Ar rūpi par līdzcilvēku veselību laukos

Nelolosim ilūzijas par tādu pieejamību režīmā 24/7, šāds variants – un varbūt arī ne katram un ne vienmēr – pieejams tikai ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta starpniecību. Tāpēc ir labi, ja ārpus pilsētām ciematos ir ja ne gluži katrā vietā ģimenes ārsta prakse, tad vismaz feldšera punkts. Šāda ekstra kopš pērnā gada oktobra ir pieejama arī Burtnieku ciematā, pašā centrā – pagasta pārvaldes ēkā. Sīkāk par to, cik bieži un kas te notiek, stāsta šīs vietas saimniece INGA IEVIŅA, feldšera punkta vadītāja.

Ikdienā no medicīnas aprakstīšanas stāvu patālu, tāpēc parakājos Vikipēdijā. Tur stāv rakstīts, ka «feldšeris (no vācu: Feldscher – lauku ķirurgs) ir vidējās veselības aprūpes speciālists, kas ir apmācīts sniegt pirmo medicīnisko palīdzību, veikt vienkāršu slimību diagnostiku un ārstēšanu, kā arī piedalīties profilaktiskos un neatliekamos medicīniskos pasākumos». Vai piekrītat par visām tām prasmēm?

Jā, piekrītu. Tās prasmes jau ir, jo es divdesmit gadus braucu Neatliekamās medicīniskās palīdzības Rūjienas brigādē. Ir spēja diagnosticēt, arī sniegt pirmo palīdzību.

Kā veidojusies jūsu mediķa pieredze? Cik ilgi jau, tēlaini izsakoties, pati stāvat sardzē par jums apkārtējo cilvēku veselību, pat dzīvību?

1982. gadā pabeidzu 1. medicīnas skolu Rīgā. Mani pirmie darba gadi kā medicīnas māsai pagāja Raunas lauku slimnīcā, arī pati esmu no Raunas puses. Tad izveidojās ģimene, nāca bērni... Tolaik ātrajā palīdzībā katrā brigādē vajadzēja divus mediķus, tā nokļuvu tur. Šajā laikā arī pārmācījos no medicīnas māsas par ārsta palīgu, ieguvu sertifikātu. Tā nu es strādāju! No Raunas mūsu ģimene pārvācās dzīvot uz Mazsalacu. Ar dzīvokli dzimtajā pusē tā bija, kā bija, bet Mazsalacā mums piedāvāja māju, mans vīrs strādāja par traktoristu.

Zinu, ka Burtniekos feldšera punkts ir samērā nesen, šo pakalpojumu vietējie ļaudis ļoti gaidīja. Ne jau katram ir iespēja šodien aizbraukt līdz Valmierai, un arī tur neviens ar raušanu pa daktera kabineta durvīm mazo cilvēku iekšā nerauj... Tādos laikos dzīvojam.

Jā. Mēs šajā vietā esam no pērnā gada oktobra. Nāk cilvēki pēc receptēm, uz pārsiešanām, uz sistēmu uzlikšanu.

Kā nonācāt šeit, kas uzrunāja, varbūt pierunāja?

Tas laiks sakrita ar periodu, kad Neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā nokārtoju arodsaslimšanas dokumentus, bija radušās veselības problēmas. Tad draudzene mani informēja, ka šeit, Burtniekos, meklējot feldšera punkta vadītāju. Arī sludinājums bija bijis, taču es to nebiju pamanījusi. Sazvanījāmies, aizsūtīju savu CV, un tā nu esmu šeit.

Tajās dienās, kad esat šeit, uz darbu braucat no Mazsalacas.

Nē. Māju Mazsalacā atstāju bērniem, sev nopirku dzīvokli Naukšēnos. Jo Rūjiena ar brigādi toreiz bija tuvāk (smejas)!

MEDIĶA KONSULTĀCIJA. Daina Šverna ieradusies pie feldšera punkta vadītājas Ingas Ieviņas pavaicāt par savas māmiņas veselības problēmu iespējamiem risinājumiem.

Kādi bija pirmie iespaidi par burtnieciešiem – feldšera punkta apmeklētājiem? Vai jūsu kabinetu negāza riņķī?

Riņķī gluži negāza, bet interese bija. Vieni atnāca vienkārši parunāties – kas šeit būs, kādus pakalpojumus varēs saņemt. Citiem jau bija konkrētas vajadzības. Ir arī tādi cilvēki, kuri atnāk vienkārši parunāties, ir arī kādreiz neskaidrības, kāpēc tās zālītes tagad jādzer tā un ne citādi. Īpaši tas svarīgi vecākiem cilvēkiem. Es visu laiku esmu strādājusi divos darbos, arī diezgan ilgi esmu nostrādājusi pansionātā – no sākuma Urgā, pēc tam Lodē. To ļoti varēja redzēt pie veciem cilvēkiem, kad viņiem deva tās zālītes: Man bija dzeltena tabletīte, kāpēc šodien man balta? Tas tāpēc, ka ražotājs mainījies, tagad cits. Un vēl viņiem svarīgs tabletīšu skaits – nedod Dievs, ka pietrūkst kādas...

Pastāstiet par ikdienu. Ar kādām likstām visbiežāk pie jums griežas Burtnieku ļaudis, gan jau arī no citiem apkārtnes pagastiem?

Jā, parādās arī no citiem pagastiem. Ir bijuši no Matīšiem, Rencēniem, pat no Valmieras. Atbrauc cilvēki ciemos, paliek viņiem slikti, tad nu nāk uz feldšera punktu. Visbiežāk jau cilvēki nāk – īpaši tagad, ziemā – ar saaukstēšanās problēmām, ja gadās kaut kas smagāks, tad var izsaukt arī ātro palīdzību un aizsūtīt uz slimnīcu.

Feldšera punkts strādā otrdienās un ceturtdienās. Vai esat te visu darba laiku?

Nē. No astoņiem līdz četriem esmu šeit, pēc tam līdz sešiem braucu mājas vizītēs. Protams, ja nu piezvana, ka ir kādam ļoti slikti, tad es aizbraucu pie cilvēka arī pieņemšanas laikā.

Ārstēšana – tās ir zāles, arī procedūras. Ko visbiežāk nākas izrakstīt?

Tā kā es nevaru izrakstīt atlaižu medikamentus, tad visbiežāk jau tie ir tie paši parastie – pretsāpju, pret saaukstēšanos. Ja tiešām vajag atlaižu medikamentu, tad es piezvanu uz ārsta praksi, lai tur izraksta. Pārsvarā visiem Burtnieku iedzīvotājiem ģimenes ārste ir Inga Bērziņa, tad nu viņai arī zvanu. Pie manis nāk uz pārsiešanu, pēcoperācijas brūču apkopšanu, diegu izņemšanu, injekcijām... Nāk gan jauni, gan veci. Fizioterapeitiskās procedūras pie mums nav.

Pieminējāt, ka jums ierasts strādāt vairākos darbos. Arī tagad?

Jā. Es vēl strādāju Vidzemes slimnīcā uzņemšanas nodaļā un vēl – vienreiz nedēļā – arī Burtnieku pamatskolā.

Šis darbs nav no vieglākajiem tīri psiholoģiskā ziņā. Kā ar tik bieži pieminēto izdegšanu profesijā?

Tad, kad vēl strādāju Neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, jā, varbūt. Jo tu jau nekad nezini, uz ko tu brauc un kas tevi tur sagaidīs... Bet man šis darbs patika (smaida)! Šeit, feldšera punktā, tas ir tā mierīgāk, šeit tas ir citādi.

Bet ir taču arī gandarījuma brīži, kad sanāk varbūt paveikt kādu mazu brīnumu...

Kad strādāju ātrajā palīdzībā, kad bija veiksmīga reanimācija, tad bija ļoti laba sajūta. Kad esi smagu pacientu aizvedis uz slimnīcu dzīvu un veselu...

Kā esat apmierināta ar piedāvātajiem darba apstākļiem? Esmu dzirdējis, ka Burtniekos feldšera punktu jau tuvākajā laikā gaidot pozitīvas pārmaiņas.

Darba apstākļi šeit ļoti labi, telpas plašas, gaišas un ļoti siltas. Taču mums ir svarīga vides pieejamība, tāpēc pārvērtības būs. Jāveido par 5 centimetriem platākas durvis, lai varētu telpās iebraukt arī cilvēks ratiņkrēslā, tas pats attiecas uz āra uzbrauktuves gabarītiem, kuri patlaban neatbilst standartiem, lai uzbrauktuvi varētu izmantot cilvēki ar īpašām vajadzībām. Arī tualete jāpārveido atbilstoši šīm prasībām. Tas nekas, ka mājas otrā galā ir invalīdiem pieejama sabiedriskā tualete, arī feldšera punktā tādai jābūt. Pārbūves darbi, cik zinu, plānoti aprīlī.

Vai bieži pie jums ieradušies pēc palīdzības cilvēki ratiņkrēslos?

Godīgi sakot, pagaidām vēl nav bijis neviens. Taču var kāds atbraukt.

Paaudžu maiņa gan medicīnā vispār, gan arī šādos nelielos mediķu posteņos laukos. Kā vērtējat situāciju gan valstī kopumā, gan varbūt arī savā teritorijā šeit, Burtniekos? Ar kādu medusmaizi varētu pievilināt jaunos speciālistus, lai viņi rautos strādāt laukos?

Es nezinu, kādu medusmaizi te vajadzētu... Uz feldšeru punktiem jaunie īpaši neraujas. Uz Neatliekamo medicīnisko palīdzību vēl kaut kā, bet viņu ir par maz. Piemēram, Mazsalacā brigāde jau pilnībā likvidēta, jo visi iepriekšējie brigādes cilvēki pensijā, bet jauno nav. Par mediķiem taču mācās diezgan daudz, bet viņi aiziet uz privātpraksēm, dodas strādāt uz ārzemēm... Kaut gan, salīdzinot mediķa algu šeit, laukos, es neteiktu, ka tā ir tā sliktākā.

Ja izejam no klasiķa teiktā, ka pastāvēs, kas pārmainīsies, kādu jūs redzat optimāli aprīkotu savu feldšera punktu Burtniekos varbūt pēc gadiem pieciem? Tādu reālu vīziju...

Ļoti labprāt es gribētu jaunu kardiogrāfu, lai varētu cilvēkam kardiogrammu uztaisīt šeit pat uz vietas. Un vēl tās jaunās tehnoloģijas, ka var ar testiem, tām strēmelītēm, holesterīnu noteikt, tieši tāpat, kā nosaka cukura līmeni. Nu, kaut ko tādu gribētos.

* * *

Te mūsu saruna galā. Esmu licis dažas minūtes pagaidīt kārtējai feldšera punkta apmeklētājai, kura ieradusies parunāt par savas māmiņas veselības problēmām. Ārpusē uz trepēm satieku vēl divas spraunas Burtnieku seniores, kuras nāk pie Ingas kundzes ar savām vajadzībām. Vaicātas pēc viedokļa par Burtnieku feldšera punkta vadītāju, abas – Mārīte Barce un Mirdza Klēģere – vienā mutē atbild: «Ļoti laipna un pretimnākoša! Pats galvenais, ka viņa ir zinoša, tas tāpēc, ka ātrajā palīdzībā viņai viss kas nācis priekšā.» Loģiski. Lai mums visiem laba veselība!

ZINOŠA UN LAIPNA. Tāda savā darbā ir Burtnieku feldšera punkta vadītāja Inga Ieviņa.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Ziemeļvidzeme – mūsu nākotnes reģions» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2025.LV/RMA/1.6.1/001