Pārdomas pirms jubilejas
Šķiet, ka tikai vēl aizvakar tikām uzņemti Eiropas Savienībā, bet kalendārs ir nepielūdzams – kopš 2004. gada 1. maija, kad tas notika, rīt apritēs jau 15 gadi, kuru laikā, bēdu nepazīstot, izaugusi pavisam jauna paaudze ar pavisam citām prasībām un ambīcijām. Tikmēr lielākoties daži mani vienaudži joprojām ar aizrautību šo izvēli kritizē, uzskatot to par aplamu, jo: cilvēki pamet Latviju, lauki tukšojas, skolas tiek slēgtas, vienvārdsakot, viss ir slikti un pie tā vainojama ļaunā Eiropa, kuras sankciju politika kaitē Latvijas šprotu ražotāju eksporta biznesam utt., utjpr.
Kā zināms, demokrātiskā sabiedrībā, par kādu mēs sevi mīlam pozicionēt, veselīga un konstruktīva kritika ir dabiska un veselīga lieta, taču, ja šie iekārtas noliedzēji gadu desmitiem turpina jūsmot par to, cik daudz ko varēts padomju laikos nopirkt par vienu rubli, tad jājautā, kurai ideoloģijai šie mūžam neapmierinātie kalpo un kāpēc viņi tik drausmīgi sevi spīdzina un vēl nav emigrējuši uz savu sapņu zemi, kurā rublis joprojām skaitās nacionālā valūta, lai gan nopietni darījumi jau sen kā tiek slēgti dolāros un eiro. Šo gadu desmitiem ilgstošo nostalģiju pēc pašu ražotiem mopēdiem, mikroautobusiem, radioaparātiem, veļas mazgājamām mašīnām un cita veida saimniecisko tehniku, kura Rietumu tirgū nebija konkurētspējīga, nesen izcili precīzi bija raksturojis kāds interneta komentētājs: «Kādreiz Latvijā ražoja arī akmens cirvjus, diemžēl civilizācija pārtrauca šo plaukstošo rūpalu.»