Skolotāji un skolēni – stresā un neziņā

Lai arī valoda sākas ģimenē, tā tiek attīstīta skolā, tāpēc lūdzu Māri paraksturot latviešu valodas nozīmi un prestižu, skolu programmas, mācību līdzekļus un materiālus, skolēnu attieksmi, prasības un to izpildes līmeni.

«Nevaru dot ļoti precīzas atbildes, jo divus gadus tieši latviešu valodu nemācu, bet mācu literatūru, kurā bez valodas izpratnes arī nekādi neiztikt. Atceros krustugunis, kad tapa jaunais latviešu valodas mācību priekšmeta programmas paraugs – mainījās akcenti no teorijas mācīšanas uz tematisku valodas jautājumu izziņu, kurā ir bažas par to, ka neveidojas valodas sistēmas izpratne.

Man tā izveidojās augstskolas laikā, kad paralēli strādāju arī korektora darbu. Manuprāt, nebūtu jāuztraucas, ka dominē (kā bija līdz šim) teorētiskā pieeja, kurā tiek apgūti valodas sistēmas pamati, tostarp konjugācijas, deklinācijas, divdabju veidi u.c. Nekas slikts nenotiks, ja tas jāapgūst pat mazliet spiestā kārtā – labāk kaut ko zināt nekā nezināt, labāk ir prast pamatot pieturzīmju lietojumu nekā intuitīvi paļauties, jo tā ir mūsu – latviešu, Latvijas tautas un valsts pastāvēšanas valoda. Gribētos, lai patriotisms ir ne tikai laiku pa laikam, īpaši svētkos, bet ir pastāvīgi lepnums par savu valodu, par vietu, kur mācos, dzīvoju, to saudzēju. Latvijas valsts pastāvēšanu neapdraud tikai ārējie spēki, bet paši varam radīt situāciju, kad latviešu valodā runā aizvien mazāk. Pēdējos gados parādījusies jauna tendence skolēnu vidū – sazināties savā starpā angļu valodā.

Steigā izglītības saturā un organizācijā radītas milzīgas pārmaiņas, diemžēl bez pārliecinošas aprobācijas, kurai nepieciešams laiks; izprotu kolēģu bažas vidusskolā par padziļinātajiem kursiem, kuros pat nebija plānota mācību materiālu izveide, bet pirmais eksāmens – angļu valodā – bija jau pagājušajā mācību gadā, bet lielākā daļa būs nākampavasar. Turklāt pārmaiņu procesi sakrita ar pandēmijas laiku, kad skolotājiem prioritāri bija citi pienākumi. Visvieglāk, protams, kritizēt darītājus, bet bija un joprojām ir iespēja veidot savu programmu, arī mācību materiālus – joprojām ir piedāvājumi to darīt, turklāt par samaksu, bet skolotājiem nav laika. Valsts, skolotāju darba kritika, skolēniem dzirdot, neuzlabos situāciju. To var izdarīt cieņpilna, konstruktīva komunikācija un iedzīvotāju aktīva dalība, līdzdalība valsts pārvaldē.

Jaunās programmas ir ieteikums izmantot, obligātas tās nav, obligāts ir standarts ar sasniedzamajiem rezultātiem. Skolotāji vienmēr bijuši atbildīgi par to, kā sagatavos skolēnus eksāmenam. Patlaban kolēģiem ir stresa situācija, jo eksāmenu saturs ir jauns. Rezultāti joprojām tiek salīdzināti ar citu skolu rezultātiem, kaut arī akcenti jāmaina, kad svarīgāks ir skolēna paša vērtēts progress, un tas, īpaši skolēniem ar speciālajām vajadzībām, var būt arī neliels, ballu vērtējumā, piemēram, par vienu balli vai pat mazāk.

Ir runāts, ka pamatskolas latviešu valodas programma tiks pārveidota. Patlaban ir daudz dažādu resursu, skolotājos ir apjukums, kuru resursu izmantot, tie tiek kompilēti, kādreiz bija vienkāršāk – bija mācību grāmata, kuru apguva «no vāka līdz vākam». Tas radošākajiem skolotājiem nepatika. Tagad ir pretēja situācija – var izmantot dažādus avotus, bet jaunās grāmatas izdevniecībās tikai pamazām top.

Būtiskākais, ka mainās pieeja – tiek prasīta bērncentrēta mācību stunda, kurā galvenokārt dara, meklē atbildes skolēns. Skolotājam savukārt ir lielāks sagatavošanās darbs. Manuprāt, patlaban fundamentālie jautājumi izglītībā ir: skolotāja darba slodze, tās mazināšana, lai īstenotu bērncentrētu pieeju; samaksa par slodzi tāda, lai nav jāmeklē blakus darbi; valstiski risināms jautājums par skolu nodrošināšanu ar skolotājiem nepieciešamajā skaitā. Pārfrāzējot kādas jau pasenas kinofilmas nosaukumu, «par mīlestību pašreiz nerunāsim» – esam laimīgi, ja skolā ir visu mācību priekšmetu skolotāji un atbalsta personāls. Šobrīd ir izdzīvošanas režīms.»

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2022