Ar ambīcijām un tiekšanos uz attīstību

«Jau bērnībā man patika mašīnītes, un auto tēma vienmēr bijusi interesanta, attiecīgi viss par un ap to grozījās. Laikam jau tāpēc Norvēģijā izvēlējos strādāt firmā, kas nodarbojas ar autosalonu tīrīšanu un auto virsbūvju izbūvēšanu.

Firma sadarbojās ar autodīleriem, un mēs strādājām viņu telpās. Savukārt firma iepirka automašīnas un mēs tās sagatavojām pārdošanai.

Šajā firmā brīnumainā kārtā strādāja ļoti daudz latviešu, latvieši pat bija pārsvarā. Laika gaitā tā bija iegājies, jo vietējie jau bija pieredzējuši, ka latvieši ir labi strādnieki, un latvieši ierunāja nākamos latviešus. Tāpēc arī problēmu ar valodas barjeru nebija – ja kaut ko vajadzēja, pietika ar angļu valodu, bet tiešā darbā arī to nemaz nevajadzēja. Tā interesanti sanāca, ka, aizbraucot no Latvijas, priekšā atkal visi bija latvieši,» stāsta Saimons.

Kādi tur bija dzīves apstākļi?

Dzīvojām mājiņās. Strādniekiem bija vairākas mītnes, jo arī filiāles, kurās strādājām, bija vairākas. Lai būtu tuvāk darba vietām, reizēm dzīves vietu nācās pamainīt, arī doties komandējumā uz citu pilsētu, jo konkrētam autocentram nebijām piesaistīti.

Vai Norvēģija bija pirmā valsts, uz kuru devies strādāt?

Nē, otrā. Pirmoreiz 20 gadu vecumā devos uz Kipru. Šāds piedāvājums uzradās caur pazīšanos. Nodomāju, kāpēc ne. Tur gan nebiju ilgi, apmēram gadu. Tīrīju logus un arī mīkstās mēbeles. Tajā brīdī domas, ka šī pieredze nākotnē varētu noderēt, nebija, nekad nebiju iedomājies, ka man savā mūžā nāksies tīrīt mēbeles. Tas tiešām ir pārsteidzoši, jo tā mēbeļu lieta reāli sasaistījās ar to, ko daru tagad – ne tikai tīru mašīnu salonu sēdekļus, bet arī dīvānus un krēslus.

Tā ka iestrādes šajā jomā ieguvu jau Kiprā. Pēkšņi Norvēģijā tiku nostādīts fakta priekšā, ka arī tur to dara tāpat kā Kiprā, tīrīšanas princips ir ļoti līdzīgs. Teicu, ok, to es māku. Es tur pavadīju pārāk maz laika, lai varētu pakāpties augstāk pa karjeras kāpnēm, bet uzņēmums visādā ziņā bija ļoti pretimnākošs. Jauniem un aktīviem cilvēkiem, kas gatavi izaicinājumiem, noteikti ir daudz iespēju. Tas arī varētu būt moto tam, ko sāku, atgriežoties Latvijā.

Atgriežoties no Norvēģijas, esi uzsācis savu biznesu?

Nodibināju savu biznesu un arī te, Latvijā, tagad piedāvāju pakalpojumu, ko apguvu, strādājot ārzemēs. Esmu pašnodarbinātā statusā.

Sākumā, protams, bija nedrošības sajūta, uztraukumi. Man nav ne tuvāko draugu, ne cilvēku ģimenes lokā, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību, tāpēc bija daudz kas jānoskaidro pašam. Tā neziņa, informācijas meklēšana, cenšanās visu nesalaist dēlī aizņēma laiku un domas. Taču nu jau viss iet uz labo pusi.

Vai biznesa uzsākšanai, strādājot Norvēģijā, bija izdevies ko iekrāt?

Jā. Sākumā vienu pilnīgi tukšu garāžu noīrēju Cēsīs, iekārtojos, sāku pieņemt pirmos klientus. Protams, tie bija draugi un ģimenes locekļi, pie tam šo uzņēmējdarbības jomu vēl nebiju izpētījis, nezināju, cik pakalpojums maksā. Pēc tam atradu citas telpas, arī Cēsīs, kas atrodas daudz labākā lokācijā – pilsētas centrā. Iekārtošanās sākās no jauna. Oktobrī sava uzņēmuma durvis vēru pirmoreiz un jau janvārī biju pilnībā pārgājis uz jaunajām telpām. Šajā brīdī varu teikt – esmu ļoti priecīgs, ka pirmajos mēnešos, kad pats sev jautāju, ko es vispār daru, vai tā ir pareizā izvēle, tomēr nenobijos un riskēju. Ambīciju man netrūkst, tās gadiem bijušas, tikai nebiju līdz galam pārliecināts, kurā jomā varētu darboties. Tas, ka kaut kas jādara pašam, nevis jāstrādā citam, man bija skaidrs. Tad vienā dienā, pēdējos Norvēģijā pavadītajos mēnešos, jau radās reālas idejas. Strādājot tur, man bija tāds darba grafiks, ka varēju aizbraukt uz mājām, un jau biju sapircis pirmās savam biznesam nepieciešamās inventāra lietas. Daudz gan nevarēju atvest, jo tolaik man Valmierā bija pavisam maziņa garāžiņa, kuras platība bija par mazu, lai tajā kaut ko uzsāktu un kvalitatīvi darītu. Tāpēc arī izlēmu meklēt telpas Cēsīs. Pagaidām vēl esmu Valmierā, bet sanāk diezgan daudz braukāt uz darbu Cēsīs. Patiesībā variantu kādreiz dzīvot Cēsīs biju apsvēris jau senāk. Bija tāda iekšēja sajūta, likās, ka tā ir tāda neizpētīta teritorija. Doma pilnībā pārvākties uz Cēsīm ir joprojām, taču pagaidām ir plāns nedaudz vairāk nostabilizēties.

Esi jauns uzņēmējs. Kā klienti par tavu firmu uzzina?

Esmu novērojis, ka Cēsu pusē cilvēki nemaz tik daudz nereklamējas. Biju pat patīkami pārsteigts, ka, ievietojot internetā informāciju par auto salonu tīrīšanu, mani diezgan ātri atrada. Tāpat esmu atklājis, ka ir arī citi, kas piedāvā auto salonu tīrīšanu savās garāžās. Vairāk gan tādu kā haltūriņu režīmā. Protams, vienmēr būs cilvēki, kas savas mašīnas uzticēs neoficiālajam biznesam, kas varbūt ir lētāks. Bet būs arī cita auditorija, kas izvēlēsies kaut ko speciālu. Vārdu sakot, katram servisam būs savi klienti. Galvenais ir darīt un ar kaut ko būt atšķirīgam, tad arī savs klientu pulciņš izveidosies. Lai nodrošinātos pret nepatikšanām un sodiem, pats jau no sākuma savu firmu esmu oficiāli reģistrējis.

Kāds aprīkojums šāda pakalpojuma sniegšanai ir vajadzīgs?

Pamata inventārs ir putekļusūcējs, mazgājošais putekļusūcējs, protams, arī dažādi līdzekļi – katrs savai situācijai. Tekstilam sava ķīmija, plastmasas detaļām sava, gumijas paklājiņiem vēl cita. Gandrīz katram elementam, kas atrodas mašīnā, ir speciāli tīrīšanas līdzekļi. Liela nozīme ir Norvēģijā iegūtai pieredzei. Ja arī nezinu ražotāju, vismaz par tāda produkta eksistenci esmu informēts un ko līdzīgu varu piemeklēt, pasūtīt kādā specializētajā veikalā. Protams, var iegādāties ko lētāku, bet tas neatsver iegūto rezultātu. Cenšos arī eksperimentēt, izmēģināt ko jaunu, bet vienalga nākas nonākt atpakaļ pie tā, kas labāk strādā.

Vai pašam ir arī kāds sapnis priekšdienām? Varbūt būs pašam savs salons?

Jā, neapšaubāmi. Un kādreiz varbūt nonākšu pie tā, ka pašam nebūs vairs tik daudz jāstrādā. Tas laikam būtu tāds loģisks ceļš biznesa attīstībā. Un ambīcijas, tiekšanās uz attīstību man ir. Protams, laika gaitā, maziem solīšiem. Ar katru mēnesi jau kļūst arvien labāk, klientu ir vairāk, un tas motivē. Reklamējos sociālajos tīklos, kas ir bezmaksas, tāpat klienti cits citam par manu uzņēmumu pastāsta.

Par tevi man pastāstīja Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule. Vai esi ar viņu saticies?

Nejauši uz ielas satiku vienu vīrieti, ar kuru sanāca neliela komunikācija. Viņš, uzzinājis, ka esmu atgriezies no Norvēģijas, iedeva Ingas kontaktus, un viņa mani uzaicināja uz remigrantu pēcpusdienu. Bija ļoti interesanti paklausīties, kā citiem ārzemēs gājis. Savā ziņā jutos nedaudz neiederīgs, jo pārējie bija Latvijā atgriezušies pēc vairākiem svešumā pavadītajiem gadiem, es kā pēc tālāka ceļojuma. Mums, remigrantiem, ir iespēja sazināties, varbūt arī kādreiz šie kontakti noderēs.

Vai pieļauj domu kādreiz atkal doties no Latvijas projām? Cik droši te jūties?

Kopumā jūtos diezgan droši. Protams, daudz kas var mainīties, bet lieki nesatraucos, nedomāju par lietām, kas varbūt var notikt, pirms tās notiek. Dzīvoju tagad. Ja kas būs, tad domāšu, kā rīkoties tālāk. Atgriezties Norvēģijā nevēlos, mana dzimtā zemīte Latvija man ļoti mīļa. Pārvākties uz citu valsti un palikt tur pavisam – tas nav mans aicinājums. Kādreiz varbūt finansiālu apsvērumu dēļ var sanākt izbraukt, šādu domu neizslēdzu, bet domāju, ka tā nenotiks. Pagaidām pašam savas ģimenes man vēl nav un ir iespēja izpausties, ielikt pamatus ģimenes dzīvei. Ir lietas, uz kurām fokusēties, iegūt stabilitāti.

SAIMONS savā darba vietā jau Latvijā. Foto no personiskā arhīva

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007