Pagājušajā sestdienā Rubenes Anšos notika Valmieras mednieku un makšķernieku biedrības biedru sacensības zemledus makšķerēšanā. Atšķirībā no iepriekšējām līdzīgām sacensībām šoreiz tās notika pēc starptautiskiem noteikumiem, līdzīgi tiem, pēc kuriem notiek pasaules čempionāti.
Valmieras muzeja direktore IVETA BLŪMA 15. gadsimta dižciltīgās dāmas tēlā viduslaiku tērpu skatē šīgada janvārī Kultūras mantojuma dienās. Pūce, kā zināms, ir gudrības simbols, bet viduslaikiem Ivetas mūžā ir liela vieta.
Visos laikos visās vietās bijuši īpaši cilvēki. Dažādi saukti, godināti. Tā, protams, arī Valmierā.
Valmieras būvvaldes informācija par būvniecības procesiem aizvadītajā gadā liecina, ka tie noritējuši līdzīgi kā 2016. gadā. Ekspluatācijā pieņemtas 63 būves, no tām 42 jaunbūves, notikusi 21 pārbūve un būves atjaunošana. Ekspluatācijā pieņemtas arī četras daudzdzīvokļu dzīvojamo māju fasāžu vienkāršotas atjaunošanas.
Vidzemes Augstskolas lektore, ZTC projekta zinātniskā asistente un HESPI zinātniskā asistente ANNA BROKA ir dzīvojusi dažādās Latvijas pilsētās un ārzemēs, taču jau divus gadus Valmieru sauc par mājām.
Mums visiem dienu steigā ir mirkļi, ko gribas apturēt un pie tiem pakavēties. To piedzīvojuši arī mūsu pilsētas Zelta pāri, kas piecdesmit kopdzīves gados sapratuši, ka mīlestība ir gan romantika, gan uzticība un cieņa, gan pašaizliedzība un drošības sajūta, ka viss atkarīgs no mums pašiem.
Šodien stāstām par diviem Zelta pāriem: AIJU UN ANDREJU GRAŠIEM, DZINTRU un VILI SEŅKĀNIEM.
Pat grūti noticēt, ka viņi varētu būt viens no pilsētas Zelta pāriem: DZINTRA un VILIS SENKĀNI joprojām šķiet gandrīz tikpat garā mundri kā, teiksim, pirms gadiem trīsdesmit. Tomēr viņi ir ģimene jau vairāk nekā apaļus piecdesmit, kopš 1967. gada Jāņiem. Viņiem apkārt sakuplojusi dzimta, ko par mazu nenosauksi: trīs bērni, pieci mazbērni. Jaunā paaudze Senkānu dzīves gājumu pērn iemūžinājuši arī perfektā fotoalbumā “50 gadi mīlestības un kopā būšanas”, un siltumu, kas virmo no tā lappusēm, var gluži vai fiziski sajust.
Paveikts daudz!
Sākums parasti noritēja sestdien februāra vidū. Pirmās Zemnieku dienas sākās ar Valmieras baznīcā ar svinīgu dievkalpojumu, kam sekoja gājiens uz norises vietu – netālo Valmieras Latviešu biedrību. Par gadskārtēju tradīciju kļuva arī ikgadējais biedrības goda biedra, Saeimas deputāta un vēlākā valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa uzruna. Ar viņa uzrunu sākas arī 7. Zemnieku dienas, 1928. gada 11. un 12. februārī, viņš uzstājas ar priekšlasījumu „Zemnieks un 1928. gads”.
Miķelis nekad nav piedalījies skrienošajos pasākumos Valmierā, kur pēc fotogrāfijām tiek meklētas dažādas ievērojamas pilsētas vietas. Taču tas neliedz piedāvāt šādai nodarbei interesantus objektus, kuros mazāk vēstures elpas, toties pārpārēm industriālās Valmieras diskrētā šarma...
Tas notika vācu okupācijas laikā 1942. vai 1943. gada vasarā. Uz Rīgu toreiz bez atļaujas varēja braukt no Valmieras diezgan garu ceļu: pa šaursliežu dzelzceļu līdz Puikulei, kur sagaidījām Rūjienas vilcienu (daži pasažieru vagoni un viss vairums tukšu preču vagonu), kurā tad visu nakti kratījāmies uz Rīgu. Bet šie braucieni nelikās netīkami, jo toreiz vēl tautā nebija nospiests veselīgais humors un asprātīgas laikmetiskās dziesmas.