Paziņojums par kārtējās «sabiedriskās kustības» un tajā bāzēta politiskā spēka šodienas debiju būtiski atšķiras no iepriekšējiem. Šis noteikti nav Ingunas Sudrabas vai Mārtiņa Bondara/Artusa Kaimiņa (relatīvo) veiksmes stāstu atdarinājums.
Valdības piedāvājums akcīzes un citu nodokļu pacelšanā, kaunīgi saukts par fiskālo «reformu», vakar klusi un rāmi tika iesniegts Saeimā. Taču miers Jēkabielas augstajā namā var izrādīties mānīgs — šāds politiskais «čiks»* kādam var lieti noderēt par veiklu ieganstu Māra Kučinska kabineta krišanai.
Mēs, latvieši, esam ieradināti sadzīvot ar visiem pa labam, neiziet uz asumiem, grūtos laikus pārciest. Tāpēc gribam panākt savu, tikai padraudot ar pretestību vai, cik nu vien iespējams, maigi šantažējot. Tāpēc mēs esam gatavi par uzvaru atzīt pretējās puses niecīgāko piekāpšanos un ātri piekrītam piedāvātam kompromisam. Tāpēc arī streika draudi ir devalvējušies, sabiedrībā raisot drīzāk zobgalīgu attieksmi pret tā pieteicējiem.
Ugunsgrēks nelegālajā izgāztuvē dod man ieganstu kārtējo reizi pažēlot Māri Kučinski un visus viņa labos nodomus. Pašā nodokļu reformas apstiprināšanas karstumā Latvijas sabiedrībai tiek iegrūsta acīs tai ilgi noklusēta, cītīgi slēpta problēma — «melnais» atkritumu noridāšanas bizness.
Finanšu ministres iecerētā nodokļu reforma var mazināt novadu pašvaldību ieņēmumus par 30 — 40 un pat vairāk procentiem. Tādus aprēķinus veica Rīgas Tehniskās universitātes tautsaimniecības eksperti Reģionālo attīstības centru apvienības (RACA) uzdevumā. Tie ir spēcīgi argumenti, prasot valdībai mērenāku nodokļu pārkārtošanu.
Šī organizācija apvieno 21 novadu, kas sevi Latvijas attīstībā saredz — blakus deviņām lielpilsētām kā galvenajam dzinējspēkam — kā vietējos «motoriņus». RACA valdes priekšsēdētāju Ventu Armandu Kraukli (Vidzemes partija), Valkas novada domes priekšsēdētāju, par reformas kļūdām un par attiecībām ar Vidzemes lielpilsētu izvaicāja Dainis Lemešonoks, īpaši «Liesmai».
Saeimas cirks ap dzīvniekiem cirkā, paldies Dievam, tomēr ir beidzies: bija derdzīgi noskatīties un noklausīties, kā kopumā gudri un valstiski atbildīgi cilvēki ņemas ap pilnīgi bezjēdzīgu jautājumu. It kā tas būtu palicis par pēdējo šķērsli ceļā uz mūsu sabiedrības vispārēju harmoniju un pārticību.
Šajās pašvaldību vēlēšanās publisku pliķi ir saņēmuši latvju Temīdas kalpi: Aivaram Lembergam pievienojās vēl viens ļoti kolorīts un visā valstī slavens vēlētāju mīlulis ar «smagos noziegumos apsūdzētā» birku. Savukārt iespējamais Ogres novada galva vispār ir svaigi notiesāts par izspiešanu.
Kad ražotājs ar savu preci nevar konkurēt ne garšā, ne izskatā, ne cenā, viņš klauvē pie patērētāja patriotiskuma kambara durvīm: pērc latvisko, izlepušais! Tādā pašā «mērcē» šonedēļ dažas publiskās autoritātes uzstājīgi mums atgādina par pilsonisko pienākumu nobalsot.
Ministru prezidentam netrūkst saticības un labas audzināšanas, ko reizēm citu partiju vai arī pašu zaļzemnieku ministri mēdz ļauni izmantot. Taču Mārim Kučinskim piemīt arī kāre riskēt: jau līdz ausīm iestidzis nodokļu reformā, viņš sāk tautu morāli gatavot arī obligātajai veselības apdrošināšanai.
Tukšās kaislības, kas Rīgā tiek celtas ap Latvijas Radio 5. kanālu, manuprāt, ļoti līdzinās Latvijas politikas «svarīgākajai» problēmai — dzīvnieku ne-/izmantošanai cirka izrādēs. Jautājumu, kas ir (vai tikai šķiet) būtisks nelielam cilvēku lokam, var uzspiest kā prioritāti valsts varai un sabiedrībai — vajag tikai ar savu viedokli skaļi un agresīvi aizpildīt Latvijas informatīvo telpu.
Premjeram, finanšu ministrei un zaļzemniekiem ir paveicies vismaz vienā — sabiedrība vairs neņem vērā reiz ietekmīgu ekspertu brīdinājumus. Īpaši vēl tad, ja viņiem, piemēram, Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam, mēdz būt garlaicīga cilvēka reputācija un, protams, «pārāk liela» alga.
Igaunijas sabiedrība šajā nedēļā atceras un izvērtē Tallinas «bronzas nakti» — masu nekārtības* 2007. gada 26. — 28. aprīlī. Drūmā «jubileja» ziemeļu kaimiņiem rada galvenokārt nožēlu, jo toreiz vienā rāvienā tika gandrīz pilnībā iznīcināti cerīgie centieni integrēt krievvalodīgos valsts iedzīvotājus vienotā nācijā.
Šī pašvaldību vēlēšanu kampaņa, vēl pat it kā īsti nesākusies, jau rada nomācošas izjūtas. Tā apliecina sevi kā neslēpts rutīnas pasākums, kurā spēcīgākie politveidojumi gatavojas pavisam truli, primitīvi un pat diezgan garlaikoti nosargāt vai sakostiem zobiem nedaudz pārdalīt savas ierastās varas apjomu.
Šī nedēļa aizrit Ukrainas zīmē: tās prezidents Petro Porošenko ieradās Rīgā, bet Māris Kučinskis apciemoja savu Kijevas kolēģi Volodimiru Groismanu. Eiropas parlaments nobalsoja par vīzu atcelšanu Ukrainas pilsoņiem. Tikmēr šīs valsts parlamentā briest dziļa politiskā krīze.
Atvainojos, lasītāj, ka uzbāžos ar stāstu par notikumiem Ogrē — valmieriešiem un apkārtnovadniekiem tā droši vien psiholoģiski atrodas uz Mēness. Tāpat kā ogrēniešiem Valmiera. Tomēr tālā novada domes vicepriekšsēža izvazāšana pa tiesām uzrāda, cik dziļi un melni ūdeņi ir iespējami mūsu municipālpolitikā.
Saeimai beidzot būs izdevies uzveikt bubuli, kas Latvijas sabiedrību gan daudz vairāk biedēja pirms pāris gadiem — bailes, ka ārzemnieki sagrābs mūsu lauku zemes, liedzot attīstību pašu zemniekiem. Turpmāk tas, kurš valsts valodu nezinās, pie Dievzemītes tīrumiem netiks.
Gluži vai spiestā kārtā man nākas turpināt savu pagājušās nedēļas apcerējumu par tagadējai valdībai traģiski bīstamajiem «tēvu grēkiem» ceļu (ne)uzturēšanā. Cēsu pusē, Drustos un Jaunpiebalgā, remontdarbu pieprasītāji aizvakar izteica iznīcinošu un uzskatāmu spriedumu Latvijas satiksmes politikai — izdangātajā ceļā P29 demonstratīvi iestādot kartupeļus.
Politika vienmēr ir nežēlīga, bet brīžiem tā kļūst klaji sadistiska. It kā Mārim Kučinskim un zaļzemniekiem netrūktu pašradītu problēmu — nē, viņiem tagad nāksies atbildēt arī par iepriekšējās premjerpartijas gadiem ilgi piekopto cūcību, ļaujot sabrukt Latvijas ceļiem.
Galvaspilsētas priekšvēlēšanu kaislības sakarst vēl vairāk: pretenzijas kandidēt uz Rīgas domi un pat ieņemt pilsētas galvas krēslu piesaka «pati» Juta Strīķe, kura pirms dažiem gadiem Latvijas sabiedrībai spilgti un vienpersonīgi personificēja cīņu pret korupciju un oligarhu varu.
Kā ne reizi vien jau agrāk, Latvijas jāvārds Eiropas Savienības un Kanādas brīvās tirdzniecības līgumam CETA tika dots bez īsti racionālas izvērtēšanas. To atkal aizstāja trādirīdis, ko sacēla divi konkurējošie sabiedriskās domas apstrādes «kori» — viens tēloti jūsminās par gaidāmo uzplaukumu, otrs tikpat liekulīgi vaimanā par jaunām verdzības važām.