Mums tik tālās un tik svešās Horvātijas futbolkomandas uzvara Pasaules kausa pusfinālā pār kājbumbas sporta dzimteni ir liels brīnums visai zemeslodei un vērtīga mācība citām «mazām ciltīm», jo īpaši — reizēm ar pilnīgi lieku pieticību sevi bremzējošajai Latvijai. Nav mūsu dižais dzejnieks melojis nenieka: Mēs būsim lieli tik, ...
Uz savām tradīcijām mēs vienmēr varam paļauties. It īpaši, ja tās ir patiesi daiļas un ar dziļām saknēm tautas dvēselē, Paula mūzikā un Petera dzejā kā buramvārdos iekodētas: «Tā dziedāja bāleliņš, pret likteni stāvēdams — viņa dziesmā gadu simts kā mūžiņis krāsojās»...
Baptistu mācītāja Pētera Sproģa politiskā karjera nošvirkstēja visu mūsu acu priekšā kā svētku salūtraķete, atstājot aiz sevis vien neziņas tumsu un vieglu sēra smaku. Šķiet, nupat vēl tik perspektīvais politiķis būs kārtējais latvju Ahillejs, par kura vārīgo vietu zina vien pats un viņa sīvākie ienaidnieki.
Jebkurā katastrofā — tehnogēnā, politiskā, saimnieciskā vai tīri cilvēciskā — vēl lielāku postījumu un upuru apjomu vienmēr novērš tie godaļaudis, kuri spēj saglabāt aukstasinību un godaprātu, lai rīkotos pareizi. Tā, kā viņus ir mācījusi ome, skola un drošības tehnikas instrukcija.
Mums, latviešiem, ne visai patīk plātība un izrādīšanās. Jo īpaši, ja to piekopj kāds cits, ne paši. Vēl jo vairāk, ja tas darās, kā uzskatām, «par naudu no mūsu kabatas». Taču biznesā dižošanās nereti ir tīri vai spiesta lieta, ja reālais darbs vienkārši ir sabiedriskai domai grūtāk pamanāms.
Latvija ir saskārusies ar «profesionāli» un, galvenais, pavisam demonstratīvi veiktu slepkavību. Maksātnespējas administratoriem tas ir «briesmīgs sveiciens no senaizmirstiem deviņdesmitajiem» — apmēram tā šokētās sabiedrības reakcija atspoguļojās sociāltīklu čivinātavās.
Uz Rīgas pilī otrdien rīkoto diskusiju, veltītu viltus ziņu ietekmei, mani vilināja tās dramatiskais nosaukums «13. Saeimas vēlēšanas — pārbaudījums demokrātijai?». Noklausoties vienu otru pieteiktās problēmas apcerētāju, brieda smagas aizdomas, ka briesmas Latvijas pilsoņu gribas netraucētai izpausmei ir krietni mazākas par dažu «drošības ekspertu» vēlmi pelnīt sev iztiku ar to apcerēšanu un atmaskošanu.
Vieglu grūtsirdību manī izraisīja ekonomikas ekspertu atzinums, ka Latvijā pērn, kaut nedaudz, tomēr ir pieaudzis ēnu ekonomikas īpatsvars. Droši vien līdz šim biju pārāk lētticīgi paļāvies uz progresa gaitas nepielūdzamo automātismu.
Angliskais jēdziens pride parade (lepnuma demonstrācija) mūsmājās, kur tas ir apcirpts līdz analfabētiskam žargonvārdam «praids»*, tiek saistīts tikai un vienīgi ar homoseksualitāti. Taču vajadzība, griba un tradīcijas publiski izrādīt savu pašapziņu un saliedētību ir daudzām sociālām, etniskām vai kopēju interešu grupām.
Šī diena dziļi iegriezās manā atmiņā un šķiet piedzīvota teju vai nupat: Latvijā ir ieslēgti varbūt pat visi radioaparāti, un tauta klausās, kā L(PS)R Augstākās Padomes sēdē tiek skaļi skaitītas par neatkarību nodotās deputātu balsis, galīgajam rezultātam pilnībā noslīkstot vispārējās gavilēs. Pavisam dīvaini ir apzināties, ka mums jau ir un nāks vēl klāt pavisam pieaugušu cilvēku paaudzes, kam vienkārši vairs nevar būt šādu personisku vēstures atmiņu.
Iespējams, tagad pat Kaspars Gorkšs un Vadims Ļašenko, abi galvenie kandidāti uz LFF prezidenta amatu, par citiem kājbumbas funkcionāriem nerunājot, ir nelaimīgi un nobijušies par pašu sacelto jezgu. Pēdējās nedēļās viņu priekšvēlēšanu kampaņas izvērtās atklātā karā — ar publiskiem pārmetumiem negodprātībā, kompromatu uzrādīšanu un aizdomām par «trešo spēku», kas slēpti vēlas abu sāncenšu sakāvi.
Priekšvēlēšanu satraukumā, sacerējušās uz viegli gūstamām balsīm, mūsu partijas atkal bāž savus pirkstus, kur nevajag. Saeima ir pieķērusies klāt likumprojektam, kam jānosaka, kuri luterticīgie latvieši turpmāk būs pareizi, kuri — ne.
Nervozitāte un nagu graušana atsākas tajā mūsu, žurnālistu, cunftes daļā, kas paštaisni uzskata sevi esam daudz pareizāku par citiem «klaviatūras dauzītājiem». Interesanti, kurā brīdī viņi pilnībā ļausies izmisumam un pavisam atklāti sāks lamāt «stulbo tautu»? Pagaidām šīs grēmas jādzird tikai pa kaktiem.
Šonedēļ kredītiestāde publiskoja savu svaigāko pētījumu par Latvijas uzņēmēju noskaņojumu. Jau gadu mūsu biznesa aprindas kopumā uzrāda diezgan pārliecinošu optimismu gan par ekonomikas attīstību valstī, gan savām finansēm. Tiesa, galvenie labsajūtas izrādītāji gluži pašsaprotami ir lieli uzņēmumi, spēcīgi eksportētāji, firmas ar ārzemju kapitālu.
Mūsu valsts galvu paša «galms» atkal iemanījās padarīt par citu politiķu un žurnālistu zobgalību objektu. Prezidenta kancelejas rutīnas darbu — aizsūtīt kaimiņvalsts vadītājam, kurš atkalievēlējies amatā, Raimonda Vējoņa parakstītu apsveikumu mēreni laipnā toņkārtā — viņi nez kāpēc padarīja par sazin kādu «nozīmīgu izšķiršanos» un novilcināja nepiedienīgi ilgi.
Vakardien Saeima uzkrītoši «elegantā» veidā noraidīja Nacionālās apvienības vēlmi kalendārā atkal ierakstīt 16. martu kā piemiņas dienu. Tādā veidā parlamenta tagadējais sasaukums izrādīja sabiedrībai, par cik apsviedīgu un «labi ieeļļotu» politisko mehānismu tas uztrenējies savu pilnvaru gados.
Satversmes aizsardzības biroja direktora atkalievēlēšana gluži vai radīja izbrīnu par Saeimas saliedētību. Taču, iespējams, daudzi deputāti par viņu balsoja ar pigu kabatā vai sakostiem zobiem. Nedomāju, ka tik pārliecinošu mandātu vadīt valsts galveno specdienestu likumdevēji dotu Jānim Maizītim pirms gada vai, jo īpaši, gadu vēlāk.
Grūts ir latvju politikāņa mūžiņš: gribas gan tautas acīs varonim būt, gan ērtā amatkrēslā sēdēt. Nu kāpēc gan dzīve mēdz būt tik nežēlīga, nedodot tautas priekšstāvjiem visus viņu iekārotos priekus vienā reizē? Jo, tiklīdz nākas izvēlēties, tā pazūd cēlo runu un pozu radītais iespaids, publikai uzrādot šo cilvēku klajo savtīgumu.
Stikla, plastmasas vai skārda taras apmaiņa pret ķīlas naudu līdz šim Latvijā tika sekmīgi bremzēta, jo savus spēkus cīņai pret to apvienoja pārtikas un dzērienu ražotāji, lielveikali un atkritumu pārstrādātāji. Ražotāji nupat uzrādīja aptauju: 60 procenti Latvijas iedzīvotāju nevēlas segt depozīta sistēmas raisītu cenu kāpumu. Taču vai tā iespaidos Kasparu Gerhardu?
Skandāls, ko radīja no Vašingtonas piesūtīti apvainojumi vietējā kapitāla bankai, ātri pārtop par Latvijas nacionālo pazemojumu. Mūsu valsts vara, likumsargi un arī sabiedrība klaji izrāda kalpu mentalitāti, gļēvumu iestāties par ķezā iekļuvušiem savējiem. Naivā ticība, ka jezga aprims līdz ar grēkāža upurēšanu aizokeāna kungu iegribām, nepielūdzami uzrāda banānmizu republikas (ne)tikumus, nevis ES un EDSO dalībvalsts cienīgu stāju.