Roboti piena fermā

Digitālās konsultācijas

«Gatavība tām ir augstāka nekā lauksaimnieku spēja tās ņemt pretī,» tā LLKC valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis komentē uzņēmumu spējas sniegt atbalstu saimniekiem digitāli. Tomēr ir otrs aspekts – cilvēku iespējas un prasmes saņemt atbildes uz saviem problēmu jautājumiem digitālajā vidē. «Man nesen zvanīja no Cēsīm. Cilvēkiem bija vajadzīgs digitālais seminārs. Mēs esam spiesti 20 cilvēkiem to veidot vienā telpā ar interneta pārraidi un lielo ekrānu, jo laukos nav tehnisko iespēju saņemt šo semināru/lekciju. Tas mums ir jāapzinās, es jūtu, ka ir ļoti daudz lietu, kas, Rīgā dzīvojot, netiek pamanītas. Lauku reģionos varbūt nav pieejams tehniskais nodrošinājums un vēl viss pārējais, lai šīs zināšanas saņemtu digitāli. Mēs redzam, kā gāja skolām,» tā Mārtiņš Cimermanis. Gan respektējot cilvēku iespējas, gan arī saprotot reālo situāciju, LLKC nedomā pāriet uz simtprocentīgu konsultāciju sniegšanu attālināti. Eiropā ar konsultāciju sniegšanu digitāli ir pozitīva pieredze un cilvēki labprāt izvēlas konsultāciju saņemt telefoniski vai tiešsaistē, tomēr tas neaizstāj cilvēcisko kontaktu.

Līdz ar pandēmiju LLKC darbinieki piedzīvoja milzīgu lēcienu tehnoloģiskajās zināšanās. Procesus, kas bija iesākti, nācās realizēt daudz ātrāk, jo tā bija nepieciešamība. Apmācības bija jāuzsāk attālināti. Pēdējā gada laikā strādājot pie procesu digitalizēšanas un programmatūru attīstīšanas, tāpat arī personāla apmācīšanas, Mārtiņš Cimermanis norāda, ka tas prasa lielus finanšu līdzekļus: «Daudzas lietas pirms tam bija iesāktas. Digitālās programmas, kas veido saimniecības ekonomisko analīzi. Nebija tā, ka mēs par to nedomājām, bijām jau uzsākuši tādas lietas kā rēķinu skenēšanu, datu pārsūtīšanu. Mēs redzam, ka tā ir nākotne arī grāmatvedībā, arvien vairāk šie digitālie risinājumi aizstās tehnisko darbu, datu vai dokumentu ievadi. Tas pat ir pilnīgi normāli un forši, jo atliks vairāk laika konsultācijām un citām lietām.»

Nepieejamās zināšanas

Oktobra sākumā Latvijā notika starptautiska konference «Lauksaimniecības konsultantu gatavība digitālajai ērai», kas dalībniekus no vairāk nekā 40 valstīm pulcēja attālināti. Pārrobežu sadarbība, arī šādi starptautiski pasākumi ļauj uzzināt par jaunāko nozarē, tikai kādam var būt barjeras, piemēram, nepietiekamas valodas zināšanas. Mārtiņš Cimermanis skaidro: viena no nākotnes iespējām ir, ka mākslīgais intelekts varētu palīdzēt pārlekt šim šķērslim, padarot zināšanas pieejamākas ikkatram: «Tas varētu tulkot dažādu valstu pieredzi, lai šīs zināšanas būtu pieejamas pēc iespējas vairāk zemniekiem. Man šķiet, ka tā ir visas Eiropas problēma – tulkot zināšanas. Vajadzīgi mākslīgie tulki, tādi kā Latvijas uzņēmums «Tilde», ar ko mums ir vērts lepoties un kas strādā pie mašīntulkošanas sistēmas. Tas varētu būt tiešām viens no digitālajiem palīgiem, kas arī kalpotu apmācībās, jo, lai būtu perfektas apmācības, ir jābūt perfektai valodai.» Viņš norāda, ka citviet Eiropā jau veikti apjomīgi pētījumi par emisijām, klimata pārmaiņām, ir ieteikumi par jaunām saimniekošanas metodēm, bioloģiskās lauksaimniecības attīstīšanu utt., kas būtu pieejamāki zemniekiem, ja būtu latviski.

Saslēgšanās lielākos tīklos

«Esam reālisti, Eiropā ieguldījums zinātnē ir nesamērojams ar Latviju, tāpēc mums kā mazai valstij pieslēgšanās tādiem lieliem globāliem tīkliem ir izdzīvošanas jautājums. Pie mums zinātnē redzam, ka naudas ir par maz, tāpēc saslēgšanās tīklos ir ļoti pareiza rīcība, jo īpaši mazām valstīm. Vajadzība pēc zināšanām pastāv, jo zemnieki ļoti strauji attīstās, un viņi arī pieprasa jaunāko, arī konsultantu apmācība tajā visā ir izaicinājums. Mums ir vajadzīgi jauni cilvēki nozarē,» tā Mārtiņš Cimermanis. Situācija nozarē ir sekas lēmumiem izglītības sistēmā pirms vairāk nekā 10 gadiem, atstājot profesionālo izglītību novārtā. «Mēs vēl joprojām cīnāmies par profesionālo izglītību un izglītību vidējā līmenī, lai jaunieši dotos studēt un apgūt ar lauksaimniecību saistītas jomas. Tagad cilvēki redz, ka nozare ir ienesīga, ka tajā var ļoti labi strādāt un pelnīt. To arī parādīja šī krīze, jo lauksaimniecība bija viena no nozarēm, kurā varēja vērot izaugsmi, nevis dīkstāvi,» atzīst Mārtiņš Cimermanis.

Pandēmijas blakusprodukti

Sabiedrībā aizvien vairāk aktualizējas jautājumi par pārtikas izsekojamību un drošību. Pandēmijas un distancēšanās rezultātā aktivizējās pozitīva «kustība» audzēt dārzeņus mājās uz palodzes vai mazdārziņos. Cilvēki sāka domāt, kur produktus var iegādāties bez drūzmēšanās lielveikalos, meklēja iespējas produktus iegādāties no vietējiem zemniekiem.

Tā visa rezultātā paaugstinājās pieprasījums pēc semināriem par to, kā dārzeņus audzēt pašiem, un strauju attīstību piedzīvoja interneta katalogs «Novada garšas», kas apkopo mazo mājražotāju un lielāku saimniecību gatavotos labumus. Mārtiņš Cimermanis norāda, ka pagājušā gada beigās katalogā bija reģistrējušās ap 100 saimniecībām, savukārt, uzsākoties pandēmijai, to skaits pieauga neticami strauji un tagad katalogs apkopo jau ap 800 saimniecību. Veiksmes pamatā ir pieprasījums un piedāvājums īstajā laikā, tāpat «ieslēdzās» cilvēku lokālpatriotisms iegādāties preces no vietējiem zemniekiem. «Tas bija ļoti patīkami, bija forša sajūta, ka tas sabiedrībai bija ļoti vajadzīgs un ka trāpījām īstajā brīdī. Ideja arī labi sasaucas ar Eiropas Savienības stratēģiju «No lauka līdz galdam», lai stiprinātu īsās piegādes ķēdes un pārtikas drošību,» tā Mārtiņš Cimermanis.

Procesu automatizācija

«Saistībā ar mākslīgā intelekta izmantošanu nākotnē aktuāli būtu jautājumi par datu drošību, ko šīs lielās datu sistēmas apstrādā. Mākslīgais intelekts parādīsies aizvien vairāk. Kad mēs pirms pieciem gadiem strādājām pie programmas lopkopjiem, mēs programmā neko neielikām par slaukšanas robotiem. Ir pagājuši pieci gadi, un tagad slaukšanas roboti ir kā ikdiena,» Mārtiņš Cimermanis ilustrē spilgtu piemēru tehnoloģiskajam progresam.

Saimniecību automatizēšanā Holande ir spērusi milzu soļus, tur saimniecībās ir roboti, kas ravē nezāles, pļauj zāli un pabaro lopus. «Kādreiz slaukšanas robots likās kaut kas pilnīgi neiespējams un dārgs, bet tagad lielākās saimniecības izvēlas investēt līdzekļus un principā pāriet uz slaukšanas robotiem, tādā veidā risinot akūto kvalitatīva darbaspēka problēmu. Govju slaukšana ir ļoti atbildīgs darbs, tomēr, balstoties uz robota ievāktajiem datiem, zemniekam ir jāpieņem gala lēmums, kurā brīdī lēkt traktorā vai kuru pogu datorā nospiest. Ir labi, ka lietas attīstās, bet galvenais ir sabalansēt to ar izdevīgumu. Lai dārgās tehnoloģijas un zemnieku investīcijas nav par traku. Ir jābūt prātīgiem, un vienmēr būs jādomā ar galvu,» tā Mārtiņš Cimermanis, norādot, ka tehnoloģijas var atvieglot uzraudzības procesu un vienkāršu darbu veikšanu, tomēr gala lēmums tāpat ir jāpieņem pašam cilvēkam. Jāraugās, lai inovācijas atmaksātos un būtu arī ekonomiski izdevīgas patērētājam, kas galaproduktu iegādāsies.

Jāsaimnieko gudri

«Ja mēs runājam par slaukšanu un piena sektoru, tad Latvijā ir maz zemnieku, kas izmanto robotus. Runājot par digitalizāciju un inovācijām, mēs esam vienā no pēdējām vietām, jo tas ir dārgi. Noteikti ir jādomā par saimniekošanas efektivitāti, cik naudas mēs iegūstam no viena hektāra, tas nosaka, cik mēs spējam investēt jaunās tehnoloģijās. Bet es esmu arī redzējis saimniecības, kur lielas investīcijas nav devušas vajadzīgo labumu. Ne vienmēr tas ir tas, kas vajadzīgs. Dzīšanās pēc kaut kādas modernizācijas nedod vajadzīgo efektu, ja viss nav izplānots saistībā ar saimniecības dzīvotspēju. Es teiktu, ka vajadzētu daudz vairāk veidot kooperācijas, kas būtu daudz stiprākas un varētu izmantot modernās tehnoloģijas, jo, ja tās ir nopirktas, tām būtu jāstrādā ar pilnu atdevi. Līdz ar to mazo un vidējo saimniecību grupā savstarpējā kooperācija būtu ļoti svarīga, lai modernās tehnoloģijas tiktu izmantotas uz lielākas zemes plātības,» tā Mārtiņš Cimermanis. Vidēji gadā robotizējas 10 saimniecības. «Roboti parādās aizvien jaudīgāki, aizvien gudrāki un precīzāki, tāpat to uzturēšana kļūst lētāka, un tas ļauj aizvietot darbaspēka tukšumu. Pozitīvi ir arī tas, ka jaunie cilvēki novērtē robotus. Viņi ir priecīgi, ka piensaimniecībās nav visu laiku jāsēž pie govs, nav tās rītā un vakarā jāslauc, jo to dara robots. Cilvēkam rodas vairāk brīva laika ģimenei vai kaut kam citam, un tas ir tas, kas jaunos cilvēkus var mudināt atgriezties laukos.»

VIESOJOTIES SAIMNIECĪBĀ HOLANDĒ. Saimnieks stāsta par robotu izmantošanu darbu veikšanā. Saimnieks viens strādā fermā ar 120 slaucamām govīm.