu dzimta bijusi varen kupla, tās saknes Oleru un Paipusu muižu pusē. Argoda tēvam Voldemāram bijuši četri brāļi un trīs māsas. Kad brāļi tikuši vīra kārtā, Voldemāra ģimene dzīvojusi Miglās. Argoda tēvabrālim Jānim netālajās Bāļās par ganu atnācis puisis ar ermoņikām padusē. Vērīgajam Argodam radusies interese, arī Paulis pamēģinājis vilkt, un iepaticies. Gans rudenī aizgājis, bet vecais instruments palicis un vēlāk kļuvis par pirmo atbalstu brāļu dziedāšanā pēc kulšanas talkām un citos visai nozīmīgos saietos. Kas tie par svētkiem bez spēlēšanas un dziedāšanas, Argods nosmej. Pauļa ermoņikām viņš piespēlējis ar cītaru, un Oleros sākuši muzicēt divatā, dziedājuši uz balsīm. Rūjienas vidusskolu jauneklim nav izdevies pabeigt: Argods bijis starp pēdējā iesaukumā paņemtajiem leģionāriem. Izglītību ieguvis tikai jau pēc kara — Raiņa vakara vidusskolā Rīgā, kad bijis piedzīvots īss gūsta laiks Polijā, nebrīvais darbs filtrācijas nometnē Maskavā un atgriešanās Latvijā. Ieroci paturēju rokā tikai leģionāru apmācību laikā Polijā, biju braucējs un uzturzinis, Argods saka. Gūstekņa statuss gan sākumā liedzis atgriezties mājās pie vecākiem, bet mācīties varēja, un centīgais jauneklis pēc dažiem gadiem ieguva inženiera zemes ierīkotāja diplomu, jo Lauksaimniecības akadēmija toreiz vēl atradās Rīgā. Jauno speciālistu sagaidīja darbā Zemes ierīcības pārvaldē.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv