Top Zelta ganāmpulks

Ka Jēru klubs ir apņēmies iegādāties un apmeklētājus iepazīstināt ar Latvijā pieejamajām aitu šķirnēm. Tomēr ar to jaunumi nebeidzas – Jēru klubs ir arī ieguvis preču zīmes «Radīts Valmieras novadā» lietošanas tiesības, kā arī Ilze aizvadītajā sezonā piedalījās raidījumā «Īstās latvju saimnieces». Gan par zelta ganāmpulka veidošanu, gan citām Jēru kluba aktualitātēm tikāmies sarunā ar ILZI MITĀNI.

Par Zelta ganāmpulku

Tas ir šī gada Jēru kluba projekts – veidot zelta jēru izlasi. Pavasarī mums parasti ir daudz jēru, un vienmēr ierakstu mājaslapā, lai cilvēki brauc ciemos, ka varēs apskatīt jērus. Tomēr pavasaris ir tikai pats ieskrējiena laiks tūrismam, un visvairāk tūristus uzņemam vasarā. Brauc gan grupas, gan ģimenes ar bērniem un prasa, vai varēs pamīļot jēriņus, un tad jau ir mazliet par vēlu, jo viņi ir paaugušies un izlaisti ganībās. Normālā situācijā jērs tā arī aug, cilvēka roku neredzējis, jo man nevajag viņam skarties klāt, un tas nozīmē arī to, ka viņi nav paijājami un nevēlas nākt draudzēties. Tāpēc es izlēmu, ka vēlos izveidot ganāmpulku, ko tūristi varētu apskatīt, samīļot un iepazīt. Līdz šim mums šeit dzīvoja tikai viena aitu šķirne – Vācijas merino. Šobrīd jau ir iegādāti divi Romanovas šķirnes jēri, divi Ostfrīzijas piena aitu jēri, kā arī divas Il de France šķirnes mazulītes. Lai jēri būtu draudzīgi un uz cilvēkiem vērsti, es iegādājos tādus, kas ir barojami ar pudeli, un tas nav viegls darbs. Barojam četras piecas reizes dienā, bet, ja jēri ir pavisam maziņi, var barot pat visas sešas reizes dienā, un tas nebūs par daudz. Ar pudeli izbarots jērs būs pieradis pie cilvēka un nebūs tik tramīgs.

Tomēr apzināt dažādas Latvijas saimniecības un dabūt jērus arī ir izaicinājums. Latvijā ir padsmit aitu šķirnes, un šobrīd vēl nezinu, vai visas šķirnes varēsim dabūt, jo ir tikai dažas saimniecības, kurās audzē konkrēto šķirni, un ir arī tādas saimniecības, kas tos jērus nemaz nevēlas pārdot. Piemēram, Latvijā ir tikai divas saimniecības, kurās audzē Il de France šķirnes aitas, viena no tām mums atteica, bet no otras tomēr dabūjām divus jērus. Gadās arī tā, ka saimniecībā uz papīra ir konkrētā aitu šķirne, bet realitātē tā nav. Tomēr vēlos iegādāties jērus, kas atbilst šķirnes standartam. Tas nozīmē, ja cilvēkam ir interese par aitu audzēšanu, viņš varēs braukt pie mums iepazīties ar konkrēto šķirni un pavērot, kā visas izskatās. Man jau tagad ir interesanti salīdzināt šķirnes. Man teica, ka Romanovas šķirnes jēri ir lēcēji, Vācijas merino jēri tādi nav, un līdz tam mēs ar to nebijām saskārušies. Katrai šķirnei ir savas iezīmes, arī izskatā katra atšķiras.

Šobrīd esmu apzinājusi saimniecības, esmu jau aizrunājusi jērus, bet arī tas nav akmenī kalts. Jo pudeļu jērs rodas tad, kad aita viņu atgrūž, vai vienkārši metienā ir tik daudz jēru, ka visus nespēj izbarot. Neviens no aitas jēru nost nerauj, lai pārdotu mums.

Aitu vilnas granulas

Par projekta līdzekļiem iegādājāmies divas iekārtas, lai varētu ražot aitu vilnas granulas. Viena no iekārtām vilnu sacērt mazākās vienībās, un tad ir otra iekārta, kas veido granulas. Šobrīd demo variantā esam izveidojuši pirmās granulu porcijas, tiesa gan, ir jāatrod optimālais variants tam, cik lielos gabalos pirmā iekārta sacērt vilnu, jo otrajā iekārtā liek pavisam nelielus gabalus.

Šādas granulas izvēlējāmies veidot, jo nevar pārstrādāt tik daudz vilnas, cik mums ir, tikai dzijā. Mēs nespējam visu dziju realizēt, un arī «Limbažu tīnei» ir jāspēj to visu savērpt. Te sanāk, ka vilnu var izveidot granulās, ko var izmantot gan siltumnīcās, gan iekštelpu puķu podos, gan augstajās dobēs. Viena no labākajām granulu īpašībām ir tāda, ka vilna uzsūc ūdeni un pakāpeniski to atdod. Tas nozīmē – ieliec tās granulas puķupoda apakšā, un, laistot augus, granulas mitrumu uzsūc kā švamme, bet ar laiku atdod augam. Granulas var uzklāt arī kā mulču, tas nozīmē, ka mazās nezāles nesprauksies cauri.

Radīts Valmieras novadā

Gribējām pieteikties šai preču zīmei jau kādu laiku, tomēr sanāca tā, ka dzīves skrējienā palaidām garām pieteikšanās termiņus vai vispār aizmirsām pieteikties. Šoreiz veiksmīgi sagadījās, ka Guna Ķibere bija atsūtījusi uzsaukumu mazajiem uzņēmējiem, un uzreiz sanāca aizpildīt pieteikuma veidlapu. Un jau pēc mēneša bija svinīgais pasākums. Mēs veidojam gan vilnas dziju, gan izstrādājumus no aitu vilnas, aitādas, arī aitu vilnas granulas, jēra gaļas desiņas, pelmeņus, filcētas ziepes, jēru tauku ziepes. Tie ir mūsu produkti, ko piedāvājam, un šobrīd esam ieguvuši preču zīmes «Radīts Valmieras novadā» lietošanas tiesības.

Dalība «Īstajās latvju saimniecēs»

Tas bija piedzīvojums pusotra mēneša garumā pagājušajā vasarā. Vislielākais stress bija pēdējā dienā, kad es uzņēmu ciemiņus mūsu sētā. Kad pati braucu ciemos, es to izbaudīju. Raidījuma veidotāji mani uzrunāja, jo iepriekš jau bijām piedalījušies raidījumā «Vakariņš ar savējiem». Un es tā mazliet vieglprātīgi piekritu. Kad vēlreiz noskatījos «Īstās latvju saimnieces» iepriekšējo sezonu, domāju – uz ko tagad esmu parakstījusies? Iepriekš es raidījumu nebiju tā apzināti skatījusies un nekad nebiju iedomājusies, ka es varētu būt tā, kas uzņem. Tomēr biju jau pateikusi jā, un man nebija atkāpšanās ceļa. Grieta, jaunākā meita, tajā brīdī vēl bija maza, un tas bija veids, kā es mazliet varēju izkāpt no savas ikdienas, jo tajā pusotra mēneša laikā sanāca apceļot visu Latviju. Tas man dikti patika.

Tas bija arī liels darbs, jo gribot negribot, aizbraucot pie citiem ciemos, gribas salīdzināt ar to, kā ir manās mājās. Un tā vien šķita, ka nepadarīto darbu saraksts auga augumā. Vienreiz ar saimniecēm sēdējām un domājām, kas sievieti padara par saimnieci, un nospriedām, ka saimniece iziet savā sētā un redz visas nepadarītās lietas (smejas). Tā sanāca diezgan daudz strādāt, jo man gribējās visu izdarīt tā, kā man gribas. Kā arī bija taču karstākā tūrisma sezona! Un, tā kā es tiku izlozēta kā pēdējā saimniece, pie kuras ciemojas, te notika arī noslēguma pasākums. Tas bija vēl papildu stress, jo sabrauca ne tikai saimnieces, ar kurām piedalījos raidījumā, un filmēšanas komanda, bet arī iepriekšējo gadu saimnieču saimnieces, lai pasniegtu balvu. Un jāuzņem arī viņas!

Jebkura pieredze, kurai izej cauri, padara tevi stiprāku, un es nenožēloju absolūti neko no tā visa. Izņemot varbūt to, ka man gaļa varēja sanākt labāk. Un tā reizēm sanāk, ka savai ģimenei sataisu teju karaliskas vakariņas, bet, jo vairāk streso un jo vairāk mēģini izpildīties, jo vairāk tev nekas nesanāk. Tas jau nav vienkārši uzņemt ciemiņus, to visu pēc tam taču rādīja televīzijā! Raidījums deva jaunus kontaktus un draudzības, un aizvien reizi sezonā satiekamies ar saimniecēm. Protams, tikšanās reizes ir ļoti grūti noorganizējamas, jo esam katra no sava Latvijas stūra, un septiņām saimniecēm izbrīvēt vienu kopīgu vakaru ir neiespējami. Nesen arī visas satikāmies, un arī tad bijām tikai piecas.

ĪSTENI LATVISKA SĒTA. Ārijas Romanovskas foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007