Ir viena aksioma, ko cenšos paturēt prātā, rakstot gandrīz vai katru savu rakstu, — žurnālistam ir jāprot prognozēt savas publikācijas radīto efektu lasītājos. Mana dziļa pārliecība ir gluži vai kā no tās populārās dziesmas — uz tiem pelēkajiem neskatās. Tāpēc cenšos šur un tur pa kādam pipariņam iemest, lai tas virums būtu tāds smeķīgāks, t.i., lasāmviela interesantāka. Te reizēm der kāda sīka epizodīte iz dzīves, arī daža laba nejauši dzirdēta frāze, nu, kaut vai kādas pusnopietnas sarunas sausais atlikums... Tomēr te ir vēl papildu zemūdens akmeņi — vai lasītājs manu domu sapratīs burtiski, vai tomēr samanīs arī kādu zemtekstu, no it kā sīkumiem spēs sabūvēt visu lielo gleznu. Te nu reizēm arī man gadās sagrēkot — nu, nav visi Liesmas lasītāji vienādi, dažs saprot, kur esmu apzināti krāsu sabiezinājis, cits to uztver kā pilnīgi pašsaprotamu un galīgu viedokli. Tad nu reizēm nākas taisnoties un atzīt, ka manai publikācijai veltītā kritika ir konstruktīva un vietā.