Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs decembrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atklās izstādi «TEV IR PIENĀKUŠAS 1243 ZIŅAS. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze», kas vēstīs par neseno pagātni, kad sevis paša un citu meklējumi notika analogā, nevis digitālā vidē.
«To, ka būšu skolotāja, zināju jau piecu gadu vecumā. Jau tolaik biju mūsdienīgs bērns, jo patiesībā jau pirmsskolas vecumā cilvēciņam jāapzinās, ko viņš dzīvē vēlas sasniegt. Tā kā piecos gados biju iemācījusies lasīt un daudzko saprast, mācīju par mani vecākus kaimiņu bērnus, un visi mani nezin kāpēc klausīja,» stāsta Ineta Amoliņa.
Man ir iebildumi pret cūkām. Precīzāk — pret brīdinājuma zīmēm ceļmalās, mežmalās, uz kurām uzzīmēta cūkas galva (pārsvītrota) un teksts: «Neesi cūka, nemet atkritumus.»
Valmieras bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļa konkursā skolēniem “Kādas relikvijas stāsts” saņēmusi 47 interesantus stāstiņus par ģimenē glabātiem priekšmetiem, lietām ar simbolisku vai gluži praktisku nozīmi.
Valmieras pašvaldības informatīvajā izdevumā Nr. 153 (2017. gada aprīlis) ziņa: 18. maijā vēsturnieka L. Liepnieka, mākslinieka V. Zaķa, rakstnieku P. Rozīša, A. Dripes un gleznotāja R. Pētersona izstādes Kods Pārgauja atklāšana.
LIENE LOČMELE. Fulbraita doktorantūras stipendiāte Masačūsetsas Universitātē Amhērstā, valmieriete, kas savu ceļu Vidzemes Augstskolā uzsāka kā studente un turpina kā lektore, pasniedzot studiju kursus „Masu komunikācija”, „Publiskā runa”, „Radošā rakstība”, „Kultūra un komunikācija”.
Nav zemes stūrīša vairs Eiropā,
kas būtu
tik dziļi kultivēts, ar vēsturi tā saistīts,
kā Itālija ir.
Mākslinieci, tautas tērpu darinātāju un eksperti DAGNIJU PĀRUPI aicinājām dalīties atmiņās par Valmieru.
Meklējot materiālus par Valmieru Latvijas Valsts Vēstures arhīvā (turpmāk LVVA), arvien vairāk izdodas atrast fondus, kuri līdz šim pēdējo reizi skatīti pagājušā gadsimta 60. gados vai nav pētīti vispār. Viens no šādiem fondiem ir Valmieras pilsētas rātes arhīva fonds.
Nemaz ne aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām, bet tepat Miervaldes blakus pagastā reiz dzīvoja Sešinieks. Dzīvoja, kā jau parastam Sešiniekam pieklājas, slepus no sievas ieraujot savu šņabīti un pilnīgi atklāti kašķējoties ar nāburgiem, kuri bezkaunīgā kārtā nebeidza izmantot servitūta ceļu, lai cik draņķīgā nekārtībā Sešinieks to neturētu. Tā tas būtu turpinājies mūžīgi mūžos un āmen, ja vien Sešinieku savā sarakstā nebūtu paaicinājis pats Lielais.