Samilzušās problēmas jārisina valstiski

Vaicāta par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību Valmieras novadā, ārste ir tieša, emocionāla un ieskicē šīs plašās tēmas jautājumus, kas skar ne tikai pacientus un mediķus, bet aptver veselības aprūpē valstiski risināmus, samilzušus un sasāpējušus jautājumus.

Ja cilvēks saslimis, ko un kā darīt?

Jebkurā gadījumā, lai neradītu haosu, ikvienam cilvēkam pie jebkuras saslimšanas jāsāk ar ģimenes ārsta praksi. Nav akurāt jāsazvana tieši ģimenes ārsts, jo ārstam ir palīgi un medmāsas, kas strādā ilgus gadus un ir ļoti, ļoti zinošas. Plānveida pakalpojumu pie ģimenes ārsta cilvēkam drīkst likt gaidīt līdz piecām darba dienām. Tas ir noteikts Ministru kabineta 555. noteikumos, bet nekad nekur tā nenotiek, pakalpojums tiek piedāvāts ātrāk. Jābūt arī vismaz vienai dienai nedēļā, kad ģimenes ārsta prakse strādā līdz septiņiem vakarā un vismaz vienu dienu – no astoņiem rītā. Katru dienu ir arī tā saucamās akūtās stundas, kuras ir jānorāda līgumā ar NVD (Nacionālais veselības dienests), respektīvi, ja cilvēkam kaut kas pēkšņi notiek, lai viņš konkrētajā dienā tiktu pie ģimenes ārsta. Šīs akūtās stundas koriģēt nav viegli, it īpaši laukos. Piemēram, man prakse ir Valmiermuižā, un, lai arī tie nav dziļi lauki, klienti un pacienti brauc no dažādām vietām, un pieņemsim, ja cilvēkam konkrētajā dienā autobuss nāk tikai no pulksten diviem līdz trijiem, tad ir skaidrs, ka mums jābūt gataviem viņu pieņemt, kaut arī akūtā stunda ir beigusies.

Tātad, zvanot uz ģimenes ārsta praksi, iespējams, jau tūlīt var gūt padomu tālākai rīcībai, un vizīte pie ārsta var nebūt obligāta.

Ģimenes ārstu prakses ir atvērtas astoņas stundas dienā, ja nav vienošanās ar NVD par citādu pieeju.

Kopš kovida pirmsākumiem ir daudz lietu, ko ģimenes ārstu praksēs var nokārtot attālināti, piemēram, hroniskajiem pacientiem izrakstīt receptes, attālināti var apkalpot pacientus ar aizdomām par kovida infekciju līdz deviņām dienām. Pie augšējo elpceļu infekcijām tas ir atļauts uz laiku līdz trijām dienām. Bieži šis apjoms ir neprognozējams. Ja mēs katru cilvēku ar vīrusa infekciju pieņemsim klātienē, tad ģimenes ārstu prakses būs ciet atkārtoti un gana daudz. Mums ir kolēģi, kuri ar kovidu saslimuši ne tikai vienu reizi, kā mums ar medmāsu ir palaimējies, bet, strādājot stacionāros, mediķi ir slimojuši trīs un pat četras reizes.

Tātad primārā aprūpe cilvēkam ir pieejama. Tur problēmu pagaidām nav, kamēr kāds nav izdomājis atkal kādas jaunas «ģeķības», toties ļoti liela problēma ir ar izmeklējumiem. Ir izmeklējumu veidi, par kuriem ģimenes ārsts skaidri zina, ka tas cilvēkam tiešām ir nepieciešams iespējami ātri, bet reizēm tā ir neiespējamā misija, un mums jāatvainojas cilvēkam valsts vietā, jo mēs nevaram viņam piedāvāt valsts apmaksātu konsultāciju vai izmeklējumu. Pieņemsim, cilvēks pats atrod kardiologu kā maksas konsultantu, pie kura ģimenes ārsts pēc būtības nemaz nevar nosūtīt, ja tas ir maksas speciālista pakalpojums, savukārt maksas speciālists nevar cilvēku sūtīt uz valsts apmaksātām analīzēm un izmeklējumiem. To nosaka likumdošana. Žēlojot cilvēkus, pēc maksas konsultanta slēdziena to, ko spējam sameklēt par valsts naudu, to arī darām. Bet, pieņemsim, ja cilvēkam pēc insulta un galvas un kakla asinsvadu izmeklējuma ir noteikta atkārtota konsultācija pēc diviem mēnešiem, tad ir absolūti neiespējami pēc diviem mēnešiem pie šādas sonogrāfijas par valsts naudu tikt. Protams, mēģinām palīdzēt rast risinājumu. Mēs cilvēkam atvainojamies un sakām – ja viņam ir transports, viņš var mēģināt tikt uz šo izmeklējumu Cēsīs, Limbažos vai Smiltenē. Vēsturiski ir nepareizs izmeklējumu kvotu sadalījums, kas izveidots pirms ļoti daudziem gadiem. Piemēram, ehokardiogrāfijas izmeklējumu Valmierā nevar dabūt, lai vai ko darītu, bet Smiltenē tas pats dakteris šo izmeklējumu var taisīt par valsts naudu, jo tur ir lielākas kvotas.

Veselības ministrija to nezina?

Neskatoties uz to, ka esam atkārtoti runājuši par to, ka šajā lietā kaut kas ir jāmaina, nekas nav noticis.

Vēl viena liela problēma ir tāda, ka jaunie ārsti, kuri mācās, izvēlas strādāt centrā, un, kā mēs visi zinām – ir Rīga un pārējā Latvija. Bieži šos jaunos speciālistus «pārpērk» privātās ārstniecības iestādes, un tās var solīt speciālistiem lielāku atalgojumu nekā pašvaldībām vai valstij piederošas reģionālās slimnīcas vai lielās Universitātes klīnikas, jo to, cik kuram cilvēkam maksā, regulē valsts. Slimnīcām tiek piedāvāti zemi tarifi pakalpojumu apmaksai, kas savukārt nosaka zemus tarifus darba samaksai. Privātajiem pakalpojumu sniedzējiem ir cits regulējums. Un briesmīgākais ir tas, ja speciālistu trūkuma vai garo rindu dēļ diagnozes precizēšana vai izmeklējumi tiek nokavēti, tas ir briesmīgi ne tikai pacientam, bet arī ārstam, kurš grib cilvēkam palīdzēt. Cepuri nost, ir izdomāts tā sauktais «zaļais koridors», kur, ja ir aizdomas par onkoloģisku saslimšanu, mēs, ģimenes ārsti, varam zvanīt un kur meitenes ir ārkārtīgi sirsnīgas un izpalīdzīgas, bet reizēm arī tur viņas saka: dakter, piedodiet, mums speciālists būs pēc nedēļām trim. Tātad vai nu ārsts saslimis, vai salūzusi aparatūra. Tāds ir šis rindu jautājums, un ar to mēs saskaramies nemitīgi. Vidzemes slimnīcas reģistratūras meitenes dara tā, ka zvana cilvēkiem un ārstiem, ja pēkšņi atbrīvojusies vieta rindā, un piedāvā tikt pie izmeklējuma ātrāk.

Dažkārt var būt par vēlu…

Protams! Es saskatu divus iemeslus – speciālistu trūkumu un valsts apmaksātas izmeklējumu kvotas, kuru problēma pastāv vismaz pēdējos 10 gadus.

Ja cilvēkam ir nauda un viņš gatavs maksāt par izmeklējumiem jebkādu summu, tas kaut ko atrisina?

Mums ir daktere Ingūna Ausmane, izcila kardioloģe, cenšas visiem spēkiem nekad nevienam kolēģim neatteikt. Vienreizējs cilvēks! Un slimnieki, neskatoties uz to, ka maksā valstij nodokļus, ir ar mieru maksāt, lai tiktu pie vajadzīgā izmeklējuma, taču, ja ārste ir vienīgā, kas veic ehokardioloģiskos izmeklējumus, tad ir vienalga, vai tas ir pacients ar manu nosūtījumu un pacienta iemaksu vai kāds cits, jo var paņemt tik, cik var!

Varbūt var mēģināt tikt uz izmeklējumiem Rīgā?

Jā, bet ko lai dara Rencēnos meža vidū attālā mājā cilvēki gados? Kam ir iespēja, tie tā arī dara, bet ko tas izmaksā! Ir arī iespējas interneta vietnē e-pieraksts meklēt, kur atbrīvojas kāda vieta rindā pie speciālista, bet dziļos laukos astoņdesmitgadīga vientuļa kundze to nemācēs izdarīt. Savukārt man kā ģimenes ārstei meklēt internetā vienkārši nav kad.

Tāds samilzis jautājums kā speciālistu trūkums taču nerodas pāris dienās.

Neskaitāmus gadus pēc kārtas mēs kā pašvaldības speciālisti sabiedrības veselības veicināšanā laiku pa laikam tiekam aptaujāti no Latvijas Pašvaldību savienības un citām organizācijām, kādi ir mūsu priekšlikumi, kā mums trūkst utt. Roku uz sirds liekot, teikšu – katru gadu es rakstu, ka ir būtiski pārskatīt speciālistu sagatavošanu rezidentūrā tajās jomās, kur šo speciālistu trūkst, lai būtu konsultācijas un izmeklējumi. Vai var apgalvot, ka ir jūtama virzība uz priekšu? Nevar. Manuprāt, tas ir jārisina valstiski un visiem kopā! Ja tas ir jauns un spēcīgs cilvēks un mēs viņu ātri izmeklējam un izārstējam, viņš var atgriezties darba tirgū! Tas taču būtu valstij milzīgs ieguvums!

Kāds atbalsts būtu vajadzīgs jaunajiem ārstiem?

Jaunajiem speciālistiem, kuri nepieciešami Vidzemes slimnīcā, pašvaldība maksā stipendijas, meklējam viņiem dzīvokļus. Ja viņiem ir laulātie draugi un bērni, tad meklējam bērnudārzus, meklējam darbu viņu otrai pusītei. Daudz rezidentu esam slimnīcai dabūjuši tādā veidā, bet ar to viss nav atrisināts. Pensijas vecuma ģimenes ārsti iet pensijā, viņu vietā nāk jaunie, un trīs mēnešus saņem algu abi, lai notiek šī pieredzes nodošana, to visu mēs cenšamies palīdzēt nodrošināt. Nesen lekcijā, ko mums lasīja dakteris Ventis Beķeris, Vidzemes slimnīcas Ķirurģijas nodaļas virsārsts, viņš ar sajūsmu stāstīja par to, ka ir mācījis meitenes, kas grib kļūt par ķirurģēm. Ticiet man, par rezidentu apmācību nemaksā tā, lai dakteris būtu ieinteresēts mācīt jaunos ārstus, bet viņš tomēr to dara. Ja kaut viena no viņām gribēs palikt strādāt Valmierā, mēs tik un tā būsim ieguvēji. Sākums ir briesmīgi grūts. Lai kļūtu par ārstu, jāmācas deviņus gadus, un vecākiem vajag lielu naudu pat tad, ja tas students tiek budžeta grupā.

Vai zobārstniecībā ir līdzīgas problēmas?

Kādreiz bija izdarīta ārkārtīgi liela kļūda, ka valsts pārtrauca zobārstniecības finansēšanu. Tagad bērnu zobārstniecība ir daudzmaz apmaksāta, taču ir pilnīgi skaidrs, ka speciālisti noveco, kas ir ļoti liela problēma. Bērnu zobārstniecībai būtu jābūt sakārtotai ar likumu, lai tā visos gadījumos būtu valsts apmaksāta. Vienā lietā Pēterim Apinim ir 100% taisnība – veselības pratība ir ārkārtīgi svarīga lieta, un to vajadzētu sākt mācīt no bērnudārza un 1. klases. Es uzskatu, ka tā ir obligāta lieta, ja mēs gribam, lai mūsu tauta dzīvo. Šobrīd medicīna lielā mērā balstās uz entuziastiem. Piemēram, kardioloģijā dzīvildze mūsu iedzīvotājiem nebūtu ne uz pusi tik liela, ja mums nebūtu savas jomas absolūts entuziasts profesors Ērglis, kuru pa vienām durvīm meta ārā, pa otrām viņš gāja iekšā un izcīnīja to, ka gadījumos, kad cilvēkam ir nepieciešami sirds stenti, viņi tos tiešām saņem. Pašlaik veselības aprūpē ir vēl viena ļoti liela problēma – pakāpeniski no Latvijas pazūd medikamenti un tādi, kuri ir dažām diagnozēm obligāti, un izskaidrojuma mums tam visam nav.

Ar ko būtu jāsāk, lai sakārtotu veselības aprūpes sistēmu valstī?

Ja būtu laba komanda – padomdevēji ārsti un speciālisti, kuri katrs pārzina savu jomu, un ja tādi sanāk kopā un ministrs tos visus uzklausa, tad mēs varētu to sistēmu izveidot jēdzīgu. Pagaidām mēs neko tādu nejūtam. Problēma ir gana liela, un ir jāgrib to risināt. Nav valstiska redzējuma. Ja medicīnā nebūtu korporatīvās saites un mediķu savstarpējās pazīšanās, tad vispār nekas nenotiktu. Ticiet man, dakteriem un mediķiem nauda nav galvenais. Ir daudz labu mediķu, kuri strādā uz spēku izsīkšanas robežas, jo viņi dara savu darbu, kā sākotnēji ir mācīti.

GUNA POIKĀNE. Ārijas Romanovskas foto

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2022