AS «Valmieras stikla šķiedra» meitas uzņēmuma «Valmiera Glass UK Ltd.» ražotā tekstilmembrāna Atex® izmantota Romas jaunajā konferenču centrā, kuru projektējis viens no mūsdienu itāļu arhitektūras milžiem Masimiliāno Fuksas (Massimiliano Fuksas).

Nupat izskanējis lielkoncerts «Nāc līdzās Ziemassvētkos», kurā piedalās bērni un jaunieši ar īpašām vajadzībām, kur sava un stabila vieta ir Valmieras speciālās pirmsskolas izglītības iestādes «Bitīte» bērniem un viņu skolotājiem. Pati iestāde aizejošajā gadā nosvinēja 30 gadu darba jubileju, bet īsi pirms Ziemassvētkiem iestādes vadītāja GUNTRA KUKJĀNE saņēma Izglītības un zinātnes ministrijas Pateicības rakstu. Tādu saņēma cilvēki, kuri godināti par to, ka veicinājuši izglītības pieejamību personām ar invaliditāti.

Laiks, kad stāvam uz gadu mijas sliekšņa, ir pateicīgs, jo tad ierasti atskatāmies uz paveikto, sapņojam par to, kas priekšā. Par viņai svarīgo runājām arī ar Guntru.

Pēc vērienīgas pārbūves Pārgaujas aptieka gaida valmieriešus daudz plašākās telpās.

Uzlabota vides pieejamība, aptiekas ēkā ierīkots lifts, lai cilvēki, kam pārvietošanās grūtības, arī māmiņas ar bērnu ratiņiem, ērti varētu vērt aptiekas durvis, apmeklēt ģimenes ārstus, speciālistus, laboratoriju, optiku.

Valmiera ir visjaukākā pilsēta Latvijā – tas ir pirmais, kas nāk prātā, kad kāds uzdod jautājumu par manu dzimto pilsētu, un tā tas arī visdrīzāk paliks vēl ilgu laiku.

Gatavojoties Pārgaujas ģimnāzijas 45 gadu jubilejai, iepazinos ar daudz radošiem un interesantiem cilvēkiem, kuru dzimtā vieta ir Valmiera. Meklējot saknes ģimnāzijas žetona gredzenam, uzmeklēju INGU EGLĪTI – 1998.gada Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas absolventi, skolas logotipa autori.

Nejauši manā redzeslokā nonāca romāns Valmieras klusās ielas, par ko gribētu atgādināt arī valmieriešiem. Kāds Valmieras žurnālists Jānis Tauniņš ar pseidonīmu Helmars Brauns, 1920. -30. gados publicēja rakstus par sabiedrības aktualitātēm dažādos laikrakstos. Zināms, ka viņš bijis Aizsargu organizācijā 20. gados, partijas Vislatvijas Tautas sapulce sarakstā kandidējis 1928. gada Saeimas vēlēšanās, tomēr neiekļuva. Dzīvojis Pārgaujā, Stacijas ielā 59.

Ziemassvētki aizbraukuši rakstītām kamanām, taču straujiem soļiem tuvojas Jaunais gads, kuru sagaidot atkal paredzama kārtīga izēšanās ar visām no tās izrietošajām sekām. Vēsturnieki un tautas ticējumu pētnieki noskaidrojuši deviņus maģiskos ēdienus, kuriem obligāti jābūt svētku galdā, bet par dzērieniem ziņas gaužām trūcīgas – kā garāmejot pieminēts medalus, un tas arī viss, tāpēc šo nepilnību nu centīšos aizpildīt pēc savas samaitātības pakāpes un saprašanas, laikus brīdinot lasītājus, ka pārmērīga alkohola lietošana var novest pie negatīvām sekām, kādas var sagādāt arī pārmērīga ēšana tukšā dūšā.

Faktiski Miķelim ar putniem ikdienā iznāk maz darīšanu. Tik vien, cik aplūkot kādu kovārni lielās Maxima tirgotavas pieejās, kur šie putni veic tādas kā aptīrītāju funkcijas tajā sadaļā, kas attiecas uz ēdienu pārpalikumiem. Patiesībā jau labi, ka šādā veidā brīvdabas lidoņi tiek pie ikdienišķā azaida. Tiesa, pēc tam putniem rodas pavisam dabiska vēlēšanās no sava pilnā kuņģa satura atbrīvoties, un tieši par šo fizioloģisko nepieciešamību jau krietni vien tālu realizētā Georga Apiņa ielas rekonstrukcijas sakarā Miķelis grib aprunāties ar Valmierieša lasītājiem.

Gados, kad pati daba gādā par siltu dzīvošanu ziemā, arī valmieriešiem mazinās rūpes par kurināmā sagādāšanu vēl dažās mājās palikušajās ar malku kurināmajās krāsnīs.

Šajā laikā, kad starp svētkiem iespraukusies brīvdiena un varam uz brīdi atpūtināt vēderus, parunāsim par kūkām. Pareizāk, par meiteni, kura cep, taisa un dekorē kūkas, tortes, mafinus un jebko citu tikpat garšīgu, — par MELĀNIJU KITNERI.