Rūpes par ārējo un iekšējo skaistumu

Skaistumkopšanas speciālistes, pirtnieces LAINES BĀLIŅAS salons atvērts pavisam nesen – 22. martā. Tas tomēr nav gluži parasts salons, un neparasts ir arī Laines ceļš atpakaļ uz dzimto Valmieru, kad pusi savas dzīves viņa pavadījusi ārpus Latvijas. Atpakaļceļš bijis pat divreiz, līdz kamēr starp divām mājām – Īriju un Latviju – viņa izvēlējās to vienīgo īsto, meklējot un atrodot arī ceļu pie sevis un pārliecības, ka līdztekus ķermeņa kopšanai varbūt pat svarīgākas ir rūpes par cilvēka iekšējo pasauli.

* * *

Tātad tu esi valmieriete?

Jā, esmu dzimusi Valmierā. Vidusskolā mācījos Rīgā. Man bija 17 gadi, kad mamma aizbrauca uz Īriju. Tajā laikā es vēlējos iemācīties angļu valodu, jo gribēju kļūt par žurnālisti vai tulkotāju. Tā nu es 19 gadu vecumā devos uz Īriju ar domu, ka būšu tur tikai gadu, pamācīšos valodu, bet pagāja divi, trīs un beigās – 20 gadi.

Kāda tev toreiz Īrija izskatījās?

Atceros, pirmajā gadā nebija tik vienkārši tur tikt, vajadzēja permitu jeb atļauju, jo Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā. Īrijā bija tādas mazas bodītes, likās, ka tur rūķīši dzīvo. Laukos toreiz populārajā darbā lasīju sēnes. Trīs mēnešos valodu apguvu tikai mazliet. Atradu darbu restorānā par oficianti, taču manu valodas zināšanu tur nepietika. Mazgāju traukus. Tajā laikā arī nebija vēl interneta, kā tas ir šodien. Valodu apguvu no vārdnīcām, filmām un grāmatu lasīšanas.

Nākamos trīs gadus strādāju matraču fabrikā. Paralēli mācījos skaistumkopšanu un 2006. gadā ieguvu savu pirmo kosmetoloģes diplomu. Pierādīju sev, ka es to varu, taču diploms tā arī palika kabatā.

23 gados izdomāju, ka gribu redzēt pasauli, un vislabākā iespēja bija, strādājot uz kruīza kuģiem. Tā pagāja vēl divi gadi. Daudz redzēju, tomēr psiholoģiski bija diezgan grūti septiņus mēnešus atrasties jūrā.

25 gados atkal biju jaunas izvēles priekšā un Dublinā akadēmijā ieguvu vizāžista diplomu. Trīs gadus šajā profesijā strādāju līdzīgā vietā kā modes un izklaides centrs «Rīga Plaza», līdz brīdim, kad kompānija, kurā strādāju, no Īrijas aizgāja.

Pieņēmu piedāvājumu strādāt lidostā. Darbs veikalā bija ļoti ienesīgs. Tur pagāja kādi trīs gadi. Tomēr aizvien vairāk aizdomājos, ka man taču ir tie skaistumkopšanas diplomi! Tad 31 gada vecumā Rušā, netālu no Dublinas, atvēru savu pirmo skaistumkopšanas salonu.

Tas droši vien nebija tik vienkārši, kā izklausās.

Tu vienkārši ņem un dari! Ruša ir pie pašas jūras neliela apdzīvota vieta. Es tajā iemīlējos. Pirms tam pastrādāju latviešu salonā Drohenē, un pie manis brauca klienti no Rušas, jo viņiem tur šāda pakalpojuma nebija. Un tieši iegadījās, ka reklamēja Rušā izīrēšanai telpas. Daudz nedomāju un atvēru tur salonu, līdztekus vēl sešus mēnešus strādājot lidostā. Sākums bija grūts. Lai iegūtu klientu uzticību, paiet laiks, bet pamazām klienti saradās. Beigu beigās darba bija daudz. Tā es to noturēju astoņus gadus. Atnāca kovids, un, kā jau visiem, arī man šis tas pamainījās. Es īrēju māju pie pašas jūras ļoti skaistā vietā un izlēmu pusi mājas izveidot par salonu. Piebiedrojās vēl divas darbinieces. Viss bija kā pasakā.

Uzprasās jautājums – kāpēc tas nevarēja tā turpināties?

Tāpēc, ka sākās pats interesantākais… Man bija 37 gadi. Nevis biznesā, bet savās sajūtās iestājās krīze. Biju darbā 24/7. Es pārdegu. Tāpēc es tagad jo vairāk saprotu to, cik svarīgi ir atvēlēt cilvēkam sev laiku relaksācijai un mieram – to, ko piedāvāju es tagad šajā salonā. Bet toreiz, jā, man nekas vairs nesagādāja prieku. Biju kā bedrē, no kuras pašai jāķepurojas ārā, un tas ceļš ir grūts. Tad pie manis atnāca pirts… Tagad es saprotu, ka tā tam visam vajadzēja notikt, lai es pievērstos arī kaut kam citam, lai saprastu, ka skaistumu var radīt ne tikai no ārienes, bet jo svarīgāk – lai tas ir iekšējs, un tas ir pats vērtīgākais.

Kā tu nonāci pie pirts lietām?

Īrijā pirtis ir citādas nekā mums, latviešiem. Tās ir pie jūras. Var pasēdēt, pakarsēties un tad iet peldēties jūrā. Pēršanu pirtī īri nepazina. Un tomēr tā bija vienīgā vieta, kas deva man miera sajūtu. Nopirku pati sev pirts mucu, noliku pie mājas un nedēļas nogalēs gāju kā svētnīcā. Vienā dienā nejauši atradu, ka Vecumniekos notiks pirts skola, un veselu gadu katru mēnesi braucu uz pirts skolu no Īrijas uz Latviju. Tā bija man tīkama nodarbošanās, un tā mani dziedināja. Sāku iepazīstināt arī īrus ar latviešu pirts kultūru.

Kur tu ņēmi pēršanai slotas?

Viņiem nav tādu mežu kā mums, bet meklēju un vācu. Īriem tas iepatikās, un bija klienti, kuri zvanīja un teica: «Es vēlos pierakstīties uz to procedūru, kur jūs mani sitat.» Es, protams, arī izskaidroju pēršanas nozīmi un ietekmi. Sāku arī pievērsties sieviešu pilnmēness rituāliem, kas ir ļoti pieprasīti Īrijā. Tās ir pirtis, kur mēs laižam vaļā savas emocijas.

Kāpēc tieši sievietes?

Mēs esam emocionālākas, un mums ir svarīgi savas emocijas atbrīvot. Šajās reizēs mēs arī apmaināmies ar enerģiju un savstarpēji bagātināmies.

Tagad tev tāda pirts ir?

Es to veidoju. Šobrīd šādiem rituāliem es īrēju pirts telpas pie Driškina ezera. Kad biju pabeigusi to pirts skolu, es piedalījos konkursā «Nākotnes pirtnieks 2023», kas notika Tērvetē, un ieguvu 1. vietu. Tur bija jāparāda sava pirts tehnika. Mana modele bija mana omīte, kurai tad bija 85 gadi. Tā bija brīnišķīga pieredze gan viņai, gan man.

Aizbraucu atpakaļ uz Īriju un blakus mājai vēlējos izveidot atpūtas vietu, kur cilvēkiem relaksēties, kur ir pirts, kubls, tējas degustācijas. Tomēr, jo vairāk es centos, jo vairāk uzradās šķēršļi. Dieviņš mani nolika slimības gultā, un man bija laiks pārdomāt, ko un kam es to daru. Radās pārliecība, ka nav ne īstais laiks, ne īstā vieta.

Kad saprati, ka nebūs, ko tad var iesākt?

Es vēlējos braukt uz Latviju. Braucot uz pirts skolu, es Latvijā ieguvu enerģiju, bet Īrijā to iztērēju. Agrāk domāju, ka Latvijā nekad neatgriezīšos, ka Īrija ir manas mājas, bet gribas būt šeit. Te tu neesi iebraucējs, te ir tavas mājas. Īrijā, lai ko tu darītu, vienmēr paliksi iebraucējs.

Īri tā liek justies?

Jā, sevišķi jau tagad, kad katastrofāli pietrūkst, kur dzīvot pat pašiem īriem, un tajā viņi vaino iebraucējus. Mamma bija atbraukusi jau gadu pirms manis un sazvanoties vienmēr bija priecīga un stāstīja, uz kādiem koncertiem un izrādēm bijusi. Tad es pieņēmu lielo lēmumu slēgt savu biznesu un braukt uz Latviju. Daļu mantu nosūtīju, daļu vedu ar mašīnu, braucot trīs dienas ar diviem prāmjiem. Tas bija vesels piedzīvojums. Atbraucu 2023. gada 21. decembrī un jau nākamajā dienā gāju skatīt telpas salonam Miera ielā. 2024. gada 1. februārī atvēru ar tādu pašu nosaukumu kā Īrijā «Laine, My Beauty». Viss notika ātri un vairāk mehāniski. Apsēdos un domāju: ko tālāk? Man toreiz vajadzēja dot sev vairāk laika… Man atkal pietrūka Īrijas. Es meklēju atpakaļceļu, salonu Miera ielā aizvēru. Divas nedēļas Īrijā strādāju no rīta līdz vakaram, otras divas baudīju Latvijā atpūtu.

Vai tā nevarēja turpināties mūžīgi?

Atskārtu, ka es neesmu pa īstam ne te, ne tur, vajag izvēlēties un piezemēties. Biju pieradusi pie materiālās drošības, tāpēc izvēlējos Īriju, un ar visām mantām atkal ceļoju atpakaļ, taču iepriekšējo dzīvi tur vairs neatradu, man nebija tur vairs vietas. Pēc trim mēnešiem saslimu, un nu atkal bija laiks pārdomāt dzīvi, ko es no tās vēlos un kas esmu savos 40 gados. Skaidri nolēmu vēlreiz un pa īstam atgriezties Latvijā, piedevām biju atradusi šo tehniku, kas man ir tagad salonā – japāņu masāžas tehnika, galvas SPA, kas sevī apvieno gan skaistumkopšanu, gan dod arī pirts pieskārienu ar zāļu tējām. Tā nav tikai vienkārša procedūra – tā ir arī emocionālā higiēna ar ēteriskajām eļļām, tas ir skaists piedzīvojums. Tā ir mana sirdslieta. Es to apguvu gan klātienē, gan neklātienē. Atbraucu, un visi notikumi savirknējās, viss veicās.

Kāpēc salonam tāds nosaukums? Vai tev ir kādas latgaliskas saknes?

Jā, mans tēvs ir no Viļakas. Rūžeņa ir arī jaunas sievietes tēls, un es gribētu, lai visas sievietes pēc mana salona apmeklēšanas sajustu sevī atdzimšanu. Japāņu masāžas tehnika ar ūdens palīdzību un ēteriskajām eļļām dod ķermenim mieru un relaksāciju pusotru stundu. Piedāvājam arī rebozo – tā ir meksikāņu masāžas tehnika, izšūpinot ķermeni, regulējas asinsspiediens un limfa. Te notiks arī kakao ceremonijas, pirmā jau 8. aprīlī. Te ir vieta, kur atnākt uzdejot, justies brīvi, padzert kakao.

Tagad Īrijas tev nepietrūkst?

Nē! Es vēlētos, lai Īrijas klienti brauktu šurp, arī lietuvieši un igauņi. Top plāns par pirti pie Vaidavas ezera, procedūrām, nakšņošanu un tūrismu. Ideju ir daudz.

LAINE BĀLIŅA.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007