2016. gadā bija dzejnieka Edvarda Treimaņa-Zvārguļa (1866 –– 1960) 150 gadu jubileja. Un ieskanējās atziņa: viņa dzeja ir ļoti populārās dziesmas Uz kalniņa stāvēja ozols pamats. Autora dzejas izlases Dziesminieka sirds (1959) 352. lappusē drukāts dzejolis Ozols. Tam 11 panti. Daudzas rindas pilnīgi vai gandrīz precīzi atbilst mūsu dziedātajām. Tā ir jau pirmajā pantā: Uz kalna vientulis ozols —/ Pa pusei jau nokaltis./ Par krāšņo ainu tas sapņo,/ Priekš gadiem ko redzējis.
Vai zini, kā Sv. Sīmaņa baznīcai dots nosaukums un kas kādreiz atradās pašreizējā rātsnama ēkā? Vai vari iztēloties, kāda izskatījās Livonijas ordeņa pils ar 10 m augstām sienām, no kuras tagad pāri palikušas drupas? Vai zināji, ka Valmierā 1920. gadā sākusi darboties Latvijā pirmā mūzikas skola ārpus Rīgas? Uz šiem un daudziem citiem jautājumiem atbildes atradīsi Valmieras audiogidā.
Pēc vasaras pārtraukuma, kuru biedrība «Oleru muiža» ir pavadījusi darbīgā ēku atjaunošanas ritmā, esam priecīgi aicināt uz pirmo tikšanos šoruden: Riga Jazz Stage 2017 laureāta Matīsa Čudara un trio NYX (flautiste Anete Toča, vijolniece Tatjana Ostrovska un pianiste Ieva Sarja) koncertu Oleru muižā nākamsestdien, 7. oktobrī, plkst.18. Ieeja tradicionāli — par ziedojumiem.
Par to, ka daudzdzīvokļu namu pagalmu šaurajās brauktuvēs novietotās automašīnas traucē operatīvo dienestu transporta piekļuvi notikuma vietai, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests brīdinājis ne reizi vien. Diemžēl situācija Latvijā un arī Valmierā joprojām nav mainījusies. Lai kārtējo reizi aktualizētu šo problēmu, ugunsdzēsēji glābēji, pilsētas pašvaldības un vietējo mediju pārstāvji 20. septembra pusdienlaikā un vakarā kopīgi apmeklēja dažus daudzdzīvokļu māju pagalmus.
Pamazām tuvojas tas brīdis, kad Valmierā blakus Vidzemes olimpiskā centra ledus hallei durvis tuviem un tāliem peldēšanas un dažādu citu ūdens procedūru cienītājiem durvis vērs jaunais peldbaseins.
«Mana pasaule vērās caur Norvēģiju un norvēģu valodu. Jā, to var nosaukt par apsēstību vai par jebko, bet tā vienkārši kļuva par daļu no manas dzīves,» saka skolotāja Sanda Deisone, kura jau 25 gadus māca norvēģu valodu Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā un neslēpj, ka norvēģu valodas zināšanas viņai dāvājušas simtiem jaunu iespēju, kā iepazīt sevi, cilvēkus un dzīvi. Arī saviem skolēniem viņa ne tikai māca svešvalodu, bet ģimnāzistus arī iepazīstina ar ziemeļnieku plašo pasaules redzējumu.
SAVĒJIE
Tieši pirms gada septembra Liesmas pielikumā lasītājus iepazīstināju ar izcilo pedagogu — novatoru, sabiedrisko darbinieku, muzejnieku, ģeologu, lektoru, literatūras un folkloras materiālu vācēju Jāni Gresti (1876 -1951), kurš XX gadsimta sākumā tikko bija sācis pildīt skolotāja pienākumus Valmieras pilsētas skolā un proģimnāzijā. Valmierā viņš sadraudzējas ar savu kolēģi Dēķenu Kārli jeb Kārli Dēķenu (1866 - 1942) un viņa jaunāko brāli, tolaik Valmieras-Valkas skolotāju semināra audzēkni Pēteri Dēķenu (1886 -1979). Visus trīs vieno ne vien aizrautīga interese par pedagoģiju, bet arī mīlestība uz teātri un politiku. Bet par to, kā noritējusi pirmā tikšanās, lasāms Grestes autobiogrāfiskajās piezīmēs — atmiņu tēlojamā „Krist un celties” (Rīga, 1990).
Valmieras centrā pēc kārtīgas restaurācijas Vecpuišu parkā solīdā paskatā tagad paviljons ar ekskluzīvu koncertzāli, kurā uzstājas tuvāki un tālāki mākslinieki. Runā, ka arī ēšana zem tā paša jumta esot tīri smeķīga. Vai abas jau pieminētās šanas ikvienam ierindas valmierietim pa kabatai, tas šoreiz Miķeli mazāk uztrauc, jo degpunktā kāda cita lieta. Par to jau ne pirmo dienu galvas groza šī Vecpuišu parka bezmaksas pakalpojuma izmantotāji, uz soliem svaigā gaisā sēdētāji, bet konkrētu norādi uz acīmredzamu brāķi parka projekta realizācijā Miķelim aizvakar deva Valmierā visur kājām staigājošais un ar fotogrāfisku redzes leņķa fokusu apveltītais jaunpensionārs D. kungs. Viņš allaž uz dzīvi skatījies ar autoram tīkamu veselīga melnā humora dzirksti, taču šoreiz bija patiešām saskumis, lai neteiktu, ka nikns uz viņam nezināmiem cilvēkiem tepat Valmierā un arī Vidzemes galvaspilsētai attālajā Olaines pagastā.
Vai Austrumeiropa tik tiešām ir vecās Eiropas produktu izgāztuve? Vai tas ir iespējams, ka labi pazīstamu zīmolu pārtikas un citas preces var atšķirties pēc garšas un sastāva atkarībā no tā, kur zīmola produkts ražots: Vācijā vai Polijā? Līdz šim uz šiem jautājumiem apstiprinoši atbildēja produktu, kas sagatavoti pēc atšķirīgas receptūras, pircēji, kuri šad un tad lūdza atvest bērnam kvalitatīvāku zobu pastu no Nīderlandes vai veļas pulveri par to pašu cenu, kāda pie mums no Vācijas, taču pašlaik otršķirības fakts atzīts visaugstākajā līmenī: Eiropas Parlamentā no tribīnes EK prezidents Žans Klods Junkers teicis, ka nedrīkst būt tā, ka ir savienībā valstis, kuru pilsoņi pērk produktus, kuru sastāvā ir mazāk zivju, šokolādes, ka ir normas un regulējumi, kas ražotājam jāievēro jau tagad.
Nedēļas nogalē ir vairāki tautas ticējumos un paražās nozīmīgi datumi — 29. septembris jeb Miķeļdiena, kad galvenajiem lauku darbiem jābūt pabeigtiem un ražai savestai klētīs, 30. septembris — veļu laika sākums, kad vairāk nekā citkārt piedomājam par savu aizgājēju dvēselēm, un 1. oktobris — Rudens Māras diena, kad var pavērot arī dzērves: ja tās lido prom, tad sals var iestāties jau pēc divām nedēļām, ja nelido — ziema atnāks vēlu. Tiesa, zinātāji teic, ka pašlaik sārtiem pīlādžiem pārpilnie koki vēstījot — gaidāma barga ziema.