Valmierai un novadam jābūt ar Nr. 1 sajūtu

Tituls Eiropas Kultūras galvaspilsēta 2027 un Vidzemes industriālā galvaspilsēta, tagad arī lielā Valmieras novada centrs Valmiera – vai šīs vispār ir savienojamas lietas?

Toms: Nav ko slēpt – pašā sākumstadijā, kad Kultūras ministrija sludināja konkursu, mēs tā pa diagonāli izlasījām noteikumus un pieņēmām, ka droši vien tas, ko Eiropa sagaida, īstenībā ir glancētas, ar kultūru piepildītas pilsētas, kuras sagatavos skaistu kultūras programmas piedāvājumu un ka tikai tādas konkursā var piedalīties un uzvarēt. Tāds sākumā bija pirmais mūsu, kultūras cilvēku, domu gājiens. Bet tad nāca aicinājums piedalīties tematiskā seminārā, ko rīkoja Eiroparlamenta deputāte Dace Melbārde, jūtot, ka Latvijā pretendēšana uz šo titulu ir gandrīz nekāda vai ļoti limitēta. Laikam uz to brīdi kandidēt gatavību bija izteikušas tikai Cēsis, visas pārējās astoņas kandidātpilsētas, kas pretendēja šajā konkursā, vēl nemaz nebija pie apvāršņa... Teicu kolēģiem, lai aizbrauc un paklausās, ko tur stāstīs. Atbrauca kolēģis no semināra, bet tur tiešām stāstīts par tādiem praktiskiem piemēriem, kā Narva Igaunijā, kas šo procesu izgājusi līdzīgi Valmierai. Izrādījās, tas nav gluži tāds stāsts, kādu mēs sākotnēji Valmierā domājām, ka uzvarēs tā pilsēta, kurai faktiski jau visa kultūras infrastruktūra ir gatava, kura ir kūrortpilsēta vai kurai ir vēl kādi apstākļi. Tas īstenībā ir plašāks stāsts par kultūrvides esošo situāciju, vai mēs tajā saredzam kādas problēmas, kādas potenciālās lietas, kā mēs gribam kaut ko mainīt, transformēt, runāt ar sabiedrību. Sapratām, ka īstenībā tas ir arī stāsts par Valmieru. Tajā brīdī vēl sakrita apstākļi, ka Valmierai bija kopā ar apkārtējām pašvaldībām jāveido novads. Bija jāsāk domāt arī daudz plašākā kontekstā – ne tikai par vienu savā ziņā mazu Valmieras pilsētu, kas ir iespiesta 19 kvadrātkilometros. Sapratām, ka jau varam domāt plašāk – par topošo Valmieras novadu. Tā mums veiksmīgi sakrita, ka ir gan konkurss, kurā startējam, gan vienlaikus mēs runājam par tādām stratēģiski nozīmīgām lietām, kā mēs gribam redzēt kultūru nākamajos piecos, septiņos, desmit gados.

Cik liela komanda bija iesaistīta šī ambiciozā mērķa realizācijas procesā?

Liene: Komandas kodolā jeb vadības grupā darbojās 11 cilvēki, kas regulāri tikās sapulcēs. Viņi arī katrs darbojās vēl ar savu lietu. Piemēram, viens bija starptautisko attiecību cilvēks, kurš tikai raksta, zvana, komunicē ar vairāk nekā 400 organizācijām visā pasaulē, meklējot sadarbības partnerus. Jo šī Eiropas dimensija jeb jau Pasaules dimensija ir viens no sešiem vērtēšanas kritērijiem, un šai dimensijai jābūt ļoti spēcīgai. Nevar tā, ka svētkus uztaisi savā mājā, nu, varbūt vēl arī Latvija tevi dzird... Tam jābūt tā, ka ne tikai Eiropa atbrauc, bet Eiropa arī iesaistās! Tātad māksliniekiem vai organizācijām festivāli jāveido vai nu kopīgi, vai arī jāmeklē kādas sakarības, kopīgi linki, kas visu laiku mūs vilktu kopā ar Eiropu. Tad vēl komunikācijas cilvēks, kurš visu laiku grūž informāciju: runājiet par Valmieru, stāstiet par Valmieru! Tad, protams, bija mākslinieciskais vadītājs Reinis Suhānovs, kurš liek kopā visu māksliniecisko redzējumu un vīziju. Tad mums bija cilvēks, Irīna Kotāne, kurš tiešām rakstīja projektu. Ar visām Eiropas frāzēm...

Toms: Irīna bija cilvēks, kurš ķēra visas tās idejas, kas lidoja gaisā, fiksēja un pēc tam salika uz papīra. Lai mēs pēc tam varētu lasīt un izšķirties, kurā virzienā iet un kurā varbūt tomēr ne.

Liene: Būtībā tas ir un paliek projekts, tikai atšķirība tā, ka visam tur jābūt skaistā valodā, 100 lappusēs, ar unikāliem vizuāļiem, ar grāmatu, kas simbolizētu gan pieteikumu, gan pilsētu, gan ambīciju... Tas nav kā standarta projekts, kādus redzam Kultūrkapitāla fondā vai Eiropas projektos, tam ir vēl vesela apaudzēta sistēma ap to visu. Tad vēl ir dizains un vizuālā identitāte, tie ir fotogrāfiju autori. Vadības grupai bija vēl 13 darba grupas, kuras izveidoja Reinis pats vai arī palūdza man kā projekta vadītājai. Vispirms tie bija nozares līderi vai arī cilvēki no pašvaldības. Grupas bija, piemēram, Arhitektūra, Tradicionālā māksla, Laikmetīgā māksla... Katrs no šiem 13 cilvēkiem sameklēja vēl cilvēkus, viņu grupās norisinājās prāta vētras... Kopā mēs noteikti bijām vairāk nekā 100 cilvēki, kas šos divus gadus strādāja.

Uz kādiem vietējiem trumpjiem tika likts uzsvars?

Toms: Protams, Valmiera kā Vidzemes ekonomiskais un uzņēmējdarbības dzinulis, sportiskais dzinulis... Taču mēs uzreiz sapratām, ka gan Valmiera, gan viss novads īstenībā ir arī kultūrā jaudīgs un spēcīgs. Šis konkurss noteikti ir bijis veids, kā mēs diezgan skaļi esam savu kāju tajās kultūras durvīs ielikuši, īstenībā bāzējoties visās tajās lietās, kas mums novadā ir. Veidojot projekta pieteikumu, vispirms runājām ar mūsu pašu cilvēkiem, lai saprastu, kas viņiem patīk, kuras mums novadā ir spēcīgās puses un ko viņi gribētu vēl potenciāli attīstīt. Mūsu pieeja bija no apakšas uz augšu vērsta, nebija tā, ka, lūk, Reinis un Liene izdomāja, ka mēs runāsim tikai par laikmetīgo deju vai lielo mākslu, kas visiem uzreiz nav ne saprotama, ne tverama... Būtībā visas idejas, kas fiksētas pieteikumā, kas saucas Dinamiskā pilsēta, ir stāsts par cilvēku radītām idejām, kas ir sapakotas, sazipotas kopējā konceptā.

Liene: Minēšu lielumus, uz kuriem bāzējas šī identitāte. Pirmais – saimnieciska kultūra. Tie ir vienkāršie cilvēki, kas saimnieko, kas ikdienā dara savas lietas. Tajā mēs smēlāmies mākslu uzņēmumos, kultūrā ar uzņēmumu darbiniekiem. Tur bija ļoti daudz sakabes ar uzņēmējdarbību, ko arī žūrija atzina, ka Valmierai vienīgajai kaut kas tāds parādās pieteikumā. Otrais – no lokāla par globālu, kā mūsu mazais stāsts var rezonēt ar lielu pasaules vīziju. Trešais bija mikromērogs un mikrolielpilsēta. Mums ir pilsēta, kas jau ir dabūjusi Finansial Times atzinību par trešo vietu nominācijā, mums ir pilsēta, kurā viss ir piecu minūšu attālumā. Tas ir jauns Eiropas modelis, kā pilsētām būt, ka visi braucam prom no megapolēm, ka Valmiera ir labs veids, kur visu baudīt vienkopus. Un vēl pēdējais – mēs varam paskatīties, ka Valmiera ir 17 reizes nodedzināta pa visu milzīgo vēstures laiku, ka mums ir silikātķieģeļu arhitektūra, it kā nav nekā tāda, ko kultūras cilvēkam gribas... Bet tas slēptais potenciāls ir, ka tu to silikātķieģeli vari ieraudzīt arī interesanti, ka neglītais var kļūt interesants!

Cik apjomīgs bija visas komandas sagatavotais materiāls – konkursam domāto Valmieras argumentu kopums?

Toms: Viss satilpa divās grāmatās. Pirmajai konkursa kārtai, pēc kuras Valmiera un vēl trīs pilsētas tika virzītas tālāk, bija pirmā pieteikuma daļa, 60 lappuses oranžos vākos. Otrajai konkursa kārtai to vienkārši nācās papildināt pēc komisijas norādījumiem, tā jau ir Dinamiskā pilsēta ar 100 lappusēm un vēsturisku foto uz vāka.

Dzirdēts, ka cīņu starp Liepāju un Valmieru par labu kurzemniekiem faktiski izšķīra tikai viens punkts. Manuprāt, tas tomēr bija tobrīd un arī joprojām pusjauktais Valmieras teātris, to konkursa vērtēšanas komisija vienkārši nevarēja nepamanīt, lai kādas arī vīzijas par šīs ēkas jauno, ekskluzīvo ārējo veidolu un augstvērtīgo iekšējo saturu arī tiktu žūrijas ekspertiem stāstītas...

Toms: Žūrijas komisijas lēmums noteikti nebija viennozīmīgs. Tā šķirtne – dot uzvaru Liepājai vai Valmierai – tiešām bija ļoti cieša. Rezultāts ir tāds, kāds ir. Vai izšķīra teātris?

Liene: Domāju, ka tas bija kopums. Arī tad, kad Rīga šo konkursu vinnēja 2009. gadā, bija stāsts, ka jāvinnē Liepājai, bet toreiz bija ekonomiskā krīze, un žūrijas priekšsēdētājs iestājās par to, ka Rīgai jādabū tituls. Arī Dace Melbārde to pieminēja, ka šoreiz Liepāja esot bijusi tā drošā izvēle.

Kā tika uztverta Valmierā tikai otrā vieta cīņā par Eiropas Kultūras galvaspilsētu – kā pliķis mūsu ambīcijām vai kā papildu motivācija strādāt vēl cītīgāk?

Liene: Tas noteikti ir ambīcijām tikai sākums. Labi, pirmais mēnesis pēc žūrijas lēmuma bija – izsērot to posmu, jo, protams, divi gadi bija pavadīti, čakli strādājot, kā Reinis teica, beigās mēs jutām mutē to asiņu garšu... Ka tu jūti, ka tas var notikt, bet tomēr nenotiek! Bet pagāja mēnesis, un mēs jau jūnijā sākām strādāt pie šīs programmas sapresēšanas. Rezultātā mums no 100 lappušu grāmatas ir tapis buklets ar to, ko mēs atstājam un no kā mēs diemžēl atsakāmies. Programma turpmākajam periodam ir sagatavota.

Tātad viss iepriekš veiktais darbs un ieguldītie līdzekļi nav bijuši veltīgi?

Toms: Protams. Jo mēs kopumā skatāmies uz šo ietvaru kā īstenojamu. Pakāpeniski, jo visas idejas uzreiz nevaram pacelt. Mums šis ietvars palīdz piesaistīt finansējumu projektu konkursos. Šobrīd jau esam piesaistījuši 250 tūkstošus eiro multimediju nozares virzienā. Noteikti šis mums kalpo arī kā stratēģisks ietvars, jo mums ir uzdevums radīt Valmieras novadam jauno kultūras stratēģiju, kur šis dokuments ir viena no pamatlietām.

Ko mums būs mācīties no šī zaudējuma?

Toms: Ambīcijām jābūt! Ja mēs uzliekam ambīciju, tad redzam, ka mūsu cilvēki ir gana jaudīgi, gana griboši un atvērti iet līdzi ambīcijām. Līdzko jūtam to asiņu garšu, tā visi dabū pozitīvo duku. Protams, ka Valmierai kā Vidzemes centram ir jābūt ar Nr. 1 sajūtu, neatkarīgi vai tas ir bizness, sports, kultūra vai izglītība!

Kas šobrīd pats aktuālākais visam Valmieras novadam kultūras jomā?

Toms: No pārvaldības viedokļa jāturpina stiprināt savstarpējo sadarbību, strādājot vienā nozarē lielajā Valmieras novadā. Esam ļoti daudzas institūcijas, ļoti daudz jaunu kolēģu, tikai pusotru gadu esam slīpējušies cits pie cita... To es redzu kā pozitīvu izaicinājumu arī uz priekšu. Protams, šis ir Dziesmu un deju svētku gads, tas nozīmē, ka visai amatiermākslas kustībai ir gana atbildīgs posms gatavojoties. Tuvojas multimediju festivāls, tas sāksies 27. februārī – tas ir virziens, kas nāk no Dinamiskās pilsētas pieteikuma. Jā, mums ir kultūrā spēcīgi pamati – teātri, muzeji, bibliotēkas, kultūras centri, pilis, muižas, bet dinamiskās pilsētas stāsts ir par to, lai mēs būtu pamanīti nacionālā un starptautiskā mērogā. Šo asi mēs gribam spēcīgi turpināt un attīstīt no kultūrpārvaldes viedokļa. Un tas ir arī stāsts par Kurtuves kā telpas attīstību pēc tam, kad teātris, cerams, atgriezīsies savā namā. Lai mēs būtu ne tikai šeit – lokāli Valmieras novadā – apmierināti ar piedāvājumu, bet lai mēs būtu ar jaunām vēsmām un iniciatīvām arī nacionālā un starptautiskā vidē.

Foto no Valmieras novada Kultūras pārvaldes arhīva

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2022