Ar pacietību un pārliecību par izdošanos

Vai pirms aizbraukšanas uz Angliju dzīvojāt Valmieras novadā?

Tolaik dzīvoju Kurzemē, Rojā, mācījos Rojas vidusskolā, un jau tad, skolas gaitām ejot uz beigām, bija doma kaut kur aizbraukt, ko citu pamācīties. Anglijā dzīvoja mana tante, pie viņas arī devos. Sāku mācīties koledžā un pēc pāris gadiem biju apguvusi biznesa administrāciju, radās vairākas darba iespējas. Sākumā tas bija neliels veikaliņš, kas klientiem piedāvāja īstermiņa aizdevumus, līdzīgi kā pie mums lombards. Mantas gan tur nepieņēma, tikai zeltu. Tur varēja arī naudu samainīt. Pagāja pāris gadi, bet joprojām meklēju izaugsmes iespējas un atradu darbu privātajā firmā, kas darbojās ar naudas noguldījumiem pensiju fondos, ieteica, kur izdevīgāk ieguldīt privātos līdzekļus. Biju ofisa administratore, menedžere, kārtoju klientu jau parakstītos čekus par investējamajām summām, gatavojot dokumentus tikšanās reizēm. Šajā firmā nostrādāju sešus gadus.

Tad mums ar vīru pieteicās pirmais bērniņš – Roberts.

PIRMS DAŽIEM MĒNEŠIEM ŠOGAD.

Vai ar bērniņa tēti iepazināties Anglijā?

Jā, ar Rolandu Zagorski iepazināmies Anglijā, Mensfīldā, un nākamgad būs jau desmit gadi, kopš esam kopā. Vīrs ir no Valmieras, viņš Anglijā bija jau pirms manis. Sanāk, ka Rolands tur nodzīvoja četrpadsmit, es divpadsmit gadus. Vīrs Anglijā pabeidza universitāti. Abi tur bijām patstāvīgi, strādājoši cilvēki. Patiesībā jau iepriekš bijām redzējušies – volejbolā, jauktajā korī «Novadi», ansamblī, kur Rolands spēlēja ģitāru, vietās, kur latvieši pulcējās vakaros, bet mūsu ceļi sagāja kopā pāris gadus vēlāk.

Arī Latvijā dziedājāt korī?

Protams, no skolas braucām uz skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Rojā joprojām ir koris «Kalva», kurā gāja mana mamma un arī es, būdama vecāko klašu skolniece.

Kad Robertiņš piedzima, tomēr palikāt Anglijā?

Jā, pusotru gadu biju dekrēta atvaļinājumā, Rolands turpināja strādāt. Kad dēliņš bija paaudzies, sāka iet pie latviešu auklītes, tad angļu dārziņā, es atgriezos darbā, bet citā līdzīgā ofisā. Dzīvojām, ceļojām, baudījām dzīvi. Var teikt, ka daudz ko tajā valstī arī sasniedzām, abi izglītojāmies. Viss bija nokārtojies.

Svešajā zemē jutāties labi, kā savējie?

Tur bija latviešu kopiena, koris, volejbols, regulāri notika dažādi pasākumi, piemēram, atbrauca Normunds Rutulis, tika rīkoti tādi kā sadziedāšanās svētki, kad Mensfīldā sabrauca koristi arī no citām pilsētām. Viss bija labi, baudījām visu, ko vien varējām.

Kā nonācāt pie secinājuma, ka jābrauc atpakaļ uz Latviju?

Mēs uz Latviju braucām regulāri, arī pirms es satiku Rolandu. Rojā joprojām dzīvo mana mamma, māsa, viņas bērni, krustdēls, ome, turpretī Rolandam visa ģimene jau bija Anglijā, regulāri viņus apciemojām. Tāpēc es vairāk ilgojos pēc Latvijas, lai gan pie mums uz Mensfīldu ciemos pa reizei atbrauca mana mamma, māsa. Tomēr sirsniņā mums abiem bija doma, ka kādreiz varētu atgriezties dzimtenē. Mājas ir mājas. Lai arī tur aktīvi piedalījāmies kultūras dzīvē, Latvijā iespēju ir vairāk – Dziesmu un deju svētki, dažādi lielkoncerti. Kad atbraucām, mēs gājām visur – ar draudzeni uz Dona koncertu, ar vīru uz «Prāta vētras» koncertu Liepājā, līdzi bija Roberts. Arī Anglijā apmeklējām šādus koncertus, bet šeit tas ir citādi – varam dziedāt līdzi savā dzimtajā valodā. Neko sliktu negribu teikt par Angliju, bet tur ir ļoti daudz cilvēku, populācija ir lielāka, nekā zeme spēj panest, un tad vēl mūžīgie sastrēgumi uz ceļiem, kafejnīcās rindas, visur liela burzma, ir lieli ierobežojumi, pārvietojoties ar bērnu. Latvijā ir lielāka brīvība. Vari aizbraukt uz jūru, nopeldēties. Anglijā pat tad, kad ārā ir silts, ūdens jūrā ledains. Tajos divpadsmit gados ne reizi nebiju peldējusies ārā.

Kad atgriezāmies, kādu gadu padzīvojām Rojā, desmit minūšu gājienā no jūras. Tas bija tik jauki! Mazais visu vasaru dzīvojās pa jūru, skraidīja pa smiltiņām.

Cik tagad Robertam gadiņi?

Septembrī paliks seši, bet vēl vienu gadu viņš ies bērnudārzā, jo gadi mainās tikai septembrī. Latvijā atgriezāmies pirms trim gadiem maijā, kad viņam bija nepilni trīs. Angļu valoda viņam joprojām palikusi, un tas ir labi, bet arī ar latviešu valodu nu viss kārtībā.

Pirms trim nedēļām mūsu ģimenē ienāca otrs dēliņš – Olivers. Kad piedzima Roberts, Olivers bija otrs variants vārda izvēlei, un Roberts mazajam brālītim izvēlējās tieši vārdu Olivers. Visiem maniem vīriešiem tagad vārdos ir stiprais burts «R».

Vai ar dzīvesvietu atgriežoties nebija problēmu?

No manas puses bija dzīvoklis Rojā, kur varējām dzīvot, no Rolanda ģimenes puses dzīvoklis Valmierā. Varējām izvēlēties. Sākumā, kā jau minēju, apmetāmies Rojā, kur ir ļoti skaisti, kur ir jūra, bet varētu būt vairāk tā kā dzīve vasarā, jo mazajā ciematiņā ziemā nav ko darīt. Ir tikai viena vidusskola, viens bērnudārziņš, viena Maxima ar vienu X. Varētu arī ar to pietikt, bet aizdomājāmies, ka pilsētā tomēr vairāk iespēju. Bērniem pulciņi, Valmierā ir peldbaseins, kur Rolands uzreiz sāka apmeklēt peldapmācības, viņš iet arī uz džudo treniņiem, dārziņā robotikas pulciņā, domājam viņu sūtīt uz sporta skolu, jo dēlam ļoti patīk skriešana.

Un nu jau divus gadus esam Valmierā. Abi te strādājam. Es Rojā biju atvērusi nelielu manikīra un pedikīra saloniņu, kuru pārcēlu uz Valmieru, tomēr, tā kā biju ieguvusi diplomu biznesa administrācijā, gribējās sevi vairāk pilnveidot šajā jomā, un radās iespēja darbam bankā. Lai gan Latvijā darba pieredzes man vēl nebija, atlasē no četrdesmit pretendentiem izvēlējās tieši mani. Man ļoti patika šis darbs, taču pēc pusgada aizgāju dekrēta atvaļinājumā. Ja būs tāda iespēja, noteikti gribētu tur atgriezties.

Vīrs pēc vairākiem mēnešiem atrada darbu «Bono» firmā. Ļoti jauka kompānija! Pilsētas svētkos mēs kopā, ar visiem bērna ratiņiem un vienādām cepurēm galvā un baloniem gājām gājienā. Tas bija viens no brīžiem, kad uzmetas zosāda, jutāmies ļoti patriotiski, piederīgi un svarīgi šai pilsētai. Kad tuvojāmies Valmieras centra aplim un mikrofonā nosauca visus garām ejošos uzņēmumus, arī «Bono», un teica, ka «Bono» ir ļoti ģimenisks uzņēmums, man acīs pat sariesās asaras. Pēc Rojas sākumā sevi lielā pilsētā nevarēju iedomāties, taču te viss ir tik pieejams, visur var aiziet kājām. Man patīk Valmiera, jā! Reizēm mums jautā, vai nenožēlojam, vai nedomājam atgriezties pie jūras, pat nevienu minūti man nav bijusi tāda doma. Esmu jau kļuvusi par Valmieras patrioti, par valsts svētkiem vispār nerunājot. Novembrī jūtos tik patriotiski, asaras acīs un sajūta, ka esmu pareizajā vietā.

Ir jābūt pacietīgiem un jātic, ka viss atnāk īstajā laikā un īstajā vietā. Protams, var darīt jebkuru darbu, bet bija pārliecība, ka atradīsim ko labu un sev patīkamu. Uz to arī gājām.

Rolands kādu dienu ziemā satika savu skolas laika kordiriģenti, kura aicināja nākt dziedāt, ģimenē pārrunājām, kurš tad īsti varētu atrast laiku korim, jo otrs dēliņš ir pavisam maziņš. Nospriedām, ka jāpagaida, kamēr bērni paaugas. Domāju, ka tad gan iesim.

Atgriežoties Latvijā, remigrantiem svarīgi, lai būtu kur dzīvot. Daudzi atgriežas un īrē, dažiem nesanāk neko piemērotu atrast un jāatgriežas ārzemēs.

Ļoti jauka ir remigrantu konsultante Inga Madžule. No Anglijas ar viņu sazinājāmies, pēc tam arī Latvijā. Viņa mums atsūtīja daudz dažādas informācijas, arī par darba iespējām, aicināja uz pasākumiem remigrantiem. Jauks, atsaucīgs cilvēks! Reizēm ar viņu pa telefonu norunājām pat pusstundu, viņa vienmēr varēja ko pastāstīt, ieteikt, sūtīja mums garus e-pastus. Nevienā brīdī nebija sajūta, ka Inga to dara tāpēc, ka tas ir viņas darbs. Ja vēl kāds domā atgriezties Latvijā un nezina, ar ko sākt, iesaku sazināties ar Ingu.

ĢIMENĪTE PIRMS GADA. Foto no personiskā arhīva

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Ziemeļvidzeme – mūsu nākotnes reģions» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2025.LV/RMA/1.6.1/001