Donbass gruzd, mums cērtas nāsīs
Valsts galvas raudzības Ukrainā sniedz vērtīgas mācības un brīdinājumu arī mums, dziļāk Eiropā tikušajiem. Vai «TV seja», kas iepatikās tautai, tēlojot labo prezidentu, tiešām spēs būt lietpratīgs nācijas līderis? Atliek vien cerēt: gan TV seriāliem, gan prezidenta kancelejai vienmēr kādi citi ļaudis raksta tekstus, bet Volodimiram Zelenskim šie vēstījumi vienkārši ir pārliecinoši, «ar izteiksmi» jānorunā. Ar to problēmu nebūs, kaut arī viņam, krievvalodīgajam, ukraiņu valoda – un kultūra – nav dzimtā.
Rādās, ka tautas vairākums, ticis pie brīvas izvēles, bija gatavs balsot ne tikai par dzīvu aktieri, bet pat par bērnu leļļu filmas varoni Pekausi-Čeburašku – ja to pielaistu kandidēt. Ukraiņi vēlas beidzot izrauties no tās superpatriotisko, kareivīgo un svētulīgo runu dvingas, kas Petro Porošenko prezidentūras piecos gados kļuva arvien biezāka un smacējošāka. Valsts varas bravūrīgie solījumi atkarot sadumpojušos Donbasa apgabalus vai neatkarīgas ukraiņu baznīcas veidošana bija liekulīgs piesegs, lai noslēptu nevēlēšanos «krāmēties ar sīkumiem» – bremzēt Ukrainas vispārējo nabadzību* un apkarot pērkamību.
Porošenko (tāpat arī Jūlijas Timošenko un citu Kijevas demagogu) neapstrīdamā sakāve ir savlaicīgs brīdinājums tagadējiem Latvijas politikas «dežūrpatriotiem» – un ne tikai Nacionālajai apvienībai. Tādi cer mūžam turēties politikā, aizgūtnēm piesaucot Tēvzemes svētumu, lamājot Kremli un krievus, vicinot arvien lielākus karogus – izvairoties no skaidras nostājas un rīcības sabiedrībai tiešām svarīgos jautājumos.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv