Cenšas izprast un risināt

Valmieras invalīdu biedrībā «Atspēriens» padoma, atbalsta un arī rosības nekad nav trūcis. Darbīga ir biedrības vadītāja, darbīgs tās kodols. Biedrība atzīmējusi 30 gadu jubileju, un biedrības ikdienas norisēs iesaistās gan valmierieši, gan novada cilvēki. Iesaistās tie, kas vēlas, kam, neskatoties uz dažādiem šķēršļiem, patīk būt sabiedriski aktīviem, būt cilvēkos, uzzināt un izzināt.

Vides pieejamība apgrūtināta

Vai Valmieras novadā izprot cilvēku ar invaliditāti vajadzības?

«Dažādi jautājumi tiek risināti. Problēmas tiek uzklausītas, sociālie darbinieki iesaistās,» situāciju raksturoja Valmieras invalīdu biedrības «Atspēriens» valdes priekšsēdētāja Ilga Mauriņa, bet nosauca arī problēmas, kas joprojām ir un paliek aktuālas.

Viena no tādām – jau minētā vides pieejamība.

«Daudzās celtnēs netiek iekšā vai arī tas ir apgrūtinoši, ja kustību traucējumi, ja cilvēks ratiņkrēslā, apgrūtinoši arī neredzīgajiem, nedzirdīgajiem.

Diemžēl jāsaka, ka pielāgoti arī ne visi jaunie infrastruktūras projekti. Tāpat Valmierā ir kārtota ielu infrastruktūra, bet pietrūkst izpratnes par neredzīgo, vājredzīgo cilvēku īpašajām vajadzībām. Liek Valmierā arī jaunus luksoforus, bet nav neviena skaņas luksofora,» konkrētas lietas, kas uzlabotu cilvēku ar invaliditāti ikdienu, nosauca Ilga Mauriņa, bet atcerējās arī pozitīvus piemērus, teiksim, Mazsalacas bibliotēka, iekārtojot telpas, rindojot plauktus, papildus interesējusies, kā visu labāk iekārtot, lai ērti apmeklēt bibliotēku būtu tieši cilvēkiem gados, arī tiem, kam nopietnas redzes problēmas.

«Ja mums jautā padomu, tad vienmēr atsaucamies. Sadarbībai ir jābūt, un ļoti priecājos, ja tā sekmējas. Cilvēki ar īpašām vajadzībām savos novados, savā dzīvesvietā novērtē sociālo darbinieku pieejamību. Biedrībai laba sadarbība veidojusies ar Rūjienas, Mazsalacas sociālajiem dienestiem, arī jomas profesionāļiem Valmierā,» vērtēja «Atspēriena» vadītāja, bet piebilda, ka tieši pēdējā gada laikā, un tas saistāms ar novadu reformu, cilvēki laukos iepazinušies ar sociālo darbinieku jaunu darba grafiku.

Sociālais darbinieks daļēji attālināts

«Pagastu centros, kur mazāk cilvēku, viņi strādā tikai dažas dienas. Visu it kā var sazvanīt, viss elektroniski un digitalizēti, bet nav jau noslēpums, ka dažās mājās nav pat elektrības, nemaz nerunājot par interneta pieejamību. Ja nav datora, interneta, tad informācija paslīd garām un cilvēki neuzzina pat to, kas viņiem noteikti būtu jāuzzina. Vēlos teikt, ka laikā, kad sociālie dienesti, sociālie darbinieki bija katru dienu pagastos pieejami, tad arī vairāk cilvēku vajadzības bija apzinātas,» tā Ilga Mauriņa, uzsverot, ka klātbūtnes sajūtai, tiešajām sarunām ir milzīga vērtība. Ne tikai administratīvi teritoriālā reforma, bet arī pandēmijas laiks sekmējis attālināšanos.

«Tas nav pārmetums, bet fakts – arī uz biedrību nāk kūtrāk, jo pasākumus varējām rīkot retāk, cilvēki palika mājās, kam bija iespēja, tas visus jautājumus tā arī kārtoja internetā, bet aizmirstas, ka vajadzīgs fiziskais kontakts, apmainīties ar domām, zināšanām un vienkārši satikties,» dalās Ilga, uzsverot, ka pozitīvais ikdienā mijas ar pārdomām par to, kā varētu darīt citādi.

Ir iespēja, bet nav transporta

Seniori, cilvēki ar invaliditāti ļoti novērtē bezmaksas nodarbības, kas pieejamas novadā. Biedrībā «Atspēriens» kā ļoti labu atzīst veselības veicināšanas programmu, kur nodarbībās dažādas sarunas, tikšanās, arī ar speciālistiem.

«Labas programmas, labas aktivitātes, bet, domājot par klausītājiem, kam ceļš zem kājām, – transporta jautājums. Atceros, braucām uz tik interesantām nodarbībām Kauguros un paši plānojām, kā tikt turp un atpakaļ. Mums tie ir daži kilometri, vietējiem varbūt vien divi vai trīs, bet kājām izstaigāt tāpat nevar. Ļoti gribētos, lai tad, ja novadā atkal tiek plānotas jaunas norises, jauni projekti, ietver transporta pakalpojumus, lai cilvēki var tikt uz nodarbību un atpakaļ,» pieredzē dalījās Ilga, stāstot, ka arī biedrība, ja jāplāno kāds izbrauciens, ekskursija un tajā taču grib piedalīties arī cilvēki ar kustību traucējumiem, arī tie, kam ceļā jādodas ratiņkrēslā, tad būtībā tiek darīts tā, kā nedrīkst, jo «savējos autobusā ieceļam un izceļam, jo speciālais transports mums nav pieejams».

Darba tirgus sarežģīts

Atsevišķs problēmjautājums ir nodarbinātība.

Biedrībā «Atspēriens» uzreiz norāda, ka cilvēki ar invaliditāti ļoti bieži var strādāt mazāku darba apjomu, īsākas darba stundas, un tas kļūst par problēmu. Zinām, ka pat jaunajiem un veselajiem ar darba slodzi reizēm ir pagrūti, bet cilvēkiem, kam veselības problēmas?

«Cilvēkiem ar īpašām vajadzībām darba iespējas ir ierobežotas, bet arī veseliem cilvēkiem šīs iespējas ir dažādas. To mēs izprotam, jo arī uzņēmējiem nodarbināt cilvēkus ar invaliditāti nav viegli – vajag pielāgotu vidi. Te vajadzīgs valsts atbalsts, izpratne. Ir ļoti labi, ka nodrošinātas subsidētās darba vietas. Taču, ja paredz, ka invaliditāte var skart un diemžēl skar arī jaunus cilvēkus, tad ir nopietni jādomā par to, ka pie darba devēja vismaz kādai darba vietai vajadzētu būt arī cilvēkam ar invaliditāti. Ja šo jautājumu valstī varētu sakārtot, tad būtu vienkārši lieliski,» tā Ilga Mauriņa, atklāti sakot, ka biedrībā darbojas pilsētnieki, cilvēki no lauku puses, bet pārsvarā tie, kam šī taciņa jau iemīta.

Invaliditāte un mazvērtība

Vai biedrības ikdienai un norisēm gatavi arī cilvēki, kas invaliditāti ieguvuši pārskatāmā pagātnē?

«Ja kāds jautā, meklē padomu, atbalstu, mēs esam atvērti, bet reāli ir tā, ka lielākā daļa cilvēku saslimstot vai pēc traumas paliek savu paziņu lokā. Ja tu iepriekš esi bijis aktīvs, bet tagad ir fizisks traucējums, tu nespēj iziet sabiedrībā, nespēj ieiet apkārtējā vidē, jo grūti ir pieņemt pašam sevi, apstākļus. Bieži vien tas traucējums, tā vaina nemaz nav tik liela, bet ir sevi jāpārvar. Ir jāiegūst pārliecība, ka tāpat vari kontaktēties, strādāt. Un te jāsaka, ka pietrūkst emocionāla, profesionāla atbalsta ilgākā laika posmā, jo, piemēram, nav pieejamas regulāras un bezmaksas konsultācijas pie psihologa. Cilvēkam ir iegūta invaliditāte, viņam liekas, ka kļuvis mazvērtīgāks, un diemžēl pietrūkst profesionāla atbalsta,» stāstīja Ilga Mauriņa, uzsverot, ka sarunā akcentētas dažādas problēmas, ar kurām joprojām saskaras cilvēki ar invaliditāti, bet svarīgi arī saprast, ka atbalsts, vajadzīgo pakalpojumu klāsts pieaug, mainās arī sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tas nenotiek uzreiz, bet soli pa solim.

APGŪST IKDIENĀ VAJADZĪGĀS PRASMES. Fonds «Iespēju tilts» sevi pilnveido kā aktīva un mērķtiecīga nevalstiska organizācija Valmieras pilsētā un novadā, kas savā ikdienas darbībā aktivizē cilvēku ar invaliditāti sociālo iekļaušanos sabiedrībā. Fonds sniedz sociālos pakalpojumus, dod iespēju iedzīvotājiem savu dzīvi padarīt sociāli un ekonomiski vieglāku un kvalitatīvāku. Šī ir organizācija, par kuru, iespējams, publiskajā telpā dzirdēts visvairāk: dienas aprūpes centrs «Stropiņš», Čaklās bites bode, specializētās darbnīcas un sociālās rehabilitācijas centrs. Katrs pakalpojums veidots, lai atbalstītu klientu, arī viņa ģimeni, lai sekmētos sociālā iekļaušanās, kā arī klientu garīgā, fiziskā un intelektuālā attīstība. Šajā attēlā dienas aprūpes centra «Stropiņš» klienti piedalās kulinārijas nodarbībās. Tās vada un līdzdarbojas «Iespēju tilta» valdes locekle Gunta Dubulte. Foto no Fonda arhīva

Jāstrādā, lai būtu vēl labāk

Inga Brente-Mieze, biedrības «Latvijas Samariešu apvienība» Vidzemes sociālo pakalpojumu vadītāja:

«Pašvaldības aktīvi ir iesaistījušās deinstitucionalizācijas (DI) procesā un devušas milzīgu ieguldījumu personu ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem pakalpojumu nodrošināšanā un attīstības uzsākšanā. Pamats ir izveidots, un atliek tikai attīstīties un nodrošināt maksimāli kvalitatīvu, efektīvu un mērķa grupām atbilstošu pakalpojumu.

Vides pieejamību pašvaldības, veidojot dažādus pakalpojumus, nodrošina, arī šeit noteikti ir savas problēmas un iespējamie risinājumi. Arī darba tirgū ir virkne izaicinājumu, kas vēl jāpārvar, nenoliedzami šobrīd ir ļoti daudz uzņēmēju, institūciju, iestāžu, kas jau izdarījuši ļoti daudz, lai savā kolektīvā uzņemtu personu ar funkcionāliem traucējumiem. Bet arī šeit ir līdzīgi kā ar atšķirīgā pieņemšanu – vispirms šī informācija ir «jāizlaiž caur sevi», jāsaprot, un tad var sākt meklēt risinājumus, kā spēt īstenot. Ir jāmeklē veidi, kā darba devējiem palīdzēt, atslogojot viņus no birokrātijas, riskiem, kas, iespējams, šobrīd attur no lēmuma pieņemšanas – uzsākt darba attiecības ar personām ar funkcionāliem traucējumiem.

Biedrība «Latvijas Samariešu apvienība» sniedz sociālos pakalpojumus, izglītības un arī veselības jomas pakalpojumus. Nodrošina brīvprātīgo darbu, kā arī realizē dažādus projektus gan esošo pakalpojumu ietvaros, gan aprobējot un veidojot jaunus. Vidzemes reģionā nodrošinām dažādu pakalpojumu vadību un darbību – pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem (psihiskiem un uzvedības traucējumiem): grupu dzīvokļu pakalpojumi, Dienas aprūpes centra pakalpojumi, Specializēto darbnīcu pakalpojumi, Sociālās rehabilitācijas centra pakalpojumi gan pilngadīgām personām, gan bērniem. Tāpat Valmierā nodrošinām Naktspatversmes pakalpojumu, bet Vidzemē un daudzās pašvaldībās – ģimenes asistenta pakalpojumus, aprūpi mājās un citus pakalpojumus.»

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2022