Latvijas Republikas proklamēšanas 100. gadadienā, 18. novembrī, Vaidavas kultūras un amatniecības centrā notika svinīgs sarīkojums «No Brīvības līdz Brīvībai».

No 5. līdz 11. novembrim Dānijas pilsētā Herningā norisinājās 29. Eiropas sīkdzīvnieku izstāde. Latvijas sīkdzīvnieku audzētāju biedrības «Trusis un citi» sastāvā šajā lielajā izstādē piedalījās arī Kocēnu novada Šķirnes trušu saimniecība «Mežiņi» ar truškopi INGUNU VALDMANI priekšgalā:

Pirms divdesmit gadiem Tezē ciematiņā Francijā, kur bija sapulcējušies Tezē kopienas jaunieši no visas pasaules, kādā no tikšanās grupām bija iekļāvies arī tolaik jaunais beļģis Fransuā Kalē. Kādā vakarā pie ugunskura divi puiši no Latvijas ģitāru pavadījumā dziedāja tautasdziesmas. «Viņi dziedāja tik labi! Un tās ģitāras bija – vau! Katru vakaru pie viņiem sēdēju, un mani pieņēma, iedeva savu ģitāru (esmu mūziķis, spēlējis ar dažādām džeza grupām, pārvaldu dažādus instrumentus, bet mīļākais ir kontrabass). Tur sajutu tādu mieru! Pēc nedēļas visi brauca atpakaļ uz mājām, un latvieši mani uzaicināja ciemos. Man bija jāskatās kartē – kur tas ir, kā uz to Latviju var aizbraukt? Izrādījās, ka tas nav tik vienkārši. Par manu pirmo ceļojumu pie jaunajiem draugiem varētu sarakstīt grāmatu, tas bija amizanti un ilga divas dienas un divas naktis.

Valmieras drāmas teātra izstāžu laipa ieguvusi «jaunu» izskatu: fotogrāfijas no iestudētajām latviešu autoru lugām ir nomainījušas aktieru Ivo Martinsona un Mārtiņa Meiera uzņemtās bildes, kurās iemūžināti mirkļi ar skaistām sajūtām. Izstādē aplūkojamie darbi atspoguļo viņu pasaules redzējumu. Teātra apmeklētāji fotogrāfijas varēs baudīt līdz «Hamleta» pirmizrādei, kas gaidāma 2019. gada aprīlī.

Kad vācu izcelsmes Francijā dzimušais inženieris – izgudrotājs Rūdolfs Dīzels 1893. gadā patentēja sava mūža izcilāko un tehnikas jomā nozīmīgāko izgudrojumu dīzeļmotoru, viņš diez vai varēja iedomāties, ka pret to pēc 125 gadiem visstriktāk iestāsies tieši viņa senču dzimtenē... Vēl vairāk – Vācijā nupat jautājums par dīzeļdzinēju klātbūtni, atsaucoties uz organizācijas Vācijas Vides akcija prasībām, valsts lielākajās pilsētās jau nonācis līdz tiesu namu gaiteņiem!

Latvijas valsts simtgades svinības ir aizvadītas, un mums atkal nākas atgriezties politiskajā realitātē, kur ar prognozējamu izgāšanos ir beidzies Jaunās Konservatīvās partijas (JKP) un tās līdera Jāņa Bordāna mēģinājums izveidot jaunu valsts valdību.

Šonedēļ paralēli visiem darbiem gatavojam nākamās nedēļas valdības sēdei jaunus budžeta grozījumus. Lai nebūtu janvārī tikai viena divpadsmitā daļa no šī gada budžeta. Es neatkāpjos no vārdiem, ka 2019. gada valsts budžets – tas ir jaunās valdības veidojums, jaunās valdības lēmums un jaunievēlētās Saeimas lēmums, tajā pašā laikā mēs izvēlamies iet nevis uz variantu viena divpadsmitā daļa, bet, iespējams, uz daudzgadu budžetu. Ja parlaments to akceptē, vismaz virsstundas Neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, tad mēs varam pielikt samaksai vēl klāt. Tad, protams, ir jautājums, lai to akceptētu arī parlaments. Manuprāt, šobrīd tomēr galvenais ir strādāt ar cilvēkiem un kopā visiem noticēt, ka būs valdība un ka šīs prioritātes netiks kaut kur izsviestas un aizstātas ar ko citu.

Pirms diviem mēnešiem jau rakstīju par Lattelecom pasniegto dāvanu vārdā Helio visiem interaktīvās televīzijas lietotājiem, no kuriem īpaši pateicīgi par šo jauninājumu ir vecākā gadagājuma cilvēki – bez palielinājuma stikliem vai platekrāna televizora iegādes viņu turpmākā šīs televīzijas skatīšanās ir viens liels murgs.

Valsts skaistās jubilejas reizē Valmiera bija izvēlējusies saviem godināmajiem pateikties uz teātra skatuves.

Latvijas valsts pasludināšanas dienā 18. novembrī, izskrienot, izstaigājot un izbraucot ar velosipēdu Latvijas kontūru, Valmieras sportiski aktīvie patrioti teju izdzīvoja mūsu zemes 100 gados izjusto. Ikkatrs no apmēram 160 dalībniekiem, tāpat kā Latvija savā gadsimta gājumā, varēja gan izvērsties plašā un raitā ceļā, gan līkumot pa šauru un piņķerīgu taciņu. Tāpat nācās spēkus pielikt pret grumbuļainu pacēlumu un kā svinot draiski laisties lejā pa gludu kalnu. Varēja atkal būt ne tikai ik dienu skatītās vietās, bet arī nokļūt šķietami aizmirstā apvidū, kur, liekas, izsenis neviens kāju nav spēris. Tāpat, kā pēc pasūtījuma, pāršķirstot Latvijas vēsturi, pilnai emociju buķetei nāca klāt mākoņi un skaidrs laiks, lietus šaltis, brāzmains vējš, pat sniega pārslas... Un tomēr galu galā un turpinājumā – gaišs debesjums un sildošs saules stars.