Seniori gribētu labākas vecumdienas

IESPĒJAMAS PĀRMAIŅAS, tā sarunu un diskusiju rezultātus ministrijās un Saeimā raksturo LPF priekšsēdētājs Andris Siliņš. Mazsalacas seniori gan bija pārliecināti, ka uz krasām pārmaiņām, augstāku pensiju būtu visai naivi cerēt.

Anta Lūsas foto

Mazsalacas seniori pagājušās nedēļas nogalē tikās ar Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) priekšsēdētāju Andri Siliņu. «1. oktobrī pensijām sagaidāms pielikums 1,58 procenti no to apmēra. Maksimālā summa, kas varētu nākt klāt, ir 4,91 eiro, tātad vidēji ap četriem eiro. Ko veiksmīgi izdevies paveikt šovasar? Savākt 70 tūkstošus Latvijas pensionāru parakstu, lai turpmāk par pensiju indeksāciju valstī runātu citādi. Proti, indeksējot pensijas, būtu jāņem vērā, kā valstī pieaug algu apmērs. Algas cēlušās strauji, tāpēc  būtu svarīgi, lai pensiju pieaugums būtu vismaz 8 vai 9 eiro mēnesī. Tāpat jau oktobrī Saeimā diskutēs, kā jāmainās indeksācijas apmēram atkarībā no darba stāža, jo Latvijas pensionāru lielākā daļa ir nostrādājusi 30 un vairāk darba gadus,» stāstīja Andris Siliņš un informēja par daudzām citām aktualitātēm, kuras pensionāru federācija risina valsts līmenī.Ko par senioru  dzīvi Mazsalacā spriež paši pensionāri? «Valstī ir jāsakārto veselības aprūpes sistēma. Ir jābūt vai nu veselības vai sociālajai apdrošināšanai, jo, ja cilvēkam par 30 eiro jāpērk pāris paciņas zāļu, tas ir ļoti dārgi. Mani, paldies Dievam, tas neskar, bet aptiekā redzu, cik cilvēkiem naudiņa tur jāatstāj, un pensionāri saka: nevaru samaksāt. Tad aptiekāri cenšas nākt pretim, raksta viņus parādnieku sarakstos. Šī situācija ir nepieņemama,» sprieda Vēsma. Arī Anita atzina, ka veselības aprūpes pakalpojumi ir ne tikai dārgi, bet, gaidot uz valsts apmaksātajiem, tie kļūst arī nepieejami. Anita stāsta, ka, lai tiktu rindā valsts apmaksātā rehabilitācijas programmā, jāgaida trīs gadi, bet Aldis stāstīja, ka valsts apmaksātu acu operāciju gaidot jau divus gadus un turpinot būt šajā neizprotamajā gaidītāju sarakstā. Pensionāri stāsta, ka atslēgas vārds ir — atteikšanās. Atteikšanās no jauniem apaviem, došanās uz Valmieru, kāda kultūras pasākuma apmeklēšanas, lai būtu samaksāti rēķini, varētu nopirkt malku, pārtiku un medikamentus. «Esam pensionāri, kas padomju gados ir daudz strādājuši, darba stāžs liels, bet pensijas mazas. Esam no tiem, kuri gribētu Latviju apskatīt, sabiedriskos pasākumus apmeklēt, bet ceļa izdevumiem, ieejas biļetēm uz teātri, piemēram, nevaram tik daudz līdzekļus tērēt. Jā, es atsakos,» noteica Anita, bet Aldis piebilda, ka pensionāru netiešais atbalsts ir pašu rosīšanās.