Miķelis Dritvaikociņš

Iespējams, ne tikai Miķelis vien šovasar epizodiski Valmierā pamanījis ārzemniekus pa pilsētu dīkā slājam. Lielākoties tādus sportiskus bērnu un jauniešus, taču arī gana lielu pulku svešās mēlēs runājošas publikas. Vienubrīd, kad Māra Štromberga vārdā nosauktajā trasē notika Eiropas BMX čempionāts, Vidzemes industriālajā un arī sporta galvaspilsētā bija saspietojuši 25 dažādu valstu pārstāvji! Lielai daļai tā bija pirmā tikšanās ar Valmieru, tāpēc gan jau tika lielām acīm apkārt lūkots un arīdzan interesantas ainavas iz valmieriešu dzīves piefiksētas i viedtālruņu foto acīs, i parastajos fotoaparātos.

Miķelim pēdējā laikā sanācis biežāk pabūt jaunajā Valmieras guļamvagonā – papriecāties par itin lepnajiem auto, kas noparkoti lielajā stāvlaukumā pie abiem jaunajiem īres namiem. Kā zināms, uz šejieni – ja nu gadās kādi spiedīgi apstākļi Rīgā – gatavs pārvākties pat Latvijas premjers, viņam neskarts trijnieks joprojām tiek turēts rezervē... Kaut arī īres nauda nav gluži sviestmaizes vērtē, tomēr te labprāt mitinās ļaudis, kuri to var atļauties un kaut kādu iemeslu dēļ pagaidām vēl nav gatavi sava mitekļa pirkumam. Pagaidām, kā Miķelis uzzināja, tikai dažiem īrniekiem radušās problēmas ar īres nomaksu.

Tā nu sagadījās, ka viņnedēļ Miķelis pavisam agrā rīta stundā trāpījās Valmieras centrā automobiļu stāvlaukumā pie lielā tūrisma informācijas dēļa, kur čakli šīs jomas pieskatītāji gan bildes par pilsētas galvenajiem apskates objektiem salikuši, gan ļoti noderīgu informāciju sarakstījuši. Nezinātājam, kurš Valmierā ieradies pirmo reizi, tā teikt, labā nozīmē nokritis te no gaisa, daudz interesanta, ko palasīt, lai pēc tam aizstaigātu uz vietas apskatīt...

Miķelim un lielai daļai valmieriešu arīdzan jau aizmirsies, pirms cik gadiem ar lielu pompu tika ielikts pamats jaunajam Valmieras peldbaseinam. Toreiz klāt bija arī izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis. Sen pagājuši – būs jau kāds pusducis – arvien jauni, atkal un atkal uz priekšu pārceltie baseina nodošanas ekspluatācijā nodošanas termiņi. Vēl martā vietējie peldēt mācētāji un arīdzan nemācētāji vēl cepās par celtnieku un visādu citādu baseina aprīkotāju gliemeža gaitu, bet šodien, kad maijs ārā finišē ar pat pērnajai vasarai neraksturīgiem plus grādiem, vairums no viņiem vairs neuztraucas – tūlīt taču varēs baudīt Gaujas viļņu spirdzinošo vēsumu, kas pie tam būs par baltu velti atšķirībā no jaunā peldbaseina labumu izmantošanas.

Tā tikai šķiet, ka mums apkārt nav vairs nekā ievērības cienīga, ka viss Valmierā smuki nolīdzināts, apsēts ar zāli, nobruģēts un noasfaltēts... Ir mums vietas tepat pilsētas centrā, kur iespējams T-Ā-D-U adrenalīnu pasmelties! Tā kā Miķelim šīs vietas gluži vai rokas stiepiena attālumā, dažas norādes – kur ko meklēt un kādas lietas iedomāties.

Miķelis nekad nav piedalījies skrienošajos pasākumos Valmierā, kur pēc fotogrāfijām tiek meklētas dažādas ievērojamas pilsētas vietas. Taču tas neliedz piedāvāt šādai nodarbei interesantus objektus, kuros mazāk vēstures elpas, toties pārpārēm industriālās Valmieras diskrētā šarma...

Cik nu Miķelis atceras no jaunāko laiku Valmieras vēstures, pilsētā allaž kaut kādas klapatas bijušas ar lielāku sabiedrisko ēku jumtiem: tecējuši vai vienkārši ar aizdomīgu segumu bijuši gan tie, kas jau gadu vai pat vairākus gadu desmitus līdz tam nokalpojuši, gan pavisam svaigi jumtie. Pilnīgi droša kvalitāte gandrīz vai tikai diviem jaunajiem jumtiem – Svētā Sīmaņa baznīcai un no pirts par mūzikas skolu pārtapušajai ēkai Gaujas krastā. Jumiķus te nav paredzēts reklamēt – paši ziniet, kur šos amatniekus atrast!

Vecā gada izskaņā Miķelim tāds apcerīgs noskaņojums... Īsti negribas utis Valmieras vispār jau tīri lepnajā kažokā meklēt, taču tai pat laikā gribas kādu nelielu novēlējumu zem Jaungada eglītes (Miķelim tieši gadu mija joprojām tie paši galvenie svētki!) nolikt – varbūt arī piepildās Latvijas simtgades gaidās!

Tā parasti ir, ka tikai labu laiciņu pēc kādas jaunas lietas ieviešanas var pilnībā izvērt piedāvātās novitātes plusus un mīnusus. Šoreiz Miķelis nedaudz kājām paiesies pa kopumā ļoti labi projektētājiem sanākušo un arī celtnieku nostrādāto Georga Apiņa ielas rekonstrukcijas posmu starp Beātes un Rubenes ielām. Nu, viss jau būtu pa smuko, ja ne daži sīkumi. Lai būtu skaitā trīs, šai reizei pietiks.

Valmieras centrā pēc kārtīgas restaurācijas Vecpuišu parkā solīdā paskatā tagad paviljons ar ekskluzīvu koncertzāli, kurā uzstājas tuvāki un tālāki mākslinieki. Runā, ka arī ēšana zem tā paša jumta esot tīri smeķīga. Vai abas jau pieminētās šanas ikvienam ierindas valmierietim pa kabatai, tas šoreiz Miķeli mazāk uztrauc, jo degpunktā kāda cita lieta. Par to jau ne pirmo dienu galvas groza šī Vecpuišu parka bezmaksas pakalpojuma izmantotāji, uz soliem svaigā gaisā sēdētāji, bet konkrētu norādi uz acīmredzamu brāķi parka projekta realizācijā Miķelim aizvakar deva Valmierā visur kājām staigājošais un ar fotogrāfisku redzes leņķa fokusu apveltītais jaunpensionārs D. kungs. Viņš allaž uz dzīvi skatījies ar autoram tīkamu veselīga melnā humora dzirksti, taču šoreiz bija patiešām saskumis, lai neteiktu, ka nikns uz viņam nezināmiem cilvēkiem tepat Valmierā un arī Vidzemes galvaspilsētai attālajā Olaines pagastā.

Šovasar Miķelis bija klāt kādā ne pārāk kupli apmeklētā pasākumā Valmieras nomalē esošā kantorī, kurā atbraukušie Rīgas ciemiņi un arī vietējie centralizētā siltuma tirgotāji paziņoja pilsētniekiem vēsti, no kuras vienam otram no klātesošajiem atkārās žoklis: jaunajā apkures sezonā Valmierā centralizētais siltums, kurš līdz šim cenas ziņā pilsētniekiem bija teju vismīlīgākais visā valstī starp dižpilsētām, tagad būšot par 26,6% dārgāks t.i. no 46,98 eiro/MWh uzlekšot līdz 59,50 eiro/MWh (bez PVN)!

Tas nekas, ka šī vasara pagaidām pavisam draņķīga, visas sevi cienošas ceļu un tiltu būvei un remontiem paredzētās kompānijas jau sen savos objektos – turpina pērn iesāktos darbus, jau gatavojoties finišam, vai arī ar jaunu sparu un labiem nodomiem sāk jaunus objektus, kurus nosolījuši konkursos. Lielākos vai mazākos tenderos lielākus vai mazākus darba laukus dabūjuši, taču strādā!

Miķelis vēl pavisam nesen Valmierietī tā pamatīgi cepās par tiem vienlīdzīgākajiem Apiņielas kvartāla daudzstāveņu iedzīvotājiem – auto īpašniekiem, kuri akurāt uz kārtējām pašvaldības vēlēšanām saņem no pašreizējas pilsētas rātes ekskluzīvu dāvanu – pilnīgi par velti stāvvietas teju katrs pie savām namdurvīm! Un tas viss laikā, kad turpat blakus namā, kur rīcībspējīgāks apsaimniekotājs – pārvaldnieks, jau sen visi spēkratu īpašnieki savus braucamos novieto civilizēti, t.i., par pašu kopā liktu naudu būvētā stāvlaukumā. Ja apkārtējās mājās dažviet ar autiņiem izbraukāti visi zālājiem līdzīgie pleķi aiz sen sabrukušajām vairāk smilts nekā betona bordām, tad tur kārtība i ap māju zālienā, i bruģētajā auto placī!

Pavasara ielu remontu darbi Valmierā atkal atsākušies ar lielu sparu, un par to Miķelim patiess prieks. Tiesa, vienudien, raugoties uz sirdij tik tuvās Maija alias Georga Apiņa ielas pārvērtībām, domās iezagās kāds jautājums par parastajiem un vienlīdzīgākajiem daudzstāvu namu iedzīvotājiem pilsētā, kurā jau kuru gadu akūti pietrūkst 21. gadsimtam atbilstošu ikdienišķu ērtību – vieglo automašīnu stāvlaukumu.

Kad vietējās pašvaldības, Valmieras rāti ieskaitot, pacilātā gaisotnē pošas uz kārtējo iesaukumu, lielākā medusmaize potenciālajam balsotājam parasti ir dāsni solījumi uzbūvēt kaut ko jaunu. Paradoksāli, taču Miķelim šķiet, ka Valmierā, kur ar jaunceltnēm viss kārtībā, lielāku piekrišanu uz rāti sacerējušies pilsētas nenoliedzami aktīvākie un labākie ļaudis varētu gūt ar... nojaukšanas projektiem! Jo Vidzemes galvaspilsētā graustu joprojām pietiek.

Viņnedēļ Valmierā bija notikums ar vēsturisku piesitienu – jaunceļamās īres namu kaskādes pirmdzimtā pamatos tika iemūrēta solīda ņeržas kapsula ar vēstījumu nākošajām paaudzēm. Kā jau pieklājas, tur iekšā, Miķelim klātesot, tika saliktas svarīgas šodienas liecības – trīs drukas darbi un pāris monētas. Jau ierasti kapsula bija apaļa un tik nopietni hermetizēta, ka ne piles no turpmāko gadu simteņu mitruma tur iekšā netiks, lai kā to kāds varbūt gribētu!

Pēdējoreiz Miķelis Valmieras senākajam puslīdz sākotnējā skatā palikušajam Gaujas šķērsojumam – vecajam bānīša tiltam jeb valmieriešu mīļi sauktam Dzelzītim pievērsās pirms vairākiem gadiem, kad mudināja tilta uzturētājus ar nopietnākām naglām vai skrūvēm stiprināt tilta galos sabūvētās kājnieku trepītes, precīzāk, to kāpienus, kuri šur tur bija nobrukuši. Tikai tāpēc, ka šķērsīši, uz kuriem kāpieni turējās, bija ar tādām īsām, gluži vai Dieva dotām skrūvēm piestiprināti: ja vēl bērneli izturēs, tad domās iegrimušu vīru kārtīgā letiņa svarā – nemūžam... Jāuzslavē pamudinātie dienesti un konkrētie izpildītāji, šķiet, nu jau labu laiciņu ar koka trepēm Dzelzīša galos viss OK.

Faktiski Miķelim ar putniem ikdienā iznāk maz darīšanu. Tik vien, cik aplūkot kādu kovārni lielās Maxima tirgotavas pieejās, kur šie putni veic tādas kā aptīrītāju funkcijas tajā sadaļā, kas attiecas uz ēdienu pārpalikumiem. Patiesībā jau labi, ka šādā veidā brīvdabas lidoņi tiek pie ikdienišķā azaida. Tiesa, pēc tam putniem rodas pavisam dabiska vēlēšanās no sava pilnā kuņģa satura atbrīvoties, un tieši par šo fizioloģisko nepieciešamību jau krietni vien tālu realizētā Georga Apiņa ielas rekonstrukcijas sakarā Miķelis grib aprunāties ar Valmierieša lasītājiem.

Šovasar Miķelim acis vai uz kātiņiem izgriezās, visu Valmierā un piepilsētā notiekošo rakšanu, rakņāšanu, remontēšanu, būvēšanu, urbšanu, pa apakšu un pa augšu vilkšanu vērojot. Laikam jau pats sarežģītākais tehnoloģiskais process bija izdabūt Raiņa ielas galā pa Valmieras apvedceļa apakšu cauri divas garas metāla trubas, kurās pēcāk varēs ievilkt kādu inženierkomunikāciju vadu no pilsētas uz Iršu parkam pieplokošo guļamvagonu, kas de facto pilns ar valmieriešiem, bet de iure pieder Burtnieku novadam...

Pēdējā desmitgadē valmieriešiem — i parastajiem mirstīgajiem, i uzņēmējiem — lielākās problēmas transporta jomā saistījās ar pārvietošanās grūtībām pilsētas iekšienē, bet šobrīd Valmiera ir aizrakta no ārpuses! Miķelim šķiet, ka vienīgie brīvie virzieni, lai izbrauktu no pilsētas un iebrauktu iekšienē, vēl palikuši uz Cēsīm, Mazsalacu un Rūjienu, pārējie stratēģiskie vektori ir, maigi sakot, ievērojami apgrūtināti. Un tā būs, mazākais, visu vasaru...