Provizors ar inženiera dvēseli

Tāpēc šoreiz mans gids pa dažām Baumaņu Kārļa dzimtās pilsētas problēmām, kuras, protams, nav oriģinālas, bet arī mūsu pašu novadā atrodamas, ir Limbažu uzņēmējs un šīs pilsētas patriots IVARS RAMĀNS. Pieļauju, ka pazīstams ne tikai savā ikdienas optiķa kompaktajā pasaulītē Limbažos, Parka ielā, bet arī uz lielās skatuves, jo pasaules čempionātā trases automodelismā, kas 2022. gadā notika Apšuciemā Latvijā, no 32 mūsu valsts izlases dalībniekiem četri bija viņa audzēkņi. Starp citu, Ivars kopš 1973. gada, Dziesmu svētku simtgades, joprojām dzied vīru korī Absolventi.

Varbūt iesākumā dažus vārdus par sevi, tā teikt, informatīvajam karkasam...

Esmu dzimis un uzaudzis Rīgā, 1975. gadā beidzis Rīgas Angļu ģimnāziju. Mācījos Medicīnas institūtā Farmācijas fakultātē, ko pabeidzu ar provizora diplomu. Man vajadzētu strādāt aptiekā, jo pēc sadales – mana sieva strādāja bērnu slimnīcā par anestezioloģi – man vajadzēja tur iet uz aptieku strādāt par ķīmiķi – analītiķi. Bet es pats sev atradu darbiņu un kopš sākta gala – 1984. gada 3. jūlija – sāku strādāt Limbažos (saka krieviski) optikas un medicīnisko instrumentu veikalā Nr.24 (smejas). Jā, četrdesmit gadi jau aizskrējuši, kopš esmu nonācis Limbažos, kur rūpējos par to, lai cilvēkiem būtu labāka redzēšana: redzes noteikšana, briļļu un kontaktlēcu izgatavošana.

Tu man teici, ka tepat Limbažos esi nodzīvojis komunismā. Pirms ķeramies klāt nopietnām lietām, paskaidro – kādā veidā?

Es to varu dokumentāli pierādīt! Atceries komunisma definīciju – padomju vara plus visas zemes elektrifikācija. Atnākot uz šejieni strādāt par veikala vadītāju 1984. gadā, manās atskaitēs ir tikai nokurinātā malka un preces. Elektrības tur nav. Tiklīdz es 1992. gada vasarā parakstīju papīru, ka gribu sākt strādāt uz pilnu atbildību, sākumā kā ģimenes uzņēmums, tā man nākamajā dienā atnāca un noplombēja skaitītāju: sāc maksāt par elektrību (smaida)! Līdz tam es nezinu, kurš par elektrību veikalā Nr.24 maksāja.

Cik ilgi jau esi saistīts ar trases automodelismu?

Varu pat bildīti parādīt no žurnāla Modelist Konstruktor – kopš 1968./69. mācību gada. Pirmās sacensības bija 1969. gada janvārī, sanāk pirms 55 gadiem. Trases automodelismā Latvijai pēdējos 10 gados ir divi pasaules čempioni un pieci pasaules čempionu tituli. Hronoloģiski pirmais no viņiem bija valmierietis Jānis Nabokins, kurš tagad gatavo sacīkšu trases visai pasaulei. Pēdējos gados pasaules čempionāti notikuši tikai Jāņa gatavotajās trasēs.

Sanāk, ka no puikas pie trases esi uzaudzis par nopietnu vīru, kurš nu jau pats gan māca jaunos, gan, ko tur kaunēties, arī dažu labu jauno talantu atbalsta finansiāli...

Jā, tas tā ir. No maniem sagatavotajiem talantiem viens, Henrijs Pilskungs, iestājās lidotāju – tehniķu skolā un tālāk grib mācīties par pilotu, bet otrs, Deivids Celms, tagad jau otrajā kursā Valmieras tehnikumā ir teicamnieks mehatronikā. Jau divus gadus mani audzēkņi ir spēcīgākie Latvijā izturības sacensībās trases automodelismā, kuras tiek rīkotas reizi gadā.

Kādas īpašības nepieciešamas sportistam trases automodelismā?

Pacietība, reakcija, precizitāte – visas labās īpašības, ko varam vēlēties jaunietim.

Šie puikas, kas gājuši cauri šīm lietām, laikam neizbēgami tālāk nonāk tehnisku jomu studijās un vēlāk kļūst ja ne visi par inženieriem, tad noteikti par tehniski izglītotiem vīriem.

Arī par labiem dakteriem, ķirurgiem, zobārstiem, elektroniķiem... Katrā ziņā viņi nav kontingents, kurš būtu jāpieskata un jāliek aiz zviedru aizkariem.

Tai pašā laikā mēs zinām, ka šobrīd mums ir hronisks labu inženieru trūkums tautsaimniecībā. Tavuprāt, kāpēc?

Jauniešus jāprot ieinteresēt! Nepietiek ar to, ka tu viņiem parādi kādu lietu, ieinteresējot ar to. Reizēm varbūt vajag ļaut viņiem to iznīcināt, saplēst, lai pēc tam kopā ar viņiem saremontētu. Bērnam taču gribas izjaukt, uzzināt, kas tam lācītim vēderā (smaida)! Bet ar to salikšanu nevedas... Ja tev ir pieredze to visu novest līdz galam, tad viņam rodas interese, kā to saskrūvēt jeb saskrūvēt vēl labāk, nekā tas pirms tam bijis, lai viss pēc tam darbotos. Tur vajadzīga pieredze! Protams, viens ir pedagoģiskais moments, bet otrs ir tas, ka ne vienmēr pedagogs ir ar pieredzi tajā lietā, kas jau izgājusi vienu attīstības ciklu, un jau turpinās nākamie attīstības riņķi... Tur es saredzu diezgan lielu atpalicību izglītības sistēmā.

Tavuprāt, kas mūsu tradicionālajā izglītības sistēmā tiek darīts nepareizi – gan lokāli, gan arī valstiski?

Mācīties par skolotājiem jau neaiziet labākie no labākajiem. Un gala rezultātā pelēkā masa nograuž to, kas ir citādāks! Sākas intrigas un neizpratne par daudzām lietām. Es tā filozofiski uz tām lietām tagad skatos, jo 10 gadus esmu skolā no brīva prāta pienesis vairākus projektus, izkārtojis vairākas lietas, lai skolotājiem mēneša beigās būtu kāda kapeika vairāk, bet rezultātā tevi par to, ka esi izdarījis labu darbu, izliek aiz durvīm... Tepat Limbažos ir realizēti vairāki projekti, un beigās iestādes vadītāja, kurai ierakstīts darba aprakstā, ka jārūpējas par jauniešu brīvā laika saturīgu pavadīšanu un jauniešu kluba rašanos, 2022. gadā atraida šos jauniešus, lai viņi pienākot pēc pusgada, kad viņai būšot cits budžets, kad viņa kaut ko plānošot... Tā nu divi mācību gadi ir aizgājuši pa pieskari, jo telpas tiek izmantotas tikai četras stundas nedēļā. Viena bērna tēvs, redzot to visu no malas, saprata, ka šī lieta jākārto citādāk.

Kāda būtu tava recepte situācijas optimālam risinājumam?

Man ir risinājums! Savedot kopā Limbažu novada vadītāju Dagni Straubergu ar RTU jauno rektoru Tāli Juhnu, pērn 6. jūlijā Dziesmu svētku laikā RTU par labu tika atzīta ideja, ka bakalaura un maģistra darbi tiek izstrādāti uz konkrēta projekta bāzes šeit – Limbažos. Te stāv tukša vecā fabrika, bijušais Limbažu filcs, kur īpašnieki patlaban kārto dokumentus, lai šo īpašumu varētu atdāvināt pašvaldībai. Un tad biedrība vai vairākas biedrības kopā ar pašvaldību, RTU un vēl citiem labvēļiem, kā arī studentiem šo projektu varētu īstenot. Šis ir tas lielais projekts, taču no Limbažu filca ēkām nelielu daļu jau atpirkusi viena uzņēmīga ģimene – Uldis un Lāsma Joneļi no zemnieku saimniecības Reķi. Viņi – par to jau tika ziņots laikrakstā Auseklis – uzrakstījuši projektu, kurā paredzēts izvietot šajā teritorijā zem jumta vingrošanas līdztekas, rāpšanās sienu un skrituļdēļu un skūteru rampu. Tur ir divas telpas – 200 un 300 kvadrātmetri, kuras pamazām – soli pa solim – paredzēts savest kārtībā, lai tur bērni un jaunieši varētu darboties cauru gadu (gan ar jau pieminētajām lietām, gan arī ar citiem pasākumiem).

Varbūt tur ar laiku varētu iemājot arī tehniskās lietas ar visu modelīšu trasi?

Jā, par to jau vīzija ir. Lēnais variants ir tāds, ka to visu dara RTU vai arī citu augstskolu studenti bakalaura vai maģistra darbu ietvaros, arī tehnikumu audzēkņi – galdnieki, metinātāji, darot praktiskus darbus objektā, kas reāli tiek savests kārtībā. Bet, ņemot vērā, ka jau 30 gadus tukšajā Limbažu filcā laika zobs visu grauž kopā, jo tur kā vecpilsētai uzlikts liegums kaut ko nojaukt, bet atjaunot visu ir ļoti, ļoti dārgi, ja to dara no otra gala – caur projektu, tad, manuprāt, mācību projekta ietvaros to visu var izdarīt par saprātīgi mazākām naudiņām. Protams, izmaksas būtu, bet tās nebūtu tik lielas. Vislētāk būtu aizņemties naudu, uzcelt ātri un palaist apgrozībā! Bet visiem tiem, kuri kaut ko ražo, nav laika krāmēties ar skolnieku un mācekli, būt par darbaudzinātājiem. Šajā gadījumā šī vieta būtu interesanta un vērtīga ar to, ka te varētu šo procesu paveikt mierīgā garā, bez steigas. Ar mērķi visu – sākot no kanalizācijas un beidzot ar jumtu – savest kārtībā.

IKDIENĀ. Ivars Ramāns, kurš sevi dēvē par briļļu dakteri, pie lēcu un briļļu stiklu slīpējamā robotiņa savā darba vietā Limbažos, Parka ielā 10.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007