Ilona Fērmane, teksts un foto

Valmieras Kultūras centra jauktais koris «Valmiera» gatavojas savai 50 gadu jubilejai.

Viņam pagaidām nav sava vārda, jo, kā dzirdēju, vārdu piešķirot tikai pilngadību sasniegušiem ehinopšiem, nevis vāriem puļķīšiem, kad vēl nav zināms, kas no tādiem izaugs. Tikai tad, kad ehinopsis spējis izslieties pieauguša kaktusa augumā, ir apbruņojies ar pilnu adatu komplektāciju, ieguvis savu divkājaino asistentu, radījis bērnus un visādi citādi pratis dzīvē labi iekārtoties, piedevām arī ziedējis vismaz pāris reizes, tikai tad viņš ir tiesīgs pieņemt īpašu vārdu.

Todien diezgan cītīgi pūta vējš un mazus, drebelīgus vilnīšus spītīgi braucīja Gaujas straumei pret spalvu.

«Vai jūs kaut ko nopietnu arī rakstāt?» reiz kāds esot jautājis bērnu grāmatu autoram Viktoram Jakobsonam, nekādā ziņā negribēdams ar to noniecināt līdzšinējo veikumu, tomēr tāds viedoklis nereti pasprūk ne vienam vien vārdos vai domās, jo šķiet, ka bērnu literatūra ir viegls un nenopietns žanrs.

Dzeja mūsu dzīvē ir daudz klātesošāka, nekā varam iedomāties. Kā nebūs, ja viss pasaules uzbūves latviskais kods ir ielikts tieši tautasdziesmās!

Pērnā gada aprīlī, kad Valmieras Kultūras centra vīru koris «Imanta» ar vairākiem koncertiem svinēja savu 70 gadu jubileju, lai nu kuram, bet kora ilggadējam diriģentam un kormeistaram, dziesmu un apdaru autoram Ilmāram Lāzo bija rezervēta goda vieta skatītāju pirmajā rindā, taču dažādu iemeslu dēļ viņš ierasties nevarēja.

Otrais skats – Jānis viens pats

Katrs, kurš šajā pasaulē nodzīvojis pietiekami ilgi, nenoliegs, ka dzīve dažreiz ir līdzīga teātrim.

Ziedošais atmiņu dārzs

Svētdien bija brīnišķīgs laiks. Kur nu vēl vasarīgāku un ziedošāku kapusvētku dienu!

Tūristi no draudzīgās Halles

Pagājušajā vasarā, kad pie mums viesojās Valmieras sadraudzības pilsētas Halles koristi no Vācijas, mājup viņi devās labi atpūtušies un iepriecināti par viesmīlību.

IVETAI BUŅĶEI 7. jūnijs bija pēdējā darba diena. Rūjienā un tās apkārtnē Ivetu daudzus gadus pazīst kā lauksaimniecības konsultanti, piedevām ne kā biroja teorētiķi, bet arī praktiķi, kura prot strādāt dārzā, tīrumā, kūtī un zina katra nopelnītā centa sūrumu un cenu.

Soli pa solim tuvojamies jūlijā gaidāmajiem Dziesmu un deju svētkiem, kad atkal vienuviet saplūdīs un manifestēs viss latviskais, kas mums kā tautai pieder, ko esam spējuši saglabāt, attīstīt un uzturēt dzīvu.

Jūs neticēsit, bet ir iespējams brīnumainā veidā nokļūt gan atpakaļ Ziemassvētkos, gan Dziesmusvētkos, gan vienkārši svētkos, kurus rada kora mūzika un cilvēku pašaizliedzīga tautas tradīciju kopšana. Tieši tā tas notika nupat pagājušās nedēļas nogalē, 7. janvārī, Trikātas kultūras namā, kur tradicionālajā koru sadraudzības koncertā «Zvaigznēm līdzi» tikās seši kori no Valmieras, Limbažiem, Strenčiem, Smiltenes un mājinieki no Trikātas.

Uzaicinot uz sarunu un piesakoties apciemot Kocēnu kapu pārzini ROBERTU SLUCKI, jau telefonsarunā no viņa strāvo atsperīga enerģija, sirsnīga atvērtība un pretimnākšana.

9. septembrī Kocēnos notika Zemkopības ministrijas reģionālā konference, ko rīkoja Valsts Lauku tīkls.

Kādreiz televizoru remontdarbnīcas izskatījās pavisam citādi – ne tādas kā tagad Valmierā, Cēsu ielas baltu ķieģeļu divstāvu ēkā, kur darbnīcai ir lieli, gaiši logi un visai nelielajā telpā satilpst daudz televizoru, jo arī tie tagad ir pavisam citādi nekā agrāk.

Bēru ceremoniju vadītājus tautas valodā joprojām dēvē par izvadītājiem, retāk – par apstāvētājiem, un viņu lielākais vairums ir tieši kultūras cilvēki, skolotāji.

Ceturtdien, 25. augustā, pie Sv. Sīmaņa baznīcas bija piestājis liels, komfortabls autobuss un atvedis Halles koristus.