Savējais tu būsi tikai Latvijā!

Iepazīstini Liesmas lasītājus ar sevi!

Dzimis esmu Valkas slimnīcas dzemdību nodaļā, bet uzaugu Ēveles pagasta Dakstos, precīzāk Saulītēs. Tas ir vēl aiz Jērcēniem. Līdz 18 gadiem izglītību ieguvu Ēveles pamatskolā, pēc tam trāpīju uz pēdējo iesaukumu obligātajā karadienestā Latvijas armijā.

Kur dienēji?

Rīgā godasardzes rotā. Instruktors.

Oho, tad jau tev visas tās maršēšanas, ieroča plecā ņemšanas un zemē likšanas postenī skaidras... Vai pats arī esi stāvējis godasardzē pie Brīvības pieminekļa?

Kā instruktors tur biju tikai vienu reizi, un tikai tāpēc, ka par to vienojos ar otru instruktoru. Jo instruktors tikai uzved un rīko maiņas. To reizi sarunāju tāpēc, lai zinātu sajūtu, kāda ir karavīram, stāvot godasardzē. Neapšaubāmi, tās sajūtas nevar izstāstīt, tas ir prieks un lepnums par to, ka esi latvietis! Pēc armijas aizgāju dzīvot uz Valku, kur pašā pilsētā nodzīvoju 12 gadus. Pēc tam no Valkas pārvācos uz Burtniekiem, kur dzīvoju arī tagad.

Ko tavā izpratnē nozīmē vārdi emigrants un remigrants?

Uzskatu, ka emigrantam ir daudzas nozīmes. Ja dodies uz ārzemēm peļņas nolūkos, tu tāpat esi emigrants, jo tu taču emigrē. Tajā pašā laikā, ja dodies prom cita iemesla pēc, piemēram, bēgot no kaut kā, tu arī esi emigrants. Mans variants bija tas, ka es devos pie brāļiem tīri ar nodomu nopelnīt. Nu, remigrants ir tas, kurš atgriežas. Kad pirmoreiz atgriezos, es biju 100% pārliecināts, ka atpakaļ vairs nebraukšu, taču – nekad nesaki nekad! Labi, otrs periods ārzemēs man bija ļoti īss, toties ļoti garš un sarežģīts, ilgi stāstāms bija tas, kā es nokļuvu atpakaļ Latvijā.

Kad un kāpēc pirmoreiz izdomāji doties uz ārzemēm?

Tas bija pirms apmēram 15 gadiem. Es jau strādāju Latvijā, toreiz tā bija Valkas pilsētā apsaimniekošanas nodaļa, viss it kā bija OK. Bet brāļi, viņi visi trīs šobrīd jau Īrijā ir kādus 30 gadus nodzīvojuši, mani aicināja pie sevis. Vēl man ir māsa, viņa joprojām dzīvo Dakstos. Brāļi teica, lai, neskatoties uz to laiku, cik es tur būšu, lai es vienkārši paskatoties, kā tas ir...

Pastāsti par savu pirmo pieredzi ekonomiskajā trimdā?

Apmēram 60 kilometrus no galvaspilsētas Dublinas ir tāda pilsētiņa Portlaoise, tur visi trīs mani brāļi dzīvo. Es sāku strādāt – turpat arī brāļi strādāja – lielākajā apzaļumošanas kompānijā. Tur arī man šie trīs gadi pagāja.

Ko tu tur ikdienā darīji?

Man bija ļoti interesants darbs! Visus tos zaļos krūmiņus, daudzi no kuriem Latvijā varbūt nemaz neaug, jo Īrijā augu valsts ir nedaudz citādāka, es veidoju par figūrām – zilonīšiem, zaķīšiem... Tas sagatavošanas process galīgi nav vienkāršs. Krūma veidošana notiek gadiem. Tu iesāc ar leju, pēc tam pārej uz augšu... Pati pēdējā ir galva. Tas nav tā, ka tu pieej un to visu vienā gadā izdari. Krūms tiek veidots par konkrēto figūru vairākus gadus. Tas ir tīrs roku darbs, pie tam ļoti interesants darbs un tikai privātās teritorijās. No sākuma, kamēr tu vēl īsti neko nemāki, tev dod vieglākos darbiņus, piemēram, pavisam vienkārši krūmiņus apcirpt. Kad tu gribi jau tikt iekšā tajos dārzos, kur savās muižās dzīvo un savus dārzus uztur miljonāri, tad nākas mācīties, kā to pareizi darīt. Tā nauda, ko tur nopelni, ir viena lieta, bet pieredze, ko iegūsti, jau ir kas pavisam cits. Papildus tu redzi viņu kultūru, redzi, kā tie paši Īrijas miljonāri dzīvo. Viņi patiešām ir miljonāri! Par visu to nemaz vienā reizē neizstāstīt...

Vai nav tā, ka viņš tevi par kādu trešās šķiras cilvēku uzskata?

Nē. Vismaz īstajiem īriem tas noteikti nav raksturīgi. Piemēram, es pie viņiem nāku kā dārznieks, tad nu viņš sākumā pa visu izvadā, izstāsta, kas kur ir, ko un kādā veidā viņš pēc mana darba grib redzēt. Daudziem pat ir projekti, kam kurā vietā viņa dārzā jābūt. Kad tu tur sāc darīt, tu braukā pie šī cilvēka divus trīs mēnešus diendienā. Un tad viņi mani sauc iekšā uz pusdienām pie kopējā galda. Es daudzas reizes esmu iebildis, ka esmu taču netīrs un tā... Nē, tas viņu galīgi netraucē! Un es sēdu pie galda un pusdienoju kopā ar visu miljonāra ģimeni. Jā, īri nešķiro cilvēkus, viņiem visi ir vienādi.

Tavs statuss, kad izmācījies, laikam taču bija daiļdārznieks.

Jā, es arī mācījos kā daiļdārznieks, ieguvu šo sertifikātu, taču to nākas ik pēc trim gadiem atjaunot. Ja es tagad atkal gribētu Īrijā strādāt, man tas būtu jāatjauno. Nu, tas jau ir daudz vieglāks process.

Kāpēc atgriezies un ko pēc tam darīji Latvijā?

Es zināju, ka nebūšu Īrijā uz ilgu laiku. Nebija domāts tur trīs gadus palikt. Tomēr beigās saņēmos un braucu uz Latviju, jo esmu vienmēr teicis, ka savu dzīvi saistīšu tikai ar mūsu valsti. Atbraucis Latvijā, dzīvoju Valkā un strādāju celtniecībā, tās firmas gan ik pa laikam man mainījās. Ilgus gadus nostrādājis celtniecībā, sapratu, ka man vajag arī kādu dokumentu šajā jomā iegūt. Tā nu es mācību centrā SIA BUTS ieguvu iekšdarbu speciālista sertifikātu. Kad dokuments bija rokā, sapratu, ka varu mēģināt strādāt arī pats sev. Tā tika nodibināta SIA Stalbe būve.

Cik ilgi tavs uzņēmums jau strādā?

Firma ir ļoti jauna, to nodibināju tikai pērnā gada vasarā, kad biju atgriezies no Īrijas jau otro reizi.

Otrā reize Īrijā... Atkal gribu dzirdēt tavus argumentus.

Tas ir pavisam interesants stāsts! Bija oficiāli izziņots kovida laiks, man Latvijā darbs izbeidzās, un atkal brāļi piedāvāja man braukt uz Īriju, jo pie viņiem vēl nekādu ierobežojumu nebija. Daudz nedomājot, devos turp, jo domāju, ka tur ilgi nepalikšu, ka tas kovids ātri beigsies. Īrijā strādāju sava brāļa firmā KT Landscape, arī tā nodarbojas ar apzaļumošanu. Arī brālim uzreiz pateicu, ka esmu ieradies tikai uz pāris mēnešiem. Kad sapratu, ka kovids tomēr tik ātri nebeigsies, sākās pats interesantākais. Jau taisījos lidot uz Latviju, un tajā brīdī aizvēra robežas! Un vairs gribēdams nevarēju tikt atpakaļ. Un tad sākās... Es ļoti daudz laika pavadīju internetā, arī zvani, e-pasti un viss pārējais. Zvanīju un vaicāju, kā varu tikt uz Latviju, tad man atbildēja, ka airBaltic ir tā sauktie repatriācijas reisi. Zvanīju uz airBaltic, bet tur visi reisi jau pilni! Tad nosūtīju īsziņu satiksmes ministram, tolaik tas bija Tālis Linkaits. Varu pateikt godīgi, ka, tikai pateicoties viņam, tiku atpakaļ uz Latviju. Viņš man atbildēja, ka manu lūgumu aizsūtīs uz airBaltic, ka vienam cilvēkam vēl vajag vienu vietu lidmašīnā atrast. Pēc divām dienām saņēmu atbildi no airBaltic, pēc tam bija arī zvans, ka izlidošana pēc divām dienām tādā un tādā laikā. Protams, tie repatriācijas reisi nebija par brīvu, taču tobrīd tas man bija vienaldzīgi – es vienkārši gribēju atpakaļ uz Latviju! Kopš tā laika es zinu – šī ir mana vieta, mani neizkustinās no Latvijas nekādi (smaida)!

Un tad nodibināji savu firmu...

Jā. Jo sapratu, ka vienā vietā, kur ej strādāt, tev dod iespēju to darīt par minimālo algu, otrā vietā varbūt maksā kādu nieku vairāk... Sapratu, lai izdzīvotu, vajag vairāk! Arī man, tāpat kā visiem, kovida laiks bija ietekmējis finansiālo situāciju, bija iekrājušies nesamaksāti rēķini... Pateicoties savai firmai, es no tā visa tiku vaļā!

Tomēr tu no Īrijas atgriezies ja ne gluži ar mārciņām pilnu koferi, tad ar kādu naudas kuļķenīti gan...

Kaut ko iekrājis biju. Taču bija iespējas, kā to visu tērēt. Tu varēji samaksāt uzreiz visus iekrājušos rēķinus vai tomēr riskēt un naudu ieguldīt biznesā, cerot, ka izdosies nopelnīt un tos rēķinus tad samaksāt. Es izvēlējos vispirms ieguldīt.

Tur, ārzemēs, taču tomēr bija ne tikai darbs. Ar ko aizpildīji brīvo laiku?

Lielākoties ar to pašu, ar ko nodarbojos Latvijā – ar sportošanu. Īrijā ļoti populārs ir futbols, tad nu mēs, visi brāļi, spēlējām futbolu amatieru līmenī. Arī Īrijā nodarbojos ar skriešanu, ko daru joprojām. Vēl katru otro svētdienu mēs, visi četri brāļi, braucām okeānā makšķerēt. Tur laiks paiet ļoti ātri.

Daudzi sprīdīši pēc tāda laika vairs īsti neatrod ceļu mājup. Kas bija tavs magnēts šeit, Latvijā?

Viena vienīga lieta. Kad aizbraucu pirmoreiz, man vēl nebija ģimene nodibināta. Jau toreiz biju apņēmies mūžam nedzīvot ārzemēs, jo man ir Latvija. Man pašam šķiet, ka iekšēji esmu lielākais Latvijas patriots (smaida). Esmu taču Latvijas armijā godasardzes rotā dienējis. Otro reizi braucot, jau biju divu bērnu tēvs, tāpēc skaidri zināju, ka būšu atpakaļ, aizbraucu tikai nopelnīt.

Rezumēsim to dzīves pieredzi, ko guvi svešumā. Labās un gan jau arī sliktās lietas...

Labo lietu ir ļoti daudz, ne uzskaitīt. Pirmkārt, tu redzi un saproti citu cilvēku kultūru, no tā tu vari ļoti daudz mācīties. Kaut vai to, ka visi cilvēki ir vienādi, nekad nevajag vērtēt cilvēku naudas izteiksmē. Otra lieta, ko ieguvu, nāk no īru mentalitātes – viņi ir ļoti mierīga tauta. To mierīgumu esmu spējis no viņiem iemācīties, man daudzi teikuši, ka esmu stresu pazaudējis. Tā tas arī reāli ir. Gandrīz vai vienīgā lieta, kas man Īrijā nepatika, bija laika apstākļi. Vējš, aukstums, lietus... Īrijā viņi pie plus 5 grādiem met nost kreklus un dodas sētā cept gaļu, mēs tādā laikā staigājam biezās kurtkās. Arī es Īrijā ar biezo jaciņu staigāju, lai nesapūš! Viss pārējais no Īrijas man tiešām ir tikai tāda patīkama pieredze.

Ar ko šobrīd nodarbojas tavs uzņēmums Stalbe būve?

Patlaban firma atrodas tādā snaudas režīmā. Ik pa laikam parādās kādi piedāvājumi, taču es gaidu to brīdi, kad būs īstais (smaida). Esmu gatavs uzbūvēt māju no nulles līdz atslēgai, tieši tā tapa arī mans pirmais objekts, kad pasūtītājam divatā četrarpus mēnešos uzbūvējām 68 kvadrātmetrus plašu māju Valkā. Sīkos darbiņus es neņemu, jo tie vienkārši neatmaksājas.

Ko tu varētu ieteikt saviem vienaudžiem, faktiski arī vēl krietni jaunākiem mūsu valsts cilvēkiem, kuri, iespējams, savu dzīves laimi gatavi meklēt ārpus dzimtenes?

Par šo tēmu esmu daudz runājis ar ārzemēs dzīvojošiem latviešiem, piemēram, tajā pašā Dublinā. Kad atbraucu atpakaļ uz Latviju, es sapratu vienu lietu, un no tās arī būs mans ieteikums. Ja kādam gados jaunam vai arī vecākam cilvēkam ir vēlme doties uz ārzemēm vienalga kādos nolūkos, tad dari to! Ja neizdarīsi, nekad neuzzināsi, kā tur ir... Vienmēr vajag darīt, ja esi 100% pārliecināts. Ja neesi, padomā. Ārzemēs neapšaubāmi iegūsi kādu pieredzi. Bet nekur nav labāk par Latviju. Nekad! Nekur tevi necienīs vairāk kā Latvijā, jo šeit tu esi savējais. Tikai šeit! Citur tu būsi latvietis, bet tu nebūsi savējais. Savējais tu būsi tikai Latvijā, un tas ir galvenais, kas jāatceras.

PRIEKS STRĀDĀT LATVIJĀ. Ivars Stalbe pie paša darinātā reklāmas stenda blakus savai darba vietai – Strenču pilsētas kultūras namam.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007