Tas jauneklīgais «Kalāču» muzejs!

Viens no šādiem kultūras bastioniem atrodas un Eduarda Veidenbauma piemiņu glabā dzejnieka dzimtas mājās «Kalāčos». Pavisam netālu no Valmieras. Lai gan «Liesma» muzejā viesojusies vairākkārt, tas arvien spēj pārsteigt ar patīkamiem jaunumiem. Arī šajā reizē, tiekoties ar memoriālā muzeja vadītāju ANDRU ĶĪSI un muzejpedagoģi BAIBU ROZI, uzzinājām daudz interesanta, arī par to, kā «Kalāči» nebaidās un spēj iet līdzi laikam.

«Joprojām esam pašvaldības iestāde, vienīgi atšķirība ir tāda, ka iepriekš kā struktūrvienība bijām patstāvīgāka, bet pašlaik Cēsu novadā ir Cēsu muzejs, zem kura esam arī mēs kā šī muzeja struktūrvienība. Savā ziņā tas pat ir labāk.

Pašlaik ir projektu laiks, un daudzas lietas mums nav jāskaidro. Iepriekš, kad bijām Cēsu kultūras pārvaldē, cilvēki ne vienmēr izprata muzeju specifiku, tagad vieglāk strādāt, jo zinām, ko muzejā dara, kādi ir specifiskie jautājumi. Tas atvieglo darbu,» stāsta muzeja vadītāja Andra Ķīse.

Cik darbinieku esat muzeja štatā?

Kopā ar tehniskajiem pusslodzes darbiniekiem esam četri, pilnas slodzes darbinieki esam divi – es kā vadītāja un muzejpedagogs. Taču patiesībā visu, ko vajag, darām abas kopā. Rakstām projektus, vadām ekskursijas, veidojam izstādes.

Vai par «Kalāču» muzeju ir liela interese?

Pēdējos divos gados esam pārkāpuši apmeklētāju trīs tūkstošu slieksni, iepriekš bija ap diviem tūkstošiem. Mums ir jauna ekspozīcija, pie mums to apskatīt un pieredzes apmaiņā brauca arī kolēģi no citiem muzejiem. Pagājušajā gadā jūnija sākumā bija liels Muzeju dienas pasākums tieši «Kalāčos», jo par šo jauno ekspozīciju par Eduardu Veidenbaumu ieguvām Muzeju biedrības gada balvu kā labākā ekspozīcija. Pie mums pabija arī pārstāvji no Valmieras novada pašvaldības.

Mums bija arī projekts «Vairāk gaismas», caur kuru īstenota izstāde, ar kuru muzejā aizsākās jauna virzība, īpašu uzmanību pievēršot darbam ar jauniešiem, tostarp saistībā ar mentālo veselību. Šī projekta ietvaros darbojās arī mākslas rezidences, kurās divus gadus bija iesaistīti šie jaunieši. Arī šis virziens daudzus interesēja, kā to darām. Pašlaik kopā ar citiem Cēsu novada muzejiem mums noslēguma fāzē iegājis projekts «Nosūtījums uz muzeju», kurā, sadarbojoties ar sociālajiem dienestiem, slimnīcām, piedāvājam īpašu programmu. Tā ka mums ir piedāvājumi arī sociālajā jomā.

Baiba, pastāstiet, lūdzu, par šo programmu!

Tas nav mūsu atklājums, šī programma jau darbojas vairākās valstīs. Un tas jau ir pierādīts, ka kultūra nāk par labu veselībai. Ir dažādi pētījumi par to. Tie vairāk ir par psihisko veselību, sirds un citām slimībām. Anglijā ārsts pat pacientus nosūta uz kultūras aktivitātēm. Šis ir starptautisks projekts. Mēs esam projektā piesaistījuši amatniekus, māksliniekus, piedāvājam arī tieši muzeja saturu, piemēram, dzejnieka muzejā, ir nodarbības, kas saistītas ar mūziku un dzeju. Doma ir, ka varam būt tuvāk gan veselajam, gan slimajam cilvēkam.

Ir pētījums, ka gada laikā cilvēks saskaras vismaz ar četriem mentāliem izaicinājumiem, tā var būt gan izdegšana, gan trauksme, tuvinieka zaudējums, un šī programma ļauj tikt galā ar šiem izaicinājumiem, programma atvieglo arī veselības sistēmu, jo varbūt cilvēks ar savu problēmu atkal un atkal ietu pie sava ģimenes ārsta, veiktu daudz izmeklējumu, bet tajā vietā viņam varbūt vajag tikai nosūtījumu uz kultūru, mūsu gadījumā uz muzeju. Tā ir iespēja iziet ārā no mājas, kaut kur piedalīties, pabūt kopā ar citiem cilvēkiem, līdz ar to justies labāk. Mēs esam viena no divām pašvaldībām, kas šo programmu izmēģina. Un mēs tiešām arī redzam, ka tas ir ļoti vērtīgi. Sākumā cilvēks atnāk ar sajūtu, ka sociālais darbinieks viņu ir piespiedis, ka nepatiks, jo nav pieradis iziet sabiedrībā. Domā, ka muzejs noteikti nav priekš viņa. Nodarbības notiek grupās no astoņām līdz desmit nedēļām. Mums ir pilnīgs apliecinājums, ka nodarbības šajā programmā cilvēkus izglābj no psihiatriskām slimnīcām. Ir tik emocionāli spilgti redzēt, kādi šie nodarbību apmeklētāji bija pirms tām un kādi ir noslēgumā. Citās valstīs grupas tiek veidotas vai nu viena vecuma cilvēkiem, vai arī, piemēram, vīriešiem vai sievietēm, arī imigrantiem. Mēs izlēmām, ka sociālie dienesti pie mums sūtīs dažādus cilvēkus darbam jauktā grupā vecumā no 16 līdz simt gadiem. Ticam, ka tam ir pievienotā vērtība, jo vienlaikus tā ir iespēja būt kopā ar dažādiem cilvēkiem. Starp citu, piedalās arī cilvēki, kuri paši nodarbojas ar kultūru, raksta projektus, arī pansionāta iemītnieki, jaunieši ar uzvedības problēmām, ar atkarībām. Viņi atnāk kā savstarpēji nepazīstami cilvēki un beigās kļūst par saliedētu grupu. Cits citam nes zaptes, ada zeķes.

Andra: Beigās viņi vairs nevarēja sagaidīt nākamās nodarbības. Cilvēki gandrīz jau stāvēja rindā, lai piedalītos.

Baiba: Ļoti ceram, ka šo programmu varēsim turpināt, bet, kā zināms, visas labās idejas beidzas finanšu trūkuma dēļ. Taču esam pārrunājuši, cik varētu padarīt bez naudas, lai vismaz vienu programmu gadā varētu īstenot. Idejiskā līmenī arī pašvaldība mūs atbalsta. Ceram, ka pārliecināsim arī ministrijas. Janvārī paredzēta darba grupas sanāksme, kurā piedalīsies vairāku ministriju pārstāvji, lai arī valsts līmenī saņemtu atbalstu. Piemēram, Vācijā valsts apmaksā veselības programmu, ģimenes ārsts drīkst pacientu nosūtīt. Par to varam tikai sapņot.

Kā muzejpedagogs droši vien arī skolu klases uzņemat.

Jā, skolu klases skaita ziņā ir vislielākie apmeklētāji.

Andra: Runājot par sadarbību, tā laba izveidojusies ar jauniešiem. Skolām izteikts piedāvājums arī saistībā ar jauno ekspozīciju, kurā ir divas jaunas programmas, viena saistīta ar mentālo veselību, kur tiek sniegta pirmā psiholoģiskā palīdzība kopā ar Veidenbaumu, caur viņa situācijām, un jaunieši mēģina izprast viņa jūtas, pārdzīvojumus, prāta stāvokļus, mēģinot tos attiecināt uz sevi. Saprast, ko var darīt, lai palīdzētu paši sev, ja jūties līdzīgi Veidenbaumam. Otra programma ir saistīta ar drāmu, kur dzejoļus parādām ar drāmas metodēm, mums bija iespēja satikt norvēģu drāmas pedagogu, kur arī tika radīta šī programma. Tiek organizētas orientēšanās spēles ārā. Mums ir izveidojusies muzeja jauniešu grupa, dodam viņiem iespēju pašiem organizēt savu pasākumu, kas šī gada augustā notiks jau trešo reizi – «Veidenfests» (jauniešu izdomāts nosaukums).

Baiba: Kopīgi uzrakstījām pirmo projektu, ar mērķi jauniešiem mācīties kopā ar kultūras profesionāļiem, kā rīkot labas kvalitātes kultūras pasākumus. Visi bija ļoti atsaucīgi, notika gan praktiskas, gan teorētiskas nodarbības, kā festivālu organizēt. Visiem par pārsteigumu, festivāls bija ļoti kvalitatīvi noorganizēts, labas atsauksmes bija arī no māksliniekiem, visi labi novērtēja. Jaunieši arī turpina festivālus organizēt, paši meklē finansējumu, izvēlas vērtības, par kurām viņi grib runāt. Mēs viņus atbalstām. Viens no viņu saukļiem ir, ka pasākums ir no omītes līdz pankam. Un tas nav pasākums, ko jaunieši rīko jauniešiem. Arī mākslinieki, kurus viņi uzaicina, ir zināmi dažādu paaudžu apmeklētājiem, pierādot, ka ne mūzikai, ne dzejai nav vecuma. Ļoti apmeklēts un populārs bija festivāla kliegšanas kambaris. Kliedza visi – gan ģimenes ar bērniem, gan omītes un opīši, izveidojās pat rinda uz kambari. Šogad tēma būs «Kā tev iet?». Saistība ar Veidenbaumu ir tāda, ka arī dzejnieks gāja pie cilvēkiem, aprunājās ar viņiem, arī pie tādiem, kas citiem nepatika, pajautāja, kā viņiem iet. Tas ir svarīgi – cilvēkam būt kopā ar citiem. Pagājušajā gadā tēma bija «Par ko tava dvēsele kliedz?». Tika aptaujāti cilvēki, un pēc tam atbildes tika atskaņotas. Man pašai bija prieks par aktivitāti klētiņā «Viens pret vienu», kur bija izvietoti divi krēsli – viens māksliniekam, otrs klausītājam. Sarunas nenotika, bet tika nolasīts viens dzejolis vai nodziedāta dziesma. Cilvēki no klētiņas nāca ārā ar asarām acīs, jo tā sagadījās, ka dzejolis bija trāpīgs tieši šim klausītājam. Patiesībā tā bija jauna pieredze abām pusēm.

Jauniešus neierobežo reāli apstākļi. Viņi izdomā un dara. Šogad viņi uzrunāja rakstnieku Ervīnu Vardi un sarunāja, ka viņš ar laivu brauks pa mūsu dīķi un no tā lasīs savus stāstus.

Andra: Ir ļoti labi strādāt ar jauniešiem, jo viņiem ir domu lidojums un spēja tās arī realizēt.

Būsiet izaudzinājuši labus kultūras darbiniekus!

Jau tagad redzam, kā pēc šīm mākslas rezidencēm jaunieši aug. Tas ir pārsteidzoši! Daži tagad jau paši raksta dzeju, veido pasākumus. Ar viņiem kopā esam nu jau piecus gadus. Taču darbojamies ne tikai ar jauniešiem. Pavasarī mums būs viens liels pasākums – 1995. gadā muzejā bija pasākums «Kalāčojums», kurā piedalījās vairāki Latvijā zināmi mākslinieki, un izdomājām, ka šogad maijā, pēc trīsdesmit gadiem Eduardos, šo pasākumu vajag atjaunot. Varbūt pat tas sauksies «Atkalāčojums». Pasākumā aicinām piedalīties dažādu jomu māksliniekus, lai radītu mūsdienu mākslas izstādi un atskatītos uz iepriekšējām.

* * *

Un tā ir tikai daļa no interesantā, kas notiek mazajā Ed. Veidenbauma memoriālajā muzejā «Kalāčos». Tādēļ silti iesaku aizbraukt pašiem un par to pārliecināties.

«KALĀČI» ir iekļauti kultūrvēstures pieminekļu sarakstā. Dzejnieka dzimtas mājās izveidota āra ekspozīcija, ko iespējams apskatīt jebkurā gadalaikā, tostarp noklausīties rakstnieka Andra Akmentiņa netradicionāli veidotus stāstījumus. Par āra ekspozīciju stāsta muzeja vadītāja Andra Ķīse. Ārijas Romanovskas foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007