Uz ko virzās pasaule

REKTORS. Gatis Krūmiņš Vidzemes Augstskolas jaunā inženierzinātņu korpusa atklāšanā 2014. gada 1. septembrī Valmierā, Tērbatas ielā.Foto no ViA krājumaNo kurienes nākat?Pēc izsūtījuma manu piederīgo sapnis bija atgriezties dzimtas īpašumos Lēdurgas pagastā. Kolīdz 90. gados, vēl manā studiju laikā, tas bija iespējams, pēc manas iniciatīvas tā notika, jo visu laiku tas sapnis manī bija dzīvs, lauki vienmēr  saistījuši. Tagad manas ģimenes mājas ir Lēdurgā, darbs Valmierā.Redzēju jūs, vēstures zinātņu doktoru, ar trompeti rokās.Pēc Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas pabeidzu Konservatoriju. Mana pirmā izglītība bija saistībā ar mūziku.???

Mūsu ģimenē mūzikas tradīcijas noturīgas. Vectēvs spēlēja vijoli dubultkvartetā, dziedāja, tēvs Aivars Krūmiņš bija trompetists, spēlēja kopā ar Raimondu Paulu un vadīja kādreiz populāro Rīgas estrādes orķestri. Taču tikai tad, kad sāku ar to nodarboties profesionāli, sapratu, ka mans talants nav tik liels, lai būtu visam mūžam augstā līmenī, arī sirds vilka uz citām lietām, un pievērsos vēsturei, kas mani vienmēr bija interesējusi. To nekad neesmu nožēlojis, mūzikas izpratne saglabājusies, bet gan maģistra, gan doktora grādu ieguvu vēsturē. Kāds bijis jūsu interešu loks vēsturē?Ekonomiskā vēsture, galvenokārt — agrārā reforma Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, kas tika sākta ar Breša zemniekiem un pabeigta jau neatkarīgās Latvijas laikā; privatizācija. Tas arī bija manas disertācijas temats. Samērā jūtīga tēma, tā man likās ļoti aktuāla, arī es pats esmu zināmā mērā iekšā tajos procesos. Vēsturi neesmu pametis, tagad esmu to izvērsis savādāk: esmu darba grupā, kas valsts simtgadei gatavo grāmatu par Latvijas tautsaimniecību simt gados. Sadarbībā ar izdevniecību «Jumava» un «Ekonomistu apvienību 2010» grupā darbojas liels skaits vēsturnieku, arī ekonomisti — Ojārs Kehris, Uldis Osis, Edmunds Krastiņš un citi, kas savulaik pieņēma lēmumus Latvijai būtiskā laikā. Vai šajos gados mainījies jūsu skats uz agrāro reformu?Lielos vilcienos — nē. Disertāciju rakstīju pirms astoņiem gadiem. Šai tēmai biju pieskāries arī maģistra darbā, tur bija Breša zemnieki un tas laiks, bet kopumā arī tagad domāju līdzīgi. Daudzas lietas bija saistītas ar ārējiem tirgiem un daudziem citiem ārējiem apstākļiem. Protams, bija arī daudzas kļūdas, no kurām lielākā — tā, ka ēkas atdeva vieniem, bet zemi zem tām citiem. Tas ļoti sarežģīja attīstību, saimniekošanu. Bet kopumā reforma bija nenovēršama, kolhozu sistēma nebija dzīvotspējīga, jo ļoti lielā mērā balstījās uz valsts tiešo atbalstu, tāpat kā pārējā ekonomika, kas bija tendēta uz militārām vajadzībām. Neatkarīgā Latvija pazaudēja noieta tirgu, jo lielo daļu produkcijas līdz tam izveda uz Krieviju. Krievija vairs nespēja maksāt, savukārt mēs nevarējām dabūt lētās krievu izejvielas. Bijām tik dziļi integrēti tajā sistēmā, tik ļoti specializēti, ka tam bija jāsabrūk. Tā nevarēja turpināties. Tagad Ukraina kaut ko līdzīgu piedzīvo. Ir daudzas lietas, ko var pārmest tālaika Latvijas valdībai.Pieredzes trūkuma dēļ ne viss gāja tā, kā no šodienas skatu punkta varētu likties. Juridiskās lietas ne vienmēr tika pareizi kārtotas, lai gan kopumā virziens bija pareizs. Veselā paaudzē palika rūgtums par zaudētām darba vietām, sociālo nodrošinājumu, jo cilvēki neizprata šīs labklājības avotus: piemēram, piens veikalā maksāja 22 kapeikas, bet no saimniecībām iepirka par kādām 50 — 60... Starpību piemaksāja valsts — no naftas dolāriem. Savukārt neatkarīgajai Latvijai šo dolāru nebija, un Godmanis tur neko nevarēja izdarīt. Tās bija lietas, kas skāra globāli. Dažas kolektīvās saimniecības, kaut vai Tērvete, ir izņēmumi, kas tikai apstiprina jūsu domu?Daži jā, jo Tērvetē bija ļoti spēcīgas palīgražošanas nozares — zirgi, alus, kas krīzes laikos izvilka. Savukārt Ādažos pēc Kaula aiziešanas bija pavisam cita situācija, viņi nebija spējīgi noturēt, saimniekot brīvā tirgus apstākļos. Laukos ražošana kļuvusi citāda, kaut vai, piemēram, kādi tagad ir piena izslaukumi — nevar salīdzināt. Redzu to arī Lēdurgā, kur govju skaits mazāks, bet no vienas slauc ap četrām reizēm vairāk.