Viņš zina, ka vēlas strādāt savas tautas labā
ORENTA ŠAŠKOVA vārdu pamanīju mūsu pašu laikrakstā «Liesma», kur kādā no informācijām bija par šo aktīvo jaunieti nedaudz pastāstīts. Tikšanās un saruna ar Orentu izvērtās tiešām pārsteidzoša un iedvesmojoša.
Daži fakti par Orentu. Pašlaik puisis oficiāli ir Valmieras SOS ciemata iedzīvotājs. Tālmācībā apgūst sociālās zinātnes, jo sociālajā darbā saskata perspektīvu, un jau tagad, skolnieks būdams, aktīvi šajā jomā darbojas, tostarp tiekoties un palīdzot saviem tautiešiem romiem. Iesaistījies brīvprātīgajā darbā Radošajā apvienībā jauniešiem «Trepes», arī ANO vēstnieku programmā.
Vietējie romi tevi jau iepazinuši?
Valmieras romi ne, pat grūti pateikt, kādēļ tā. Patiesībā te viņu ir salīdzinoši maz, Valmierā pašlaik arī nav romu mediatora, jo, kā atzina bijusī mediatore, kura joprojām dzīvo tepat Valmierā, romi nav īpaši vēlējušies sadarboties.
Tas, ka Valmierā nav mediatora, iespējams, ir gan labi, gan slikti. Un te nav runa tikai par integrēšanos. Vairāk par dokumentu sakārtošanu, par skolām, materiālo palīdzību un citiem sociālajiem jautājumiem. Romiem ir bail doties uz attiecīgajām institūcijām, arī zināšanu nav, lai kaut ko uzsāktu darīt. Romiem dažas lietas nākas skaidrot vairākas reizes, pastāstīt citādāk, un es zinu, kā. Viņiem ir daudz jautājumu un vajadzīga palīdzība.
Valmierā bija konference, kurā tikāmies saistībā ar Vidzemes romiem. Ļoti daudzi no viņiem, meklējot labākas dzīves vietas, migrējuši uz ārzemēm. Visbiežāk uz Angliju, kur gan, cik esmu dzirdējis, šos vārtus migrantiem slēdz ciet un daudzi atgriežas mājās, jo viņiem tur nav nepieciešamās deklarācijas. Bet ir arī, kas neatgriežas. Vienalga, vai tā ir Lielbritānija, Somija, Zviedrija vai Īrija, viņi izvēlas palikt ārzemēs. Visbiežāk tas ir tādēļ, ka Latvijā vairs nevar iegūt dzīvesvietu. Kādreiz romu ģimenes, vairākās paaudzēs, neatkarīgi no tā, vai māja liela vai maza, dzīvoja kopā, bērni gulēja kaut vai rindiņā uz grīdas. Tagad ir citi likumi un tas nav atļauts. Sociālie darbinieki ļoti uzrauga romu ģimenes. Jā, viņiem nav tie labākie dzīves apstākļi, jo, pirmkārt, nav izglītības, lai viņi varētu strādāt labi atalgotu darbu, otrkārt, ja godīgi jāsaka, romi pārtiek no sociālajiem pabalstiem, kādi nu tie ir.
Kādreiz no lielajām romu ģimenēm, piemēram, ar septiņiem bērniem, tie vienkārši tika izņemti. Uzskatu, ka tas bija ļoti nepareizi. Manā izpratnē sociālajiem dienestiem ir jāpalīdz romiem. Jāizskata visi jautājumi, jāpiesaista mentori, jādara viss nepieciešamais, lai ģimenes tomēr paliek kopā.
Orent, vai arī tu esi paņemts no savas ģimenes?
Jā, es esmu noņemtais bērns. Uzaugu bērnunamā, pēc tam nonācu Valmieras SOS ciematā. No vienas puses ir slikti, ka es neredzu romu vidi, kas, kā jau teicu, arī nav tā labākā, bet ir runa par to, ka vienalga kādi ir apstākļi, bērniem jāuzaug savā ģimenē. Viņiem vajag gan mammu, gan tēti. Un, ja viņiem vajadzīgs atbalsts zināšanu apguvē, var piesaistīt mentoru vai citu cilvēku, kurš var gan palīdzēt vecākiem, gan pārliecināties, vai bērns aiziet uz skolu.
Tagad es vēl divus gadus neklātienē mācīšos vidusskolā. Neklātienē tāpēc, ka man jāīsteno daudz projektu, un neklātienē varu izmācīties jebkurā brīvajā laikā. Piemēram, vakarā mājās, savā SOS ciemata istabiņā, vai autobusā. Skola man nav piespiedu kārtā. Es labi apzinos, ka bez izglītības šodien nebūšu nekas. Jā, varbūt šāda apziņa man ir tādēļ, ka uzaugu bērnunamā...
Tā mums iet. Romi ar protestiem par savu situāciju ir gājuši uz Kultūras ministriju. Bet, mīļie tautieši! Varam rīkot piketus par nesaņemtajiem pabalstiem, bet, ja jums būtu izglītība, būtu darbs un iztikšana. Nevaram taču kliegt sabiedrībai, ka mēs, romi, dzīvojam nabadzībā, jo neviens neņem darbā un ka tā ir diskriminācija. Bet izmācies, un, ja tad tevi bez iemesla neņemtu darbā, tad gan tā būtu diskriminācija.
Vai ar saviem brāļiem un māsām kontaktējies?
Jā, bet viņi jau ir pieauguši cilvēki, visiem ir savas ģimenes. Es esmu pats jaunākais – pastarītis. Atgriezties tajā pilsētiņā (nāku no Sabiles)? Nē, šādu iespēju neredzu.
Neatkarīgi no tā, kur es mācos, SOS ciematā varu dzīvot līdz 24 gadu vecumam. Tās ir manas mājas, mana istabiņa, tur ir mani draugi, ir cilvēki, kuri palīdz sakārtot ar sociālajiem jautājumiem saistītus dokumentus. Tas ir milzīgs pluss.
Vai tad, kad pabeigsi vidusskolu, esi ieplānojis mācīties tālāk?
Jā, bez šaubām. Varbūt nākotnē būšu sociālais pedagogs vai jurists, jo sociālā joma un jurisprudence ir ļoti saistītas. Esmu iesaistījies arī ANO vēstnieku programmā. Lai izturētu konkursu, man nācās uzrakstīt motivācijas vēstuli. Esmu viens no 15 jauniešiem, kas tika uzņemti šajā programmā. Pavisam konkursā piedalījās 63 kandidāti no Latvijas reģioniem un diasporas.
No kurienes uzzināji par šādu iespēju?
Radošā apvienība jauniešiem «Trepes», kuras galvenās aktivitātes ir brīvprātīgais darbs, jaunatnes darbs un starpkultūru izglītība un kurā darbojos jau trešo gadu, bija saņēmusi informāciju par dažādiem iespējamajiem projektiem. Viens no tiem bija tieši mazākumtautību jauniešiem. Rakstot savu motivācijas vēstuli, man doma attiecīgi bija tikai par un ap romu tautu. Darbojoties ANO vēstnieku programmā, apgūstam arī diplomātiju, tiekamies ar politiķiem, diplomātiem. Nesen bijām Ārlietu ministrijā, kur tikāmies ar ministrijas pārstāvjiem, un viņi mums stāstīja katrs par savu karjeras ceļu. Šīs mācības man turpināsies līdz maijam.
Mācības ANO vēstnieku programmā tev turpmākajā ceļā noteikti būs liels bonuss.
Jā, un pēc mācību pabeigšanas mums izsniegs sertifikātu.
Izklausās, ka visur esi gatavs piedalīties.
Jā, esmu tāds cilvēks, ka, ja manā priekšā aizver durvis, kāpju iekšā pa logu. Romi, kas tagad ir Anglijā un joprojām seko līdzi tam, kas notiek Latvijā, man zvana, saka, Orent, cik forši, ka tu lauz tās durvis, ka vari tur tikt, ka zini, ko gribi, un vēlies strādāt savas tautas labā.
Starp citu, nesen izlasīju par kādu cilvēku, kurš nodibinājis savu organizāciju, ko nodēvēja par tādu kā Augstāko padomi un pats sevi par Latvijas romu prezidentu. Es tomēr gribētu akcentēt, ka mums, Latvijas romiem, nav prezidenta. Protams, katrs var izveidot savu biedrību, nosaukt par Augstāko padomi un sevi iecelt par prezidentu vai kādu vadītāju, bet tas nenozīmē, ka varam paši sevi saukt par visas Latvijas romu prezidentu. Vai šis «prezidents» kādreiz ir ticies ar romu mediatoriem, cilvēkiem, kas strādā ar romu tautu? Tā kā esmu tāds, kas visu ko atļaujos, zem šīs ziņas komentāros uzrakstīju, ka mums Latvijā nav tāda romu prezidenta. Diemžēl mans ieraksts ātri vien tika izdzēsts.
Kā tev liekas, vai Latvijā sabiedrībā pret romiem joprojām pastāv aizspriedumi?
Rīgā, kur dzīvo dažādu tautību cilvēki, domāju, tas nav izteikti, bet mazās pilsētiņās aizspriedumi varētu būt. Protams, neviens to acīs nepasaka, tomēr darbā var arī nepieņemt. Protams, darbavietā, kur nepieciešama attiecīga izglītība, tas ir saprotams, bet, ja, piemēram, jāpako kastes, kāpēc lai nepaņemtu darbā romu? Viņu taču var apmācīt. Zinu neskaitāmus romus, kuri ir gājuši, piemēram, uz Maximu un pat tādam darbam nav paņemti. Tā tas ir. Tāpēc vajadzētu iesaistīt vairāk mentoru, kas ar romiem strādā un pārliecina viņus par to, cik svarīga ir izglītība. Pašlaik tie, kas grib ko vairāk, Latvijā diemžēl vairs nedzīvo. Ārzemēs viņu bērni ir izglītoti, jo tur viņiem obligāti jāiet skolā. Te it kā ir jāmācās pamatskolā, bet reāli viņi sestajā klasē var mācīties kaut vai līdz 18 gadiem. Es ļoti ceru, ka, paaudzēm nomainoties, arī domāšana romiem mainīsies. 24. janvārī Izglītības iniciatīvas centrā paredzēts runāt par romu izglītību, piedaloties Izglītības un zinātnes ministrijas, Izglītības departamenta un citiem ar izglītības jomu saistītiem pārstāvjiem, tostarp pedagogiem. Tika aicināti arī romu jaunieši un viņu vecāki. Romiem IR iespēja izglītoties. Arī pats cenšos darīt, ko varu, lai par to romus pārliecinātu.
Žēl, ka man ar vietējiem romu jauniešiem sadarbība nav izveidojusies, vairāk draudzējos ar latviešiem. Ja būtu, kopā varētu kalnus gāzt. Daži gan ir pazīstami, viņu vidū tie, ar kuriem kopā darbojos projektos, un tas arī viss. Kad kādam stāstu, kādos projektos esmu iesaistījies, viņš man jautā: priekš kam tu to dari? Skaidroju, ka tas tādēļ, lai mūsu tautai būtu labāka dzīve, viņš atkal jautā: priekš kam?
Kopš interesējos par politiku, man liekas, ka nekas labāks nekļūst. Tie, kas mīl un ciena savu zemi, paliks Latvijā, kaut vai pārvāksies uz laukiem, ars savu zemīti, bet tie, kuri tomēr nespēs te izdzīvot, neredzēs jēgu palikt.
ORENTS ŠAŠKOVS ANO VĒSTNIECĪBĀ Latvijā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv