Par to domāšu rīt
No radiem un paziņām šoruden ik pa brīdim dzirdētie patiesie stāsti par to, kas ar vienu vai otru mūsu līdzcilvēku ir noticis tikai tāpēc, ka viņš vai viņa, vai abi divi kopā savas striktās ietiepības dēļ ir atteikušies vakcinēties pret joprojām postošo Covid-19 un tā paveidiem, nezin kādēļ man atmiņā atsauc bērnu dienās malkas šķūnīša vai kūtsaugšas siena panta krēslā vienaudžu bariņā klausītos šausmu stāstus.
Tik tēlainus un baisus, ka plecu pie pleca drebējām kā apšu lapas un pēcāk bija bail pa tumsu mājās iet. Cits citu līdz namdurvīm pavadīja. Drosmīgākie palika pēdējie.
Nu atkal ir kaut kas līdzīgs jādzird, pie sevis vēl ilgi jāpārdomā, sak, kā būtu, ja būtu. Cik traģēdiju, izpostītu ģimeņu un savstarpējo nesaskaņu nebūtu – ja ne šī vieglprātība pret sevi un citiem, ja ne šī, teiksim, kā ir – 21. gadsimtam neraksturīgā tumsonība! Spilgtākais pēdējā laika piemērs, manuprāt, ir par notikušo kādā Latvijas vidienes ģimenē. Vīrs kategoriski iebildis pret vakcinēšanos, nav uz to gājis pats un aizliedzis arī sievai – bijušajai izglītības darbiniecei. Vīrusa dēļ sieva nonākusi slimnīcā.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv